“Dieva ceļi”, 03.mar.2019. (K.Zikmanis)

“Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.” (Lk 18:31)

Pirmajā psalmā ir rakstīts par dzīves diviem ceļiem: ceļiem, kas seko Dieva padomam, un ceļiem, kas tam neseko. Mums tiek atgādināts, ka “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam” jo “Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas” (Ps 1:1,3). Cilvēki vēlas, lai viss, ko viņi dara, labi izdodas, tādēļ apskatīsim šo Dieva ceļu, pa kuru varam staigāt.

Pirms mēs apskatīsim šo Dieva svētības ceļu, vispirms apzināsimies, ka tā ir Dieva dota dāvana – atpazīt šo ceļu mūsu dzīvēs. Jēzus skaidri teica, ka “Neviens nevar nākt pie Manis, ja Tēvs, kas Mani sūtījis, to nevelk” (Jņ 6:44). Nākt pie ticības Jēzum ir Dieva dota žēlastība. Atzīt Jēzu par Dievu un Kungu, par vienīgo ceļu pie Tēva debesīs, par Pestītāju un Glābēju, respektīvi, glābšanu žēlastībā, nevis caur darbiem, ir tas, kas padara kristietību atšķirīgu no visām citām reliģijām. Un mēs ticam, ka mēs ar pašu prātu nevaram ticēt uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, nedz pie viņa nākt, bet Svētais Gars caur evaņģēliju mūs ir aicinājis, svētījis un apgaismojis.[1] Atzīt Jēzu par savu Kungu ir dāvana no Dieva. Ticēt uz kādu dievu ir iespējams ikkatram. Reti satiksim cilvēku, kurš netic kādam augstākam spēkam. Visas pasaules reliģijas tic kādam vai kādiem dieviem. Runa nav par to. Runa ir par ticību Kristum, kas ir atklāsme no Svētā Gara. Ja mēs atzīstam Kristu, un vēlamies staigāt pa Viņa ceļiem, mēs esam saņēmuši šo žēlastību. Par to varam būt droši.

Kas ir šie ceļi? Bezdievīgais ceļš ir tāds ceļš, kas ved prom no Jēzus. Dzīvē mums ir daudz un dažādas izvēles – es nemaldītos, ja teiktu, ka galvenokārt tās ir saistītas ar darba pienākumu veikšanu. Varbūt kāds var neredzēt nekādu saistību ar Kristu un sava darba veikšanu, bet tā ir. Kā kristiešiem mums jāveic savs darbs godprātīgi un apzinīgi, nekrāpjot darba devēju, esot labiem darba izpildītājiem, vai, ja esam darba devēji, esot labi un godīgi pret saviem darba ņēmējiem. Ja mēs tā darām, tad tas dod godu mūsu Kungam, un mēs sekojam Viņam pa dzīvības ceļu. To pašu var teikt par mājas dzīvi un sociālo dzīvi. Ja dzīvojam tikumīgi un godīgi, nekrāpjot un nemelojot un atspoguļojam Kristus mīlestību un žēlastību, tad mēs sekojam Kristum pa dzīvības ceļu. Ja darām pretējo, tad staigājam pa nāves ceļu, pa bezdievīgo ceļu, kas galu galā ved uz postu. Ir arī iespējams, esot kristiešiem, staigāt pa nepareizo ceļu – jo mums ir izvēle.

Ābrahamam bija izvēle. Sekot Dieva aicinājumam vai nē. Dievs viņu sauca un aicināja viņam sekot no savas zemes uz tālu zemi. Dievs apsolīja dot šo zemi Ābrahama pēctečiem. Ābrahams ticēja un gāja. Dažreiz, ja ne vienmēr, izvēles ir mazas, bet vēlāk izrādās nozīmīgas. Viss, kas bija vajadzīgs no Ābrahama, bija vienkāršs “jā – es to darīšu, Kungs!”. Ābrahams nesaprata kāpēc, un nezināja visas atbildes, viņš vienkārši ticēja Dievam, ka tas, ko Viņš saka, ir patiesi. Tā arī ar mums. Lasot Bībeli, varbūt mēs visu nesaprotam, sevišķi, kur Viņš apsola mums brīnišķīgas lietas, tādas kā mūžīgu dzīvību Viņa valstībā, vai ka maize ir Viņa miesa, vai ka biķeris, ko baudām, ir Jaunā derība Viņa asinīs, izlietas par grēku piedošanu. Prātam neaptveramas lietas, kuras prasa vienkārši “Jā – es tam ticu!”.

