“Dieva Vārds”, 8.jan.2020. (K.Zikmanis)

“Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ 1:14)

Ievads Jāņa evaņģēlijam ir ļoti svarīgs mūsu saprašanai par to, kas ir Jēzus Kristus. Jēzus ir Dieva Dēls, kā mēs zinām, un kā Jānis saka – Dieva Vārds. “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs” (Jņ 1:1). Šis ir ļoti svarīgs teikums un daudz ko atklāj par Jēzu, Viņa būtību un statusu. Viņš ir Dieva Vārds – grieķiski Logos. Šis vārds Logos nozīmē lietvārds, nevis personvārds. Ar lietvārdiem cilvēki runā, izsaka savas domas. Jānis atklāj, ka Jēzus ir Dieva Vārds, veids, kā Viņš atklāj sevi, savas domas, savu nodomu. Šī ir ļoti svarīga doma un atklājums. Domas, ja tās netiek izteiktas, paliek apslēptas, citiem nezināmas. Neviens nevar nolasīt domas, bet, ja domas tiek izteiktas vārdos, formulētas teikumos, tad ideja tiek pateikta, un ir iespēja šo domu, ideju saprast. Bez vārdiem viss paliek apslēpts un nezināms.

Vēlāk Jānis saka, ka “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis” (Jņ 1:18). Dievs Tēvs paliek apslēpts – neviens nekad Viņu nav redzējis. Bet Viņš sevi ir atklājis savā Dēlā – Logos‘ā, kas Viņu atklāj. Tēvs runā caur Dēlu un mēs varam pazīt Tēvu vienīgi caur Dēlu. Dēls ir Dieva Vārds, kas dara Tēvu zināmu.

Šis Vārds, kā Jānis saka, ir bijis no iesākuma. Pirms jelkas bija radīts, eksistēja Vārds, eksistēja Dēls. Dažiem ir kārdinājums domāt, ka Dēls parādās Betlēmē un pirms tam Viņš nebija, bet tā nav taisnība. Dieva Dēls eksistēja no mūžības pirmsākumiem, tāpat kā Tēvs un Svētais Gars. Un Viņš nav pakļauts Tēvam vai zemāks par Tēvu, bet kā Jānis apliecina “Vārds bija Dievs.” Vārds bija līdzvērtīgs Tēvam un Svētajam Garam – tādēļ apliecinām Atanāzija ticības apliecībā, ka “Mēs godājam vienu vienīgo Dievu trīsvienībā un trīsvienību vienā vienīgā dievībā, nesajaucot personas un neizmainot dievišķā pamata būtību.”

Caur šo Vārdu Dievs radīja pasauli. Ko mēs lasām Bībelē? “Un Dievs teica: Lai top…” (1Moz 1:3). Viņš radīja pasauli caur runāto Vārdu – Viņš teica “Lai top…”. Viņš neņēma neko rokās un nesāka mīcīt, jo vēl nebija ko. Tāpēc Jānis saka: “Viss ir radies caur Viņu, un nekas, kas ir radies, nav radīts bez Viņa” (Jņ 1:3). Ir zināma līdzība, apzināta līdzība ar 1. (Pirmo) Mozus grāmatu, ar radīšanas stāstu, ko Jānis izmanto sava evaņģēlija ievadā. Jānis vēlas nostiprināt un apstiprināt faktu lasītāju domās, ka Jēzus ir tas pats Dievs, kas radīja pasauli, ko ebreju tēvi ir pielūguši, kas ir atpestījis Israēlu, par ko ir rakstīts ebreju rakstos, kas tiek sludināts praviešos, kas ir runājis ar Mozu. Jēzus, Dēls, Vārds, Logos ir Dievs.

Un, kā jau sacīju, Dieva Vārds atklāj Dievu un Viņa prātu. Vecajā Derībā, kur parādās Dieva godība, teologi uzskata, ka tā bija Jēzus teofānija – jeb Dieva atklāšanās. Piemēram, kur Mozus runāja ar Dievu degošajā ērkšķu krūmā, tas bija Dieva Dēls, ar kuru viņš runāja, jo Viņš—Dieva Vārds, Dieva Dēls atklāja Dieva prātu Mozum par savu pestīšanas plānu izglābt Israēlu no verdzības Ēģiptē.

