“Dieva izredzētība”, 25.nov.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Zah 12:1–10; Ef 1:3–14; Lk 19:1–10

“Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” (Lk 19:10)

Psalmos ir rakstīts: “Svētīgs tas, ko Tu izredzi un kam Tu ļauj sev tuvoties un mājot Tavos pagalmos! Mēs tiksim bagātīgi atspirdzināti ar Tava nama, ar Tavas svētnīcas svētumu!” (Ps 65:5). Jaunajā tulkojumā tas skan šādi: “Svētīts tas, kuru tu izraugi un ņem sev.” Šajā pantā ir skaidri redzams Dieva darbs, Dieva iniciatīva, Dieva proaktīva rīcība. Dievs izredz cilvēku. Dievs ļauj cilvēkam sev tuvoties. Dievs izrauga cilvēku un paņem sev. Šis princips, ka Dievs meklē mūs, ir redzams visā Bībelē. Vai tas būtu Ēdenes dārzā, kad, grēkojuši pret Dievu, Ādams un Ieva bēga no Viņa un paslēpās krūmos, kamēr Dievs nāca viņus uzmeklēt, saukdams cilvēkam: “Kur tu esi?” (1Moz 3:9), vai piemērs ar apustuļiem: Jēzus sameklēja viņus un deva aicinājumu katram no viņiem: “Seko Man!” (Mk 2:14 u.c.). Dievs meklē un izredz mūs un ne otrādi. To sauc par predestināciju vai izredzētību, un tā ir pamata mācība kristietībā. Izredzētība ir žēlastības būtība.

Der atcerēties, kas ir žēlastības definīcija. Ticiet vai nē, Bībelē jūs neatradīsiet žēlastības definīciju. Vārds žēlastība tiek lietots, it kā visi intuitīvi zinātu, ko tas nozīmē. Kad apskatīju vārdu “žēlastība” vārdnīcā, definīcija bija “līdzjūtība”. Kad Bībele runā par žēlastību, līdzjūtība ir daļa no tās. Dievs jūt mums līdzi, un tas iespaido Viņa žēlīgo rīcību pret mums, nabaga grēciniekiem. Vislabākā definīcija, ko es esmu dzirdējis ir, ka žēlastība ir “saņemt to, ko neesi pelnījis un nesaņemt to, ko esi pelnījis.” Grēksūdzes lūgšanā mēs sakām, ka sūdzam savus grēkus, “ar ko esam pelnījuši Tavas dusmas un sodu laikā un mūžībā.” Mūsu grēku dēļ mēs esam pelnījuši vien sodu no Dieva, bet savas lielās žēlastības dēļ caur Kristus nopelnu Viņš mūs nesoda. Mēs nesaņemam to, ko esam pelnījuši. Un vēl, Kristus nopelna dēļ, mūsu grēki tiek piedoti un mēs iemantojam mūžīgo dzīvošanu. Mēs saņemam to, ko neesam pelnījuši. Tā ir žēlastības būtība. Tā nav atkarīga no mums pašiem, bet tikai un vienīgi no Dieva gribas.

Tam mums vajadzētu dot kādu mierinājumu, zinot, ka Kristus ir ieguvis mums grēku piedošanu un izlīgšanu ar Dievu savās asinīs. Viņš to ir darījis vienu reizi par visām reizēm. Tas ir padarīts darbs, pabeigts darbs, ko neviens nevar anulēt.

Un mēs varam būt droši, ka Viņš to neizdarīja par velti. Viņš aicina pie sevis un lieto visus līdzekļus, kas Viņam ir, lai cilvēks dzirdētu evaņģēlija saucienu: “Nāc, seko Man!”

Šodienas lasījumā no Lūkas evaņģēlija mēs dzirdam par Caķeju jeb Zakhaju. Visi atceras Caķeju, maza auguma vīru, kurš uzkāpa vīģes kokā, lai redzētu Jēzu. Kaut kas urdīja Caķeja sirdi, ka viņam par katru cenu bija jāredz Jēzus. Viņš bija gatavs paciest izsmieklu, kāpjot kokā, būdams pieaudzis, cienījams vīrietis. Par ko? Jēzus bija tikai ceļojošs sludinātājs no necilas pilsētas, galdnieka dēls. Bet kaut kas uzkurināja viņa iztēli, kaut kas dzina viņu redzēt Jēzu. Šī interese neradās pati par sevi. Kaut kas to uzkurināja un šis kaut kas ir Svētais Gars, kas lietoja vēsti par Jēzu, lai, tāpat kā mēs lūdzam katrā dievkalpojumā, iekur mūsu, tāpat kā Caķeja sirdī mīlestības uguni.

Mēs varam redzēt Caķeja izredzētību pie Jēzus vārdiem: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāpaliek tavā namā” (Lk 19:5). Pirms Caķejs spēja pateikt kaut vārdu, Jēzus viņu atpazina un sauca vārdā. Jēzus bija ceļā uz Jeruzālemi, uz Golgātu, kad Viņš satikās ar Caķeju. Citur ir teikts, ka Jēzus ar noteiktību, ar stingrību, ar kategoriskumu gāja uz Jeruzālemi, apņēmīgi nolēmis izdarīt to, kas bija jādara. Bet šeit mēs redzam Dieva žēlastību, Jēzum esot gatavam pārtraukt savu ceļu, lai glābtu Caķeja dvēseli. Tā bija Jēzus iniciatīva nosaukt viņu no koka un ieaicināt sevi, kā tādu nelūgto viesi pie Caķeja. Jēzus meklēja un izglāba. Tā ir žēlastība.

