“Dieva vārds konkrētā laikā”, 23.dec.2018. (K.Zikmanis)

Mūsu evaņģēlija lasījums iesākas ar interesantiem vārdiem, ko bieži cilvēki lasot izlaiž. “Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā, kad Poncijs Pilāts bija vietvaldis Jūdejā un Hērods – tetrarhs Galilejā, un Filips, viņa brālis, – tetrarhs Itūrejas un Trahonitidas zemēs, un Lisanijs – tetrarhs Abilēnē, augsto priesteru Hannas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca tuksnesī pār Jāni, Zaharijas dēlu” (Lk 3:1-2). Līdzīgi gariem ciltsrakstiem, apraksti par to, kurš bija valdnieks kurā zemē šķiet neinteresanti un garlaicīgi. Bet šīs detaļas ir svarīgākas, nekā varētu šķist, jo tās vēsta mums ko svarīgu.

Mūsdienās ir pierasti nosaukt datumu un gadu, ja gribam atsaukties uz kādu vēsturisku notikumu, piemērām Latvija tika dibināta 1918. gada 18. novembrī. Mēs īpaši nedomājam par datumiem. Ir pieņemts, ka gada skaitļi ir saprotami un atpazīstami. Par atskaites punktu ir ņemta Kristus dzimšana, kopš kuras skaitām gadus “pēc Kristus”.

Bet senajos laikos tā nebija. Nebija viens atskaites punkts, no kā skaitīt gadus. Par atskaites punktu tika ņemts valdnieka valdīšanas gads. Tādēļ senajos dokumentos varam lasīt: “tāda-un-tāda valdnieka X valdīšanas gadā.” Datumi tika rēķināti no esošā valdnieka valdīšanas sākuma.

Tāpēc, kad Bībelē ir minēti valdnieku valdīšanas gadi, tas norāda uz to, kad kaut kas notika. Kristietībā tas ir svarīgi, jo Bībele ir ne vien ticības dokuments, bet arī vēstures dokuments, kas apraksta vēsturiskus notikumus. Saliekot kopā, kurš valdīja kurā laikā, mēs šodien varam secināt, kurā gadā pirms vai pēc Kristus kaut kas notika.

Tas ir svarīgi, jo Bībeles notikumi nav kā kāda fabula vai mīts, kas notika “sensenos laikos”. Bībeles stāsti notika konkrētā laikā, konkrētiem cilvēkiem. Šajā gadījumā “Cēzara Tibērija piecpadsmitajā valdīšanas gadā.” Tas ir 29. gadā pēc mūsdienu aprēķiniem. Tas ir konkrēts laiks, konkrētā vietā, konkrētam cilvēkam. Dieva vārds nāca pār Jāni Kristītāju šajā konkrētajā laikā. Tas nav kaut kas mīklains vai nenoteikts, bet specifisks un skaidrs. Mēs zinām, kad tas notika.

Tā tas ir ar Dieva vārdu un mums. Tas nav kaut kas mīklains vai nenoteikts, bet specifisks un skaidrs. Dieva vārds nāk pie mums, kad lasām vai dzirdam to. Ticība tiek iedēstīta mūsos kā sēkla, kad dzirdam vai lasām Dieva vārdu. Svētais Gars nāk, lai padarītu šo sēklu auglīgu. Dieva vārds mūs uztur pat arī, ja mēs to nepamanām, līdzīgi kā var nepamanīt, ka pusdienas mums dod spēku dienas gaitā. Tāpēc ir svarīgi būt “pabarotam” ar vārdu, lai mums ir spēks ticības dzīvē. Dieva vārds nāk pie mums konkrēti šādā veidā.

Dieva vārds nāk pie mums caur brāļiem un māsām Kristū, kad viens otru stiprinām vārdos un darbos. Ticības brālis vai māsa var būt kā Kristus attēls mums priekšā, kas atspoguļo Dieva žēlastību un mīlestību. Tā arī Dieva vārds nāk pie mums konkrēti, kad esam sadraudzībā ar citiem kristiešiem.

Lūgšana ir cits veids, kā Dieva vārds nāk pie mums konkrēti. Kad lūdzam Dievu paši, vai par mums tiek aizlūgts, Dieva vārds nāk pie mums ar tiem vārdiem, ko sakām un dzirdām. Kā Luters saka Mazajā katehismā, Dieva prāts notiek ar vai bez mūsu lūgšanām, bet mēs lūdzam, lai Dieva žēlīgais prāts notiek pie mums. Lūgšana ir veids, kā Dieva žēlastība var būt efektīga pie mums, un pie tiem, par kuriem lūdzam.

Dieva vārds nāk pie mums ļoti konkrēti dievkalpojumā un sakramentā. Dievkalpojums ir konkrētā laikā un vietā, kur Dieva bērni pulcējas ap Dieva vārdu, lai pielūgtu Viņu un tiktu no Viņa stiprināti. Tas ir laiks, kad vairākkārt dzirdam Dieva vārdu un reaģējam uz to. Dziesmās, lasījumos, sprediķī, lūgšanās, sakramentā – tas viss ir koncentrēts laiks ar Dievu un Viņa vārdā. Nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, gadu no gada – dievkalpojumi atstāj iespaidu uz mums, jo nav iespējams, ka Dieva vārds nav iedarbīgs. Vienīgi, ja noslēdzāmies, novēršamies no Dieva, tad Dieva žēlastība var iet mums garām.

Par sakramentu varam teikt, ka Dieva vārds ļoti konkrēti nāk pie mums. Baudot maizi, dzirdot vārdus “Kristus miesa” un vīnu “Kristus asinis”, Dieva vārds ir ielikts mūsu mutē un kūst uz mūsu mēles. Dieva vārds ļoti burtiski nāk pie mums un mājo mūsos caur sakramentu.

Noslēdzot, ir ļoti nozīmīgi, ka mēs skaitām gadus kopš Kristus dzimšanas. Es teicu, ka senatnē cilvēki skaitīja gadus kopš esošā valdnieka valdīšanas sākuma. Mēs tagad skaitām gadus, kopš Kristus ir valdnieks pār mums. Vai pasaule to atzīst vai nē, Kristus izmainīja visu, nākot pie mums kā Dieva vārds iemiesotais. Viņš ir Dieva vārds miesā. Viņš atklāja Dieva vārdu pilnīgi un galīgi, lai caur Viņu tas nāktu pie mums. Galu galā, atklājot Dieva vārdu, mēs atklājam Kristu. Nosaucot gada skaitļus, mēs neapzināti sakām, ka Kristus ir valdnieks pār mums.

Kad Bībelē ir minēti valdnieki un viņu valdīšanas laiki, un kā Dievs ir darbojies tajā laikā, pieminēsim, ka Dieva vārds nāk konkrētā laikā un vietā pie mums. Āmen.

[1]