Tas bija Dieva plāns no iesākuma – izglābt cilvēci no grēkiem. Dievs atklāja savu Vārdu pravietim Jeremijam, kad Viņš teica: “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat” (Jer 29:11). Vecajā Derība šī doma tiek atkārtota vēl un vēl, bet lasām, ka cilvēki to negribēja pieņemt. Jāņa vārdiem runājot: “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma” (Jņ 1:11). Apsolīto Mesiju, ko pravieši bija sludinājuši gadu simteņiem, viņi neuzņēma, viņi noraidīja.

Jānis savu evaņģēliju rakstīja diezgan vēlu. Laika ziņā tas ir pēdējais sarakstītais evaņģēlijs. Jānis bija piedzīvojis, kā Dieva tauta pārsvarā noraidīja Kristu, bet savā kalpošanā piedzīvojis, kā pagānu tautas, cittautieši Viņu bija uzņēmuši. Tādēļ mums, kas esam tālu no Israēlas, viņa turpmākie vārdi ir ļoti iedrošinoši un mierinoši: “Tiem, kuri Viņu uzņēma, kas ticēja Viņa vārdā, Viņš ļāva kļūt par Dieva bērniem, kas nav no asinīm, nedz no miesas iegribas, nedz pēc cilvēka iegribas, bet ir dzimuši no Dieva.” (Jņ 1:12-13)

Mēs neesam dzimuši Apsolītajā zemē, mēs neesam tā svētīti, ka būtu redzējuši Jēzu miesā un dzirdējuši Viņa mācību savām ausīm, bet tam nav nozīmes. Jānis saka, ka, ja esam Viņu uzņēmuši savās sirdīs, un esam ticējuši Viņa vārdā, Viņš mūs dara par Dieva bērniem. Tā vairs nav pārmantota svētība, kas caur ciltsrakstiem tiek nodota no paaudzes paaudzei, bet sludināta, atklāta patiesība, ko saņemam ticībā Viņa vārdā. Kā Pāvils saka: “Arī jūs reiz bijāt Dievam atsvešināti un naidīgi noskaņoti, ļaunajos darbos iegrimuši; bet tagad Dievs ir devis izlīgumu Kristū caur Viņa nāvi cilvēciskajā miesā, lai jūs vestu savā priekšā svētumam izredzētus, neaptraipītus un nevainojamus, ja vien jūs paliksiet ticībā – likti uz droša pamata un neizkustināmi no cerības, kas ir evaņģēlijā, ko jūs esat dzirdējuši.”

Pāvils ļoti skaidri saka: “bet tagad Dievs ir devis izlīgumu Kristū caur Viņa nāvi cilvēciskajā miesā.” Bija ļoti svarīgi, ka šis Logos, šis Dieva Vārds nepalika atšķirts no mums debesīs, bet nāca pie mums Ziemsvētku rītā kā bērns Marijas klēpī. Viena no dziļākajām, neizsmeļamākajām domām visā Bībelē, ko Jānis rakstīja, ir šī: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ 1:14). Dieva Logos, Dieva Vārds, Viņa nodoms un prāts kļuva miesa, kļuva redzams un taustāms. Dievs pats kļuva redzams un taustāms. Šis fakts iespaido visu. Galvenokārt tāpēc, ka mēs, kas miesā esam dzimuši un grēka dēļ esam nolādēti, tiekam caur Jēzus miesu atpestīti un svētīti. Mūsu miesa mūs pazudina. Viņa miesa mūs izglābj. Un šis inkarnācijas princips, šis iemiesošanās princips ir redzams visā ticības dzīvē. Vai tie būtu sakramenti, kur Dieva svētība nāk pie mums redzamās un taustāmās zīmēs (ūdenī, maizē un vīnā) vai pašā Baznīcā, Kristus miesā virs zemes, kas sastāv no dzīviem akmeņiem—cilvēkiem, ko varam redzēt un aptaustīt. Kristus iemiesošanās iespaido visu mūsu kristīgo dzīvi.

Dieva Vārds kļuva cilvēks. Tā ir šī Ziemsvētku vēsts un kristīgās dzīves būtība. Tādēļ Jānis raksta: “Mēs visi esam guvuši no Viņa pilnības – žēlastību un vēl žēlastību, jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Viņu ir atklājis” (Jņ 1:16-18). Lai šis noslēpums, šī mistērija, ka Dieva mūžīgais Vārds caur ko viss ir radīts kļuva cilvēks, cieta, mira un augšāmcēlās kā cilvēks, lai izglābtu cilvēkus vienmēr iespaido mūsu ticības dzīvi un ierosina pielūgsmi un bijību mūsu sirdīs. Āmen.