Pāvils par šo runā vēstulē efeziešiem. “Viņš [Dievs] arī izredzēja mūs Kristū pirms pasaules radīšanas, lai mēs būtu svēti un Viņa priekšā nevainojami mīlestībā” (Ef 1:4). Pāvils savās vēstulēs daudz runā par izredzētību. Šeit viņš atgādina, ka mēs bijām izredzēti pirms pasaules radīšanas. Tā ir ļoti dziļa doma. Pirms pasaule tika radīta, Dievs bija jau nolēmis mūs izglābt. Pirms laiks eksistēja, Dievs bija jau domājis par mūsu pestīšanu. Pirms mēs piedzimām, Dievs bija jau mūs izredzējis. Viņš zināja, ka Ādams un Ieva kritīs grēkā, bet tomēr mūs radīja un izdomāja plānu, kā mūs izglābt. Tādēļ Atklāsmes grāmatā ir rakstīts, ka Jēzus ir Jērs, kas ir nokauts kopš pasaules radīšanas (Atkl 13:8). Svētā Trīsvienība pirms pasaules radīšanas nolēma, ka Dieva Dēls samaksās par cilvēku grēkiem pie Krusta staba un tādējādi izglābs izredzētos.

Jēzus vairākas līdzības noslēdz ar šiem vai līdzīgiem vārdiem, ka “daudz ir aicināto, bet maz izredzēto” (Mt 22:14). Šos vārdus ir grūti saprast, bet daudzi teologi mēģina tos skaidrot šādi: ka Dievs aicina visus pie sava galda uz pestīšanu Jēzū Kristū, bet savā apredzībā Viņš zina, kurš atsauksies šim aicinājumam, un kurš nē. Daudz ir aicināto – visa pasaule, bet maz ir izredzēto – tie, kuri, līdzīgi Caķejam, apustuļiem un daudziem, jo daudziem citiem ir atsaukušies. Mēs nevaram zināt, kurš atsauksies, un kurš nē. Sējējs sēja sēklu visādās augsnēs: dažas bija labas, dažas bija sliktas. Vai mēs esam starp izredzētajiem? Ja Dieva žēlastība ir nākusi pie tevis kristības un vakarēdiena sakramentā, ja Svētais Gars mudina tavu sirdsapziņu uz grēksūdzi, ja Dieva vārds tevi baro un lūgšana tevi pilda; respektīvi ja tev ir jebkāda interese par Dievu un Kristu, tu esi izredzēts.

Šajā stāstā ir viens ‘bet’. Un tā ir mūsu brīvā griba. Luters savā darbā “Par gribas verdzību” un Luteriskās Baznīcas pamatdokumentā Augsburgas ticības apliecībā sadaļā “Par brīvo gribu” ir ļoti skaidri izteicis domu, ka nākt pašiem pie Dieva pēc savas brīvās gribas vai pēc savas iniciatīvas, vai ar savu lēmumu ir neiespējami bez Dieva žēlastības. Pirms atgriešanās, pirms Dieva žēlastība mūs aizskar, pirms Dievs mūs aicina, mūsu griba ir grēka verdzībā, tā nespēj un negrib meklēt Dievu. Pirms atgriešanās mēs esam kā Ādams un vienīgi bēgam no Dieva. Bet caur žēlastības līdzekļiem – Vārdu un Sakramentiem – Dievs mūs sauc pie sevis. Tad un tikai tad mums ir iespēja atbildēt Dievam. Bet šī iespēja, bēgt no Dieva, vienmēr ir mūsu spēkos, pat atpestītā stāvoklī. Tādēļ ir svarīgi būt modriem par savu ticību, lai nāve vai Kristus otrā atnākšana neatrod mūs nesagatavotus. Ja mēs esam pestīti, tas ir vienīgi Kristus nopelna dēļ. Ja esam pazudināti, tas ir vienīgi mūsu grēku un nolaidības dēļ.

Reiz kāds cilvēks kādā kristīgā sanāksmē stāstīja savu liecību. Viņš runāja par to, kā Dievs viņu uzmeklēja un atrada, kā Dievs viņu mīlēja, aicināja viņu, atpestīja viņu, atbrīvoja viņu, šķīstīja viņu un dziedināja viņu. Bija lieliska liecība Dievam par godu. Pēc sanāksmes kāds vīzdegunīgs, legālistisks brālis pienāca klāt un teica, “Es novērtēju visu, ko tu teici par to, ko Dievs tev ir darījis, bet tu neko neminēji par to, kas tev pašam bija jādara. Pestīšanai ir divas daļas: tā, ko Dievs dara, un tā, ko mēs darām, un tev vajadzētu runāt vairāk par to, kas tev bija jādara.” Vīrietis atbildēja, “Es atvainojos, man tiešām vajadzēja kaut ko par to runāt. Mana daļa bija bēgt prom no Dieva, un Dieva daļa bija skriet man pakaļ, līdz ko Viņš mani atrada.”

Pateicība Dievam, ka Viņš pirmais mūs ir mīlējis (1Jņ 4:19), ka Viņš ir aizsniedzis mūsu sirdis ar savu žēlastību, ka Viņš ir darījis pieejamus savus žēlastības līdzekļus, ka mēs paliekam šajā ticībā, un dod mums spēku un gribu tajā pastāvēt. Lai Dievs mūs uz to svētī! Āmen.