Teksti: 2Sam 3:22–39; Apd 16:16–24; Mk 6:47–56
“Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt.” (Mk 6:49)
Vai esat bijuši tādā situācijā, ka Jūs sajaucat cilvēkus? Atceraties tos laikus, pirms mobilajiem telefoniem, kas pasaka priekšā, kas zvana? Mums bija parasti telefoni, bez ekrāniem, kuru nodoms bija vienkāršs – pacelt klausuli, lai zvanītu kādam vai atbildētu uz zvanu. Atceraties, ka bija vienkārši atpazīt dažas balsis un šiem cilvēkiem nebija jāstādās jums priekšā, bet citas balsis bija svešas, un, pirms Jūs sākāt sarunu, bija jānoskaidro, ar ko Jūs runājat? Vai kādreiz gadījās runāt ar vienu cilvēku, bet domāt, ka tas ir kāds cits? Vai lidostā, gaidot pie muitas. Cik reižu Jums ir bijis, ka Jūs domājat, ka Jūsu draugs nāk caur vārtiem, bet izrādās, ka nē, tas bija tikai kāds viņam līdzīgs? Un cik reižu, kad bērni pilnā telpā nejauši sajauc savus vecākus ar kādiem citiem, pieturoties pie svešinieka rokas aiz pārskatīšanās? Ir samērā viegli sajaukt cilvēkus lielā pūlī, kā dziesmu svētkos vai citur. Mēs negribam to darīt, tas vienkārši notiek aiz neuzmanības vai kā cita. Bet tad, kad koncentrējamies, kad meklējam, tad pat lielā pūlī ir viegli atrast to, ko mēs meklējam.
Šīs dienas lasījumi ir, savā ziņā, par sajaukšanu. Ka cilvēks skatās uz vienu lietu, bet redz citu, kļūdainu, nepareizu, tāpat, kā sajauc cilvēkus telefonā pēc balss vai sajauc vienu cilvēku ar citu cilvēku pūlī.
Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par meiteni, kurai bija liela interese par jaunatnācējiem misionāriem. Ar savu uzvedību, likās, ka viņa viņus tuvu pazina. Viņa nepārtraukti sekoja apustulim Pāvilam un evaņģēlistam Lūkam un sauca, “Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu” (Apd 16:17). Ja uz vietas redzētu šo ainu, nezinot detaļas, izklausās kā laba reklāma Pāvilam un Lūkam. “Viņi jums sludina pestīšanas ceļu!” “Viņi ir visaugstākā Dieva kalpi!” Citiem vārdiem – ieklausieties viņos, sekojiet viņiem! Kas var būt labāks par šādu liecību?
Pāvils zināja, kas bija par problēmu. Sajauktas identitātes! Nevis par viņiem – viņi bija Dieva kalpi, kas sludināja pestīšanas ceļu. Problēma nebija tas, ko šī meitene teica, bet avots, no kura šī vēsts nāca. Lūkas pašā sākumā dod mums, lasītājiem, svarīgu detaļu, ko varbūt šī stāsta skatītāji nezināja. Šī meitene bija verdzene ar zīlnieka garu, kas pelnīja labu iztiku savam kungam.
Kāpēc beigās Pāvils nepieņēma šādu reklāmu? Jo avoti tika sajaukti! Ja cilvēki dzird, ka zīlniece pasaka patiesību par Pāvila vēstījumu, ir iespējams, ka šie cilvēki kļūs pestīti, ticēs Jēzum un sekos Pāvila mācībai. Bet ir arī iespējams (un varbūt pat iespējamāk), ka šie cilvēki sāks sekot zīlniecei, kā pirmavotam par patiesību. Velns nekad nestāsta melus, lai dabūtu āķi cilvēka lūpā. Viņš stāsta gandrīz patiesību, lai tā ir ticama un šķietami droša.
Tāpēc atšķirt pareizo mācību no maldu mācībām ir grūti, un tāpēc, gadsimtiem ejot, maldu mācības ir zēlušas un plaukušas, jo tās izklausās labas un ticamas.
Es atceros, pirms vairākiem gadiem mēs ar manu draugu māc. Magnusu rīkojām klusuma rekolekcijas mūsu iecirkņa mācītājiem. Formāts bija šāds: vairākas reizes dienā mēs sanācām kopā uz lūgšanu vai lekciju. Pārējā laikā mēs klusumā pārdomājām dzirdēto un lūdzām par to. Tāpēc, ka toreiz tuvojās Advents, mūsu tēma bija par iemiesošanos. Magnusam bija vairākas lekcijas par Jaunavu Mariju un viņas lomu Kristus iemiesošanās un piedzimšanā. Luterāņu mācītāju vidū, varat iedomāties, ka Jaunava Marija ir, maigi sakot – strīdīga tēma.
