Teksti: Cef 3:14–20; Flp 4:4–7; Lk 3:7–18
“Priecājies, Ciānas meita! Gavilē, Israēl! Priecājies un gavilē no visas sirds, tu Jeruzālemes meita!” (Cef 3:14)
Bībeles stundā mēs tikko pabeidzām lasīt Pāvila vēstuli filipiešiem. Vēstules galvenā tēma ir prieks. Prieks dažādos apstākļos – prieks par draudzību un ciešām saitēm citam ar citu, prieks kalpošanā un pat prieks bēdās un grūtībās. Tāpēc, ka šodiena, Trešais Advents pēc tradīcijas ir Prieka svētdiena, apskatīsim šo Gara augli—prieku.
Vispirms derētu bibliska prieka definīcija. Kad domājam par prieku laicīgā ziņā, droši vien nāk prātā kaut kas, kas ir atkarīgs no apstākļiem, piemēram, kad negaidīti ierodas mazbērni vai ciemiņi, lai jūs iepriecinātu. Bet tāds prieks var tikpat ātri izgaist jau tajā brīdī, kad ciemiņi atvadās. Laicīgais prieks nāk un iet atkarībā no ārējiem apstākļiem. Tādēļ, ka apstākļi ap mums nepārtraukti mainās, mainās arī mūsu garastāvoklis. Priecīgs vienā brīdī, bēdīgs nākamajā. Vismaz “lielos vilcienos”.
Bibliskais prieks nav balstīts uz mainīgiem apstākļiem, bet nemainīgajā Dievā un Viņa vārdā. Bibliskais prieks ir saistīts ar to, ko Dievs ir darījis mūsu labā un ir pamatots Viņa apsolījumos mums. Tātad Bibliskais prieks ir stabils un konstants, jo tas balstās Dieva darbā un vārdā. Bibliskais prieks ir cieši saistīts ar cerību, kas gaida uz To Kungu, un ar ticību, kas paļaujas uz Viņu. Bibliskais prieks ir zināt, ka Dievs nemainās un to, ko Viņš ir teicis, Viņš arī darīs vai ir jau darījis mums.
Tas ir pazīt Dieva raksturu, Viņa sirdi un prātu. Kā pravietis Jeremija saka: “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat” (Jer 29:11). Jo vairāk mēs pazīstam Dieva raksturu, jo dziļāks mūsu prieks Viņā.
Šāds prieks neizslēdz bēdas un asaras. Prieks, par ko runājam, ir dziļa pārliecība, ka Dievs ir uzvarētājs, un Pastarā dienā, ko gaidām, Viņš pilnībā uzvarēs mūsu ienaidnieku un bēdu izraisītāju—velnu uz mūžīgiem laikiem. Balstoties uz apsolījumiem, varam teikt, ka “mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti” (Rm 8:28). Tas nenozīmē, ka visa mūsu dzīve tiks pavadīta gavilēs un līksmībā. Nē. Mēs staigājam “tumšā nāves ielejā”, kā psalmists saka (Ps 23:4). Galu galā mēs dzīvojam grēkā kritušajā pasaulē, kur cilvēki un mēs paši tīšām vai netīšām darām viens otram pāri, kur notiek nelaimes un traģēdijas, un visādas tumšas, nesaprotamas, sirdiplosošas lietas, kas liek vien bēdāties un skumt.
Kristieši nav izolēti no nelaimēm. Kristus teica, ka mums būs savus krustus jānes, vai tā būtu situācija, kas man nepatīk, draugu vai mīļotā cilvēka zaudēšana, ekonomiskās vai veselības problēmas vai kas cits. Krusti nāk, lai veidotu Kristus raksturu mūsos, vairojot pacietību, līdzcietību, mīlestību un ticiet vai nē, prieku. Prieku, ka pēc tumšās nakts atausīs gaišais rīts. Daudzi saka tos banālos vārdus “viss būs kārtībā”, it kā viss pats no sevis sakārtosies. Bet kā kristiešiem mums šiem vārdiem ir segums – Kristus, kurš veido visas lietas par labu. Kad mēs ciešam, Kristus cieš mums līdzās. Kad nesam krustu, Kristus to nes līdz ar mums. Tur rodas prieks – Kristus ar mums.
