Teksti: 1Moz 17:1-7; Rm 6:3-11; Mk 8:1-9
“Redzi! Mana derība ar tevi.” (1Moz 17:4)
Jāņa Kristītāja dienā mēs dzirdam slavas dziesmu, ko Jāņa tēvs, Zaharija dziedāja Dievam, kad piedzima Jānis. Dziesma bija pravietojums par Pestītāju, kas nāk, un par Jāņa Kristītāja lomu sagatavot Viņam ceļu. Tajā slavas dziesmā Zaharija pieminēja vairākas lietas, bet vienu gribu izcelt šodien. Zaharija dziedāja, ka Dievs apsolīja “Parādīt žēlsirdību mūsu tēviem un pieminēt savu svēto derību, zvērestu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahamam” (Lk 1:72-73). Nu lūk, šodienas pirmais lasījums bija par šo svēto derību, zvērestu, ko Dievs zvērējis Ābrahamam.
Šī derība būvējās uz iepriekšējām derībām, ko Debestēvs slēdza ar cilvēci, sākot ar Ēdenes derību, apsolot sūtīt Pestītāju, kas sadragās čūskas galvu (1Moz 3:15), gādājot par viņu dvēseles pestīšanu, līdz Noas derībai—varavīksnei, apsolot neiznīcināt visu pasauli ūdeņos, dodot četrus gadalaikus līdz laiku beigām.
Ābrahama derība kļuva specifiskāka. Ja iepriekšējās derības attiecās uz visu cilvēci, tad šī derība attiecās tikai uz viņa pēctečiem, fiziskajiem un vēlāk arī garīgajiem. Dievs teica Ābrahamam, ka viņš būs tēvs daudzām tautām, ka viņa pēcnācēji būs kā zvaigznes debesīs – neizskaitāmi. Un tā tas arī ir, Pāvils saka, ka mums visiem, kas ticam uz Kristu, Ābrahams ir mūsu ticības tēvs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tāpat, ka Ābrahams ticēja Dievam, neprasot pierādījumus, ka Dievs spēs izpildīt apsolīto, tāpat mēs ticam, ka Dievs Kristū spēs mūs izglābt. Kā rakstīts: “Ābrahāms uzticējās Dievam, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību” (Rm 4:3). Mēs arī ticam Dievam, un šī ticība dara mūs taisnus un svētus Dieva priekšā. To sauc par taisnošanu ticībā.
Dievs noslēdza derību ar Ābrahamu, mūsu ticības tēvu. Derību slēgšana bija ļoti asiņaina. Derības vecajos laikos bija nesalaužamas, atšķirībā no mūsdienu līgumiem, kurus var viegli lauzt. Vispirms tika lasīti derības nosacījumi, kas kuram jādara. Tad, slēdzot derību, abas puses ņēma dzīvnieku no sava ganāmpulka, un paņemot aiz galvas, noskaitīja reizē: “Ja es laužu šo derību, lai notiek ar mani, kā notiek ar šo dzīvnieku!” Tad viņi pārgrieza dzīvniekam rīkli. Mūsdienu acīm skatoties – briesmīgi. Bet tā tas bija.
Un, ja mums nepietiek ar asiņainiem skatiem, nākamais solis bija vēl briesmīgāks. Dzīvnieku pārgrieza uz pusēm gareniski, no galvas līdz astei, un nolika puses uz zemes pretī vienai otrai. Šīs puses sauca par “lieciniekiem”. Tad abi cilvēki, kuri slēdza derību, staigāja starp šīm asiņaino dzīvnieku pusēm, starp šiem diviem “lieciniekiem”. Diezgan baisi, mūsu acīm skatoties.
Kad Dievs slēdza derību ar Ābrahamu, notika, kas brīnumains. Dievs teica, lai sagatavo tikai vienu dzīvnieku (nevis divus), nokauj un dala uz pusēm. Saulei norietot, Ābrahams redzēja gaismu, kaut ko līdzīgu kvēlojošai lāpai, kas gāja pa vidu starp “lieciniekiem”. Ko tas nozīmē? Ja parasti abi derības slēdzēji to darīja, tad šeit vienīgi Dievs izpilda prasības – tas nozīmē, ka derība ir vienpusēja, Dievs uzņemas uz sevi visas saistības, ja derība tiek lauzta. Tas nav mazsvarīgi. Atcerieties, sods derības laušanai bija nāve tam, kas lauza derību. Dievs viens pats uzņemas atbildību. Tas nozīmē, ja Ābrahams vai viņa pēcteči lauztu derību – maksās Dievs.