Bet, kad rekolekcijas bija beigušās, un mēs atkal varējām runāt, mūsu prāvests Arnis labi sacīja, rezumējot visu. Viņš teica, ka izvēlētā tēma par Jaunavu Mariju bija drosmīga izvēle. Bet, kā es minēju, ir smalka līnija starp pareizo mācību un maldu mācību. Arnis teica, ka visas idejas, ko teica Magnus, lekcijās bija dzirdētas jau agrāk. “Un tas ir labi,” Arnis smaidot teica, “jo citādāk mēs tevi iemestu dīķī.” Doma tāda – pareiza mācība, pieņemta doktrīna ir kaut kas, kas ir jau iepriekš mācīts. Nav tāda lieta, kā inovācija mācībā. Tas, ko Kristus un apustuļi un tēvi ir mācījuši, ir tas, ko Baznīcai vajadzētu mācīt šodien. Ja mēs mācām ko citu, mēs esam “sajaukuši cilvēku” (t.i., Kristu) ar kādu citu un sekojam kam aplamam.
Evaņģēlija lasījumā mēs redzam, kā mācekļi jūrā sajauc Jēzu ar ko citu. Tas ir Jēzus, kas nāk pie viņiem pa ūdens virsu, bet viņi to neredz. Ja iepriekšējā gadījumā tiek sajaukts ļaunais ar labo (t.i., ka ļaunais izskatās labs), tad šajā gadījumā labais tiek sajaukts ar ļauno. Mācekļi domā, ka Jēzus ir spoks.
Varam saprast mācekļus. Šī ir pirmā reize, kad viņi redz Jēzu pa ūdens virsu staigājam. Parasti cilvēki tā nestaigā. Viņi staigā pa cietu zemi. Tāpēc ir saprotams mācekļu apjukums. Tas ir ārpus viņu pieredzes. Tas ir ārpus tā, ko viņi ir līdz šim piedzīvojuši.
Un, ja zīlnieces vārdu sajaukšana ar patiesību, vai sekošana maldu mācībai ir viena veida bīstamība, tad Jēzus vai Viņa darbu sajaukšana ar ļaunu ir pavisam citas kategorijas bīstamība. Labā Jēzus nosaukšana par ļauno velnu robežojas ar Svētā Gara zaimošanu.
Kad rakstu mācītāji apgalvoja, ka Jēzus darīja savus brīnumdarbus caur Belcebulu, Jēzus teica, ka visi grēki tiks cilvēkiem piedoti, izņemot Svētā Gara zaimošana (Mk 3:22-30). Ja Svētā Gara darbs ir vest cilvēkus pie Jēzus caur evaņģēliju, un ja es sajaucu Jēzu ar Belcebulu vai velnu, tad visticamāk es neiešu pie tāda Jēzus, ko es esmu Viņu sajaucis ar velnu, un es nesaņemšu piedošanu un pestīšanu. Tas ir viens no velna vismīļākajiem trikiem, un tas ir tas, kas notiek pasaulē atkal un atkal. Ja velns var likt cilvēkiem domāt, ka īstenībā Jēzus ir sliktais un Baznīca ir pilna ar liekuļiem, krāpniekiem, pedofiliem u.t.t., tad viņš ir uzvarējis. Ielu burvju mākslinieki to dara visu laiku. Novērš jūsu uzmanību šajā pusē, kamēr apmaina bumbiņu otrajā.
Tādēļ ir svarīgi turēt acis uz bumbiņu. Nesajaukt labo ar ļauno un otrādi. Tāpēc ir svarīgi zināt mūsu Baznīcas mācību. Tāpēc notiek Bībeles stundas. Tāpēc dievkalpojumos ir sprediķi. Ir svarīgi mācīties teoloģiju. Daudzi lieto šo vārdu kā lamuvārdu, it kā teoloģija būtu kas slikts vai pat ļauns. Bet pareiza saprašana par Dievu jeb teoloģija ir tas, kas lika Pāvilam rīkoties tā, kā viņš rīkojās. Un, ja mācekļi būtu zinājuši vairāk teoloģijas par Jēzu, viņi būtu zinājuši, ka Viņš ir Dievs un Dievs var staigāt pa ūdens virsu.
Sajaukt vienu cilvēku ar citu netīšām var gadīties pāris reizes. Bet, ja mēs jaucam cilvēkus nepārtraukti, mums ir jāpārbauda redze un jādabū jaunas brilles. Tāpat ar Baznīcas mācību. Ja kādreiz sajaucam Jēzu ar velnu, t.i., palaikam ticam kādai maldu mācībai, tas varbūt ir saprotams, jo esam tikai cilvēki. Bet, ja ticam maldu mācībām nepārtraukti, kā pie zviedru galda veidojot savu garīgumu paņemot mazliet no šejienes, mazliet no turienes, bet neatgriežamies pie pamata Bibliskās patiesības un neieklausāmies mācībās, ko mūsu garīgie vadītāji māca, tad mēs esam kā vājredzīgi, stūrgalvīgi cilvēki, kuri nevēlas dabūt jaunas brilles. Galā sekosim velnam, kas maskējas kā Jēzus. Lai Dievs mūs no tā sargā! Āmen.