Tāpēc Pāvils, rakstot no cietuma, saka: “Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Fil 4:4). Pat cietumā Pāvils atrod iemeslu priecāties Kristū. Priecājies, jo Kristus par tevi ir miris! Priecājies, jo Kristū visi tavi grēki, par ko Jānis Kristītājs atgādina, ir piedoti! Priecājieties, jo tāpēc, ka Kristus ir augšāmcēlies, mēs arī augšāmcelsimies! Priecājies, jo “Tādēļ, [ka tu esi] Kristū, [tu esi] jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2Kol 5:17). Mūsu prieks ir balstīts Kristū un Viņa darbā un vārdos, nevis pasaulīgās lietās, kas nāk un iet.
Pravietojums no Cefanjas grāmatas, ko dzirdējām pirmajā lasījumā tika rakstīts Jūdejas vēstures grūtā periodā. Vairāki ķēniņi pēc kārtas nogriezās no īstas ticības Vienīgajam Dievam uz elku kalpību, vedot sev līdzi visu tautu. Viņi pielūdza svešus dievus, tādus kā Baālu un Aštorotu un pat apgānīja Jeruzālemes templi ar šiem elkiem. Cefanja pravietoja, ka tāpēc, ka viņi ir to darījuši, Dievs Cebaots nogriezīsies no viņiem un sodīs viņus Babilonijas trimdā. Līdzīgi Jānim Kristītājam un visiem citiem praviešiem, Dieva tautai tiek atgādināts atgriezties no saviem grēkiem, kā mēs runājām pagājušajā nedēļā ar sirdsapziņas izmeklēšanu un savu grēku nožēlošanu.
Ir grūti un smagi atzīties savos grēkos un no tiem atgriezties, bet grēksūdzē arī varam atrast prieku, jo Dievs Kristū mums vispār dod šādu iespēju. Bībele salīdzina Dievu ar Podnieku, bet mūs ar mālu. Līdzīgi, kā podniekam ir tiesības darīt ar mālu, ko viņš grib, tā Lielajam Podniekam ir tiesības izjaukt nepaklausīgu podu un sākt no jauna (Jer 18:6). Viņš varēja iznīcināt Ādamu un Ievu pēc grēkā krišanas un veidot ko jaunu. Tāpat Dievs var darīt ar tevi, kad tu neizpildi to mērķi, kādēļ tu tiki radīts, kad tu grēko un pārkāpj Viņa pavēles. Bet Viņš savā žēlastībā tā nedara, bet dod laiku un saprašanu, lai atgrieztos. Par to mēs varam priecāties.
Kaut tagad mums ir grūtības, tas prieks, kam Svētais Gars liek augt mūsu sirdīs, dod cerību paļauties uz Kungu. Cefanja saka: “Jo Tas Kungs ir atsvabinājis tevi no soda un novērsis no tevis tavus ienaidniekus. Tas Kungs, Israēla ķēniņš, ir pie tevis. Ļaunuma tu vairs neredzēsi.” (Cef 3:15)
Šajā laikā mēs skatāmies uz priekšu uz Lielo Adventu, kad Kristus nāks otro reizi. Pravietis iedrošina, lai nenolaižam rokas, it kā viss būtu cauri. Dievam ir pēdējais vārds par visu netaisnību, par velnu un nāvi. Dievs saka: “Redzi, Es tanī laikā saukšu pie atbildības visus tavus apspiedējus” (Cef 3:19). Ar Pēdējo tiesu Dievs uzvarēs visu, kas mūs šķir no Dieva, visu, kas runā Viņam pretī, visu, kas apspiež Viņa tautu. Par to mums ir prieks. Prieks, ko nevar nomākt, nozagt vai pazaudēt, ja mūsu acis ir vērstas uz Kristu. Ir rakstīts: “Tā Kunga prieks ir jūsu stiprais patvērums” (Neh 9:10b). Lai Dieva prieks ir arī mūsu prieks šajos laikos. Āmen.