“Dieva labestība”, 17.feb.2019. (K.Zikmanis)

“Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” (Mt 20:15)

Kad lasām šo līdzību par nama saimnieku, kas nolīga strādniekus savā vīnadārzā, kurš aiz labestības deva pēdējiem tikpat kā pirmajiem, ir viegli dievbijīgi teikt, ka tas parāda Dieva labestību pret ikkatru, kas atgriežas no saviem grēkiem pie Kristus. Vēl jo vairāk, ja dzirdam šo tekstu kādā svētdienas rītā dievkalpojumā. Tāpēc, ka teksti ir tik pazīstami, ir viegli tos nesadzirdēt kā pirmo reizi, bet uzreiz atcerēties, kas dzirdēts vai atklāts agrāk par šo tekstu, un “nolemt”, ko tieši teksts saka. Protams, teksts ir par Dieva labestību un žēlastību pret ikkatru, kas atgriežas pie Kristus, bet mēģināsim sadzirdēt šo tekstu tā, it kā lasītu to pirmo reizi.

Jēzus iesāk šo līdzību, kā Viņš iesāk vairākas līdzības ar vārdiem “Debesu valstība ir līdzīga.” Ir interesanti, ka Jēzus nesaka, Debesu valstība ir. Debesu valstību nevar definēt ar vārdiem, jo tad Jēzus būtu devis mums tās definīciju. Debesu valstība ir pieredze. Pieredze Dieva žēlastībā. Pieredze ar Kristu. Tāpēc Jēzus saka: Debesu valstība ir līdzīga. Viņš saka: te ir viens Debesu valstības aspekts. Viņš saka: Debesu valstību var nojaust šādi. Jēzus saka: Debesu valstība ir līdzīga.

Kam tā ir līdzīga? Jēzus saka, ka tā ir līdzīga “nama saimniekam, kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus savā vīnadārzā.” Interesanti, ka Viņš nesāk aprakstīt ķēniņu, viņa ēkas un galmu, vai citas lietas, kas varbūt saistītos ar vārdu “valstība”, bet gan runā par “nama saimnieku”. Saimnieka tēls ietver sevī rūpes par saimniecību. Saimnieks ir dziļi ieinteresēts, kas notiek viņa saimniecībā, jo viņš ar to ir saistīts. Tāpēc viņš nolīga strādniekus, lai tie koptu viņa saimniecību—vīnadārzu. Saimnieks nolīga strādniekus. Tas ir kā Jēzus salīdzina Debesu valstību – vispirms kā attiecības. Attiecības starp saimnieku un strādniekiem. Debesu valstība ir attiecības.

Jēzus stāsta tālāk, ka saimnieks “vienojies ar strādniekiem par denāriju dienā, viņš nosūtīja tos uz savu vīnadārzu.” No konteksta ir skaidrs, ka saimnieks ir Dievs, bet mēs—strādnieki. Mums ir attiecības ar Saimnieku, un Viņš mums ir uzticējis darbu Viņa saimniecībā, šajā vīnadārzā, šajā pasaulē. Strādāšana vīnadārzā ir smags darbs – saulē, karstumā, lai rūpētos par to, ka vīnogas izaug lielas, lai būtu laba raža. Jēzus nesaka, ka dzīve Debesu valstībā būs kā paradīzē, bet darbs, dažreiz smags darbs, lai koptu Saimnieka vīnogas. Kas ir šī raža – no citām līdzībām zinām, ka raža tiek attiecināta uz dvēselēm, kas tiek glābtas. Mēs strādājām šajā pasaulē, lai sagatavotu dvēseļu ražu Dievam. Tas nav viegls darbs, bet tas ir tas, ko Dievs mums ir uzticējis.

Tomēr mūsu pūles nav bez algas. Saimnieks apsola strādniekiem vienu denāriju, kas tolaik bija parasta strādnieka dienas alga. Par to, ko darām Dieva valstības labā, Dievs ir apsolījis algu.

Jēzus turpina stāstīt: “Tad, izgājis ap trešo stundu, viņš ieraudzīja vēl citus tirgus laukumā dīkā stāvam. Arī tiem viņš sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu, un es jums maksāšu, kas pienākas. Un tie aizgāja.” Saimnieks atrod citus, kuri vēl nestrādā un apsola pienācīgu algu, ja viņi iet strādāt. Vai saimnieks nav atradis pietiekami daudz strādnieku pirmajā reizē, mums nav teikts. Ja viņš ir atradis pietiekami daudz strādnieku pirmajā reizē, tad viņam rūp tas, ka šiem pārējiem nav ko darīt. Labāk, lai viņi palīdz pie ražas, nekā stāv dīkā. Ja viņš nav atradis pietiekami daudz strādnieku pirmajā reizē, tad viņam rūp savi pirmie strādnieki, lai viņiem būtu palīgi. Jebkurā gadījumā tas parāda saimnieka labo sirdi gan pret strādniekiem, gan pret tiem, kuri nāk talkā.

Jēzus tad saka: “Atkal izgājis ap sesto un devīto stundu, viņš darīja tāpat.” Saimnieks tiešām rūpējās, lai pietiktu strādnieki vīnadārzā. No kurienes šie cilvēki, mēs nezinām, bet saimnieks piepulcina viņus klāt, apsolīdams tiem samaksāt, kā nākas. Tā mēs redzam arī ar draudzi. Cilvēki nāk klāt, un kāds var vaicāt, nez’ no kurienes. Varbūt lielā pilsētā, kā Rīga, ir viegli iedomāties, ka ir daudz dvēseļu, kuras vajag piepulcināt Dieva darbā, bet arī mazpilsētās vienmēr ir cilvēki, kas nāk klāt – pārnestā nozīmē trešajā, sestajā un devītajā darba dienas stundā. Piepulcinātajiem būs īsāka darba diena, jo tie iesāka darbu vēlāk, bet vienalga, saimnieks tos piepulcina klāt.

