.Marka evaņģēlijs 6:13-29: Un ķēniņš Hērods to dzirdēja, jo Viņa Vārds bija tapis zināms, un sacīja, ka Jānis Kristītājs esot uzmodināts no miroņiem un tādēļ Viņā tādi brīnuma spēki darbojoties. Bet citi sacīja: “Viņš ir Ēlija.” Un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, kā viens no praviešiem.” Bet Hērods, to dzirdējis, sacīja: “Jānis, kam es galvu nocirtu, uzcēlies no miroņiem.” Jo tas pats Hērods bija sūtījis un licis Jāni apcietināt un saistīt cietumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ; jo viņš to bija apprecējis. Bet Jānis Hērodam bija sacījis: “Tev neklājas, ka tev ir tava brāļa sieva.” Un Hērodija viņu ienīda un gribēja nokaut, bet nevarēja. Jo Hērods Jāni bijās, zinādams viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu sargāja, un, viņu dzirdēdams, tas bieži kļuva domīgs un tomēr labprāt viņu klausījās. Un gadījās izdevīga diena, kad Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem un virsniekiem, un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja meitenei: “Lūdz no manis, ko gribēdama, es tev to došu.” Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, līdz pat pusei no manas valsts.” Bet viņa, ārā izgājusi, sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa Kristītāja galvu.” Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod bļodā Jāņa Kristītāja galvu.” Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu. Un tas nogājis viņam cietumā nocirta galvu un atnesa viņa galvu bļodā, un deva to meitenei, un meitene to deva savai mātei. Un, kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
Pārdomājot šo nepatīkamo notikumu, mēs noteikti aizdomājamies par ļaunumu, kas atklājas pie Hērodijas. Ieslīguši pārdomās mēs varam arī ieraudzīt Hēroda nespēju pastāvēt par saviem uzskatiem, kur viņš piekāpjas Hērodijai. Hērods ir slikts piemērs, viņš pieņem lēmumu nogalināt cilvēku, pret kuru jūt bijību, lai izpatiktu kādai jaunai meitenei. Hērods atstāj malā savu pieredzi un zināšanas, ka Jānis ir taisns, lai vienkārši izpatiktu kādai meitenei. Tas ir netaisnīgi, bet kā ir ar mums? Vai mēs taisnības vietā neizvēlamies netaisnību?
Hērods nāca no dinastijas, kuras pārstāvji bieži izcēlās ar ļaunu rīcību, taču Hērods Jānī bieži klausījās un kļuva domīgs. Hērods kļuva ļoti bēdīgs, kad dzirdēja meitenes lūgumu. Hērodam nebija vienalga par Jāni. Tātad, uz Hērodu Jāņa sludinātais atstāja labu iespaidu. Kā to varam zināt?
Pirmkārt, mēs zinām, ka Jānis sludināja atgriešanos no grēkiem. Otrkārt, Hērods bija uzklausījis Jāņa nosodījumu, bet arvien turpināja Jānī klausīties, kas norāda, ka Jāņa sludinātais pie Hēroda savu zināmu darbu paveica. Treškārt, Hērods ļoti noskuma dzirdot meitenes lūgumu. Varam droši secināt, ka Jāņa vārdi pie Hēroda nesa pārmaiņas, radot Hērodā respektu pret Jāni. Tomēr Hērods izvēlējās netaisnību.
Mēs varam atgriezties pie jautājuma – ko mēs izvēlamies starp taisnību un netaisnību? Mūsu atbilde, diemžēl, nevar būt taisnība vai netaisnība. Viena no precīzākajām atbildēm, ko mēs varētu sniegt, būtu, ka mēs vēlamies dzīvot kā taisni cilvēki, bