“Dieva nams”, 14.11.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Dan 12:1–3; Ebr 10:11–25; Mk 13:1–8

“Mācītāj, lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas.” (Mk 13:1)

Kad ceļojam pa Latviju vai ārzemēm, mums ir paradums apmeklēt baznīcas vai klosterus. Daudz skaistas pērles var atrast pat nomaļās vietās. Mēs to darām daļēji tādēļ, lai apskatītu, kā vietējie cilvēki caur gadsimtiem ir izgreznojuši savus dievnamus Dievam par godu, bet galvenokārt, lai baudītu Dieva mieru (kas dažkārt ir nepieciešams drudžainā ceļojumā) un lūgtos. Vienreiz mēs bijām Itālijā, Asīzē Sv. Franciska bazilikā. Sienas tur bija apgleznotas ar 13. gs. zīmējumiem, kas ir pasaulslaveni. Kamēr es sēdēju altāra tuvumā un lūdzos, man prātā ienāca doma, kā Svētā Gara balss. “Šie tūristi riņķo pa baznīcu un skatās uz sienām un neievēro, ignorē svarīgāko (altāri – Kristus klātesamības simbolu).”

Ir viegli nepamanīt galveno, bet koncentrēties uz detaļām. Neredzēt mežu, jo koks priekšā, kā saka. Kad mēs ar sievu bijām Svētajā zemē, viņa komentēja, ka viņu neuzrunā vecās baznīcas, kur ir šāds apzeltīts greznojums un tāds apzeltīts greznojums, ka acis žilbst. Mums vairāk patika jaunāki dievnami, kuri bija uzcelti, lai pievērstu uzmanību svarīgākajam, piem., vietā, kur eņģelis uzrunāja Mariju Nācaretē, vietā, kur Jēzus eļļas kalnā raudāja par Jeruzālemi, vietā, kur Ģetzemanē Jēzus gauži lūdzās. Svētvietas kā baznīcas ir nepieciešamas, lai fokusētu mūsu uzmanību uz svarīgāko un iegremdētos Dievā.

Šodienas evaņģēlijā mācekļi brīnījās par templi Jeruzālemē. Bija ko brīnīties. Ķēniņš Hērods paplašināja un izgreznoja relatīvi pieticīgu templi, ko Babilonijas trimdinieki atjaunoja nopostītā Zālamana tempļa vietā. Ir rakstīts, ka tie vecie trimdinieki, kuri bija redzējuši Zālamana tempļa greznojumus, raudāja par atjaunoto templi, kas bija tik nabadzīgs un neizteiksmīgs. Viņi sēroja par to, ka vieta, kur Dieva klātbūtne mājoja, bija tik blāvs atspoguļojums Dieva godībai.

Tāpēc Hērods paplašināja templi, lai Dieva klātbūtnes vieta atstarotu Dieva majestāti un grandiozumu. Nebūsim naivi, šis projekts, kas prasīja 46 gadus, arī atspoguļoja Hēroda bagātību un varu. Ne par velti šis templis tiek saukts par Hēroda templi. Kad būvē baznīcu vai katedrāli, vienmēr ir smalka līnija starp to, kur tas ir Dievam par godu, un kur tas ir arhitektam vai valdniekam par godu.

Bet, vienalga kas to būvēja, Israēla tautai templis bija Dieva mājvieta. Levīti dziedāja psalmus Dievam templī. Priesteri nesa upurus templī. Vīraks tika kvēpināts Dievam templī. Cilvēki nāca uz templi, lai lūgtos, mācītos Dievvārdu, dotu zvērestus un pienestu ziedojumus. Trīs reizes gadā Israēls mēroja grūtu ceļojumu uz Jeruzālemi, lai stātos Dieva priekšā templī. Templis bija centrs, jo Dieva klātbūtne bija centrs, un Dieva klātbūtne mājoja templī.

Kamēr mācekļi brīnījās par tempļa uzbūvi, par milzīgajiem akmeņiem, ar ko tas bija būvēts, par izgreznojumiem un par to milzīgo platību, ko aizņēma tempļa komplekss ar visiem pagalmiem un kolonādēm, Jēzus saka ko šokējošu. “Vai tu visas šīs lielās ēkas redzi? Tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts” (Mk 13:2). Templis bija ticības centrs gadu simteņiem kopš Zālamana laika. Un pirms tam Saiešanas telts bija viņu pielūgsmes centrs, kur Dievs virs derības šķirsta mājoja viņu vidū.