Un mēs lasām, ka Ābrahams gāja. Viņš ņēma visu, kas viņam bija – sievu, brāļadēlu, mantu un visus ļaudis, ko viņš bija guvis un gāja uz apsolīto zemi. Ievērojiet, ka Ābrahama ticība iespaidoja tos, kas bija viņam apkārt. Viņš negāja pa šo ceļu viens, bet ņēma sev līdzi tuvākos. Tā arī mūsu ticība iespaido tos, kas mums apkārt. Piemēram, mēs kā vecāki, kristam savus bērnus, vedam uz Svētdienas skolu un audzinām kristīgi. Mēs kā draugi iespaidojam savus draugus caur vārdiem un darbiem. Tā arī varam teikt par dzīvesbiedriem, radiem, paziņām, darba kolēģiem. Mūsu ticība iespaido tos, kas mums apkārt.

Ejot pa apsolīto zemi, Ābrahams cēla altārus. Ir jāatceras, ka zeme nepiederēja Ābrahamam. Raksti atgādina, ka tur bija kanaānieši. Bet Dievs apsolīja dot šo zemi Ābrahama pēcnācējiem. Viņš pārstaigāja to zemi kā svešinieks, bet kā tāds, kam pieder viss. Tāpēc viņš droši cēla altārus Dievam par godu. Altāris ir vieta, kur tauta satiekas ar Dievu, kur nest Dievam savas dāvanas un lūgšanas un sadzirdēt Viņa atbildes un saņemt Viņa svētību. Altāris ir zīme sev un citiem par Dieva klātesamību. Altāris ir kas pastāvīgs. Lūgt varam visur un vienmēr, bet altāris ir liecinieks, ka šeit Tas Kungs mani sadzirdēja, un šeit es ar Viņu satikos. Tā ticīgie kā svešinieki šai zemē, bet tādi, kuriem pieder viss, ir cēluši altārus un baznīcas dažādās vietās cauri gadsimtiem, par Dieva klātesamības zīmi, par lūgšanas vietu, par atgādinājumu, ka Dievs redz un dzird. Vai Dievs redz un dzird bez altāra? Protams. Viņam nav nepieciešami mūsu roku darbi. Bet mums ir vajadzīgas šīs lietas, jo mēs viegli aizmirstam, viegli ieslīgstam ikdienā, viegli paskrienam mūžīgajām vērtībām garām. Altāris un dievnams palīdz mums apstāties un atcerēties.

Dievs deva šos apsolījumus Ābrahamam ne tikai lai svētītu viņu pašu. Dievs teica “tu būsi par svētību” un “tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zemes!” (1Moz 12:2-3). Kad Dievs mūs svētī, tas nav tikai mums pašiem, bet lai dalītos ar citiem, lai citi redz tā Kunga labumu. Bet šis apsolījums Ābrahamam ir ļoti svarīgs un būtisks. Viņš runā par Kristu, kas celsies no Ābrahama pēctečiem pēc miesas. Kristū Dievs svētīs visas dzimtas uz zemes, jo “Viņš ir neredzamā Dieva attēls” (Kol 1:15) un “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol 1:9).

Kristus savā pēdējā ceļā uz Jeruzālemi teica: “Redzi, mēs dodamies uz Jeruzālemi, un piepildīsies viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņš tiks nodots pagāniem un apsmiets, un mocīts, un apspļaudīts. Un tie šaustīs Viņu pātagām un nonāvēs, un trešajā dienā Viņš augšāmcelsies” (Lk 18:31-33).

Izklausās neparasti, bet arī Jēzum bija izvēle. Staigāt Dieva ceļus vai nē. Viņš ir Dieva Dēls, bet arī Cilvēka Dēls – ar visām vājībām un kārdinājumiem, kā mēs. Tomēr Viņš palika bez grēka, sekojot Dieva ceļiem. Šis pēdējais ceļš veda Viņu uz nāvi. Bet caur Viņa nāvi, Viņš dāvā ikvienam, kas tic, jaunu dzīvi. No Viņa nāves – mūsu dzīves. Dievišķa apmaiņa. Viņa paklausībā mūsu nepaklausība tiek apklāta. Caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti (1Pēt 2:24).

Sekojot Dieva ceļiem, mēs arī piedzīvosim daļu no Kristus ceļa. Grūtības nebija svešas gan Ābrahamam, gan visiem Dieva ļaudīm, kas mēģina līdzināties Kristum. Bet sekojot Dieva apsolījumiem un staigājot pa Viņa ceļiem, Dievs ved mūs un tos, kas ap mums, uz dzīvību un svētību. Āmen.

[1] Mazais katehisms, Ticības apliecības 3. artikula skaidrojums.