Tad Jēzus, kā tas parasti notiek viņa līdzībās, saka ko šokējošu, kas mūsu ausīs varbūt vairs neizklausās nekāds šoks, jo esam pieraduši to dzirdēt. Bet klausieties, ko Jēzus saka: “Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš ieraudzīja vēl citus stāvam un tiem jautāja: kādēļ jūs visu dienu šeit stāvat dīkā? Tie viņam atbildēja: neviens mūs nav nolīdzis. Tad viņš tiem sacīja: ejiet arī jūs uz vīnadārzu.” Kurš cilvēks pie vesela saprāta nolīgtu strādniekus, kad atlikusi vairs tikai viena stunda? Tas nav loģiski. Bet šis saimnieks ir vairāk ieinteresēts, ka cilvēkiem ir darbs un ka tiem, kuri jau strādā, ir palīgi, lai raža tiktu sagatavota, nekā visi stāv dīkā. Atkal, šis parāda saimnieka žēlastības pilno sirdi gan pret vieniem, gan pret otriem.

Jēzus klausītāji droši vien bija pārsteigti, ka saimnieks nolīga strādniekus tik vēlā stundā, un mēs arī. Bet pārsteigums būs vēl lielāks, jo: “Kad vakars pienāca, vīnadārza saimnieks sacīja savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, vispirms pēdējiem, tad pirmajiem. Tad tie, kas bija atnākuši ap vienpadsmito stundu, saņēma katrs pa denārijam. Kad pienāca klāt pirmie, tie cerēja saņemt vairāk, bet arī viņi saņēma pa denārijam.” Nu šīs ziņas bija skandalozas! Bet padomājiet paši – ko Jūs darītu viņu situācijā? Jūs esat strādājuši visu dienu, un šie ir strādājuši vienu nieka stundiņu, bet jūs visi saņemat to pašu algu. Vai tas ir taisnīgi? Es vaicāju – vai tas ir taisnīgi? Gadiem esam dzirdējuši par zemām algām Latvijā un ka tad vieni iet protestēt, tad otri, prasīdami taisnīgu algu. Svētie Raksti saka, ka “strādnieks ir savas algas cienīgs” (Lk 10:7; 1Tim 5:18).

Līdzība turpinās: “Algu saņēmuši, tie sāka kurnēt pret nama saimnieku: šie pēdējie strādāja tikai vienu stundu, bet tu tos esi pielīdzinājis mums, kas visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši.” Pirmie strādnieki kurn pret saimnieku, un varam saprast, kādēļ. Tā dažreiz tie, kuri bijuši draudzē ilgāk, kurn pret tiem, kuri tikko ienākuši draudzē – mēs visu dienas smagumu un svelmi esam nesuši. Bet ir jāatceras, Dievs piepulcina cilvēkus, lai tie arī palīdzētu vīnadārza darbā. Savukārt tiem, kas draudzē ir jauni, vajag saprast un cienīt tos, kuri nesuši draudzes darba smagumu ilgi. Tomēr alga ir viena gan vieniem, gan otriem. Kā tēvs teica vecākajam dēlam, vajag līksmoties par jaunāko, pazudušo dēlu, jo tas ir atgriezies mājās.

Bet, ja Dieva valstībā skatāmies uz algu, tad esam novērsuši savu skatu no galvenā – Dieva labestības un žēlastības. Jēzus turpina ar saimnieka atbildi: “Mans draugs, es tev nenodaru pārestību, vai tad tu nevienojies ar mani par denāriju? Ņem, kas ir tavs, un ej. Bet šim pēdējam es vēlos dot tikpat, cik tev. Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu? Vai arī tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?”

“Vai tad es nedrīkstu darīt ar to, kas ir mans, ko vien gribu?” Vai Dievs nedrīkst darīt, kā Viņš grib. Viņš grib dot to, kas ir bijis Viņa Valstībā no sākuma to pašu, ko tam, kas ir ienācis pēdējā stundā. Jautājums nav par mūsu tiesībām, par nostrādāto laiku, bet par to, cik Dievs ir labs. Jā, darbs Viņa vīnadārzā var būt smags, bet kā vecākais dēls, mēs esam bijuši Dieva namā un esam baudījuši Viņa svētības visu šo laiku. Ja “viena diena Kunga pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas!” (Ps 84:11), tad vai varam saskaitīt, cik dienu mēs esam bijuši Viņa Valstībā un salīdzināt tās ar tām dienām, kad nepazinām Kungu? Nē, nevaram! Un tie, kuri pienāk pēdējā stundā, līdzīgi pazudušajam dēlam, ir dzīvojuši dzīvi bez Viņa svētības un tagad atrod dziedināšanu savām dvēselēm. Mēs varam līksmot, ka kāds ir nācis pie pestīšanas.

Lai Dievs dod, ka neprasām pēc mūsu tiesībām Dieva valstībā, bet tā vietā sakām “mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums” (Lk 17:10) un vienmēr varam ieraudzīt, saskatīt un apbrīnot Dieva labestību un žēlastību pret mums, nabaga grēciniekiem. Āmen.