“Jēzu!”, izbrīnīti varētu teikt mācekļi, “vai tas nozīmē, ka Dievs vairs nebūs starp mums? Dieva vārds ir templī, Viņš izvēlējās to vietu, lai būtu ar mums. Bez tempļa, kur būs Dievs? Tas nevar būt, ko Tu saki! Templim ir jābūt!”

Ir ebreju teika, kas vēsta, ka tad, kad templis tika nopostīts 70.g. mūsu ērā, Dieva godība pārcēlās no vissvētākās vietas templī un sāka mājot aiz Raudu mūra, kas ir nostiprinājumu siena tempļa kalnam, nevis daļa no paša tempļa. Šī ir tikai teika, jo mēs zinām no Rakstiem, ka ar iemiesošanās brīdi Dieva godība vairs nemājoja templī, bet Jēzū Kristū, kā rakstīts, “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol 2:9). Kopš Kristus iemiesošanās “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos” (Apd 17:24). Dievs mājo iemiesotajā Kristū, kas atdeva savu miesu par upuri par mums kā teikts, “Tāpēc, pasaulē ienākdams, Viņš saka: upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis” (Ebr 10:5). Jēzus ir Dieva templis virs zemes, kur mēs ar Dievu satiekamies, caur kuru Dievs mājo mūsu vidū.

Kristietība vairs nav saistīta ar konkrētu vietu, kā tas ir citās reliģijās. Ebrejiem ir Jeruzāleme. Musulmaņiem ir Meka. Hinduistiem ir neskaitāmi tempļi: viens templis katram no viņu miljons dieviem. Dievturiem ir savas svētās birzītes, svētakmeņi un svētavoti. Bet ar iemiesošanos Kristus mainīja visu – kā mēs pielūdzam un kur mēs pielūdzam. Tas vairs nav ierobežots. “Jēzus viņai saka: Tici Man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē” (Jņ 4:21). Kāpēc tā?

Jo Jēzus apsolīja, ka Viņš mājos mūsos. Pāvils atgādina, ka Tēvs mums ir devis Svēto Garu, kas mājo mūsu sirdīs, un ka, turot ticību, Kristus mājo mūsu sirdīs (1Tes 4:8, Ef 3:17). Pāvils vēl spēcīgāk atgādina, ka “vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva” (1Kor 6:19). Vecais templis, kas pēc Jēzus pravietojuma tika nopostīts, kas nekad vairs netiks atjaunots, bija tika ēna – tagad mēs esam Dieva templis, kas nes Dieva svētību, Dieva vārdu, Dieva klātbūtni tur, kur mēs esam.

Un tas mūs ved atpakaļ pie dievnamiem. Dievnami ir nepieciešami, jo Dieva Baznīca – Viņa ļaudis tur sapulcējas. Tur Dieva Baznīca – Viņa ļaudis ieklausās Dieva balsī lasījumos un liturģijā. Tur Dieva Baznīca – Viņa ļaudis saņem Viņa svētos sakramentus – Viņu pašu, lai kļūtu arvien svētāki. Tur Dieva Baznīca – Viņa ļaudis lūdz un pielūdz Dievu, padarot šo par svētu zemi, svētu vietu, jo tur, kur Dievs tiek piesaukts garā un patiesībā Viņš nāk un apmetas.

Caur svēto kristību Kristus mājo jūsos. Caur svēto vakarēdienu Kristus stiprina jūsu ticību. Caur lūgšanu mēs piesaucam Dievu, un Viņš nāk klāt. Tas viss notiek ap mums, ar mums un caur mums. Mēs kā kristieši un vēl vairāk – kopā kā draudze esam Dieva templis, Dieva Baznīca virs zemes. Mūsu darbs ir atcerēties, kas mēs esam, par ko Kristus ir mūs darījis, kāds spēks mums ir pieejams Svētajā Garā. Pāvils atkal atgādina mūsu cēlo misiju: “[Jums] Dievs gribējis darīt zināmu, cik varen liela ir šī noslēpuma godība pagānu starpā, proti, Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība” (Kol 1:27).

Kristus jūsos, apskaidrošanas cerība. Kā templis deva ebrejiem cerību, ka Dievs ir viņu vidū, tā mēs – Baznīca esam kā pilsētā kalnā, kas dod drošību, cerību un pestīšanu pasaulei. Āmen.