Varētu vaicāt, kādas tam sakars ar mani? Vistiešākais. Paskatīsimies uz to, kas notika Kristum. Tanī naktī, kad Viņš tapa nodots, Jēzus svinēja Pashas mielastu ar saviem mācekļiem. Ir daudz, ko stāstīt par šo mielastu, bet pietiek zināt, ka vissvarīgākajā brīdī mielasta gaitā, Jēzus ņēma maizi, pateicās, pārlauza un deva to saviem mācekļiem sacīdams: “Ņemiet un ēdiet! Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami!” Tāpat Viņš arī ņēma biķeri pēc vakarēdiena, pateicās un tiem to deva, sacīdams: “Ņemiet un dzeriet visi no tā! Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums un par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami.” To mēs visi zinām no dievgalda liturģijas. Bet kas te īsti notiek?
Jēzus “nolasa” Jaunās Derības nosacījumus. Ņemiet, ēdiet! Ņemiet, dzeriet! Tas ir, kas attiecas uz mums. Vakarēdiens nav “izvēles programma” kristiešiem – gribu iet, gribu neiet. Tā ir neatņemama sastāvdaļa no derības, ko Dievs ir slēdzis ar mums, tā ir kristiešu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Punkts un āmen.
Tad Jēzus izsaka derības otro pusi, kas attiecās uz Viņu – Šīs ir manas asinis, izlietas par grēku piedošanu. Viņš apsola, ka tie, kas līdzīgi Ābrahamam uzticas derībai un ticībā dzer no šī biķera, tiem grēki tiks piedoti. Kā Mārtiņš Luters saka, ka tur, kur ir grēku piedošana, ir miers, svētlaime un vissvarīgākais – mūžīgā dzīvība.
Nākamajā dienā – Lielajā Piektdienā – Jēzus pārtapa no derības slēdzēja par derības upuri. Nest savu krustu uz Golgātu bija asiņains notikums. Kā jērs, kas tiek vests uz derības slēgšanas vietu, Kristus gāja brīvprātīgi. Kā nevainīgs jērs Viņš tika pienaglots pie krusta. Jautājums: kas bija krusta abās pusēs? Līdzīgi derības slēgšanai vecajos laikos bija divi “liecinieki”, tie divi, kuri tika krustā sisti Jēzum pa labi un pa kreisi. Svarīgākais, ko atminēties ir tas, ka Jēzus viens pats bija starp “lieciniekiem” – līdzīgi kā Dievs uzņemas visas derības saistības ar Ābrahama derību, tā Dievs uzņemas visas saistības Jaunajā Derībā – pats mirdams savā Dēlā par derības pārkāpšanu. Ar šo aktu, kas mūsu acīs, šķiet, tik asiņains, tik briesmīgs, jo tas ir asiņains un briesmīgs – ar šo vienreizējo aktu Dievs viens pats slēdza ar mums nesalaužamu derību Jēzus asinīs, kas gādā ikvienam, kas tic, grēku piedošanu, mūžīgu dzīvošanu.
Derības ir daudz stiprākas un nesalaužamākas, nekā mūsdienu līgumi, kurus var relatīvi viegli lauzt katra untuma dēļ, jo derības bija balstītas nevis uz naudas sodiem vai sankcijām, bet asinīs. Derība, ko Dievs slēdz ar savu tautu, ir mūžīga, nesalaužama, stipra un svēta, jo tās ir rakstītas Dieva Dēla, Jēzus Kristus asinīs. Viņš viens slēdza šo derību ikvienam, kas to vēlas, kas tai tic, un uz to cer. Ticībā mēs esam taisnoti Jēzus asinīs; Derības asinīs, kas konkrēti nāk pie mums maizē un vīnā Svētajā Vakarēdienā – Jaunās Derības zīmēs. Ņemot dalību šai sakramentā, mēs arvien apstiprinām savu uzticību šai derībai, savu vēlēšanos tajā piedalīties.
Tas viss iesākās ar kādu vecu vīru vārdā Ābrahams, kuram Dievs teica “Redzi! Mana derība ar tevi”, un mēs sakām “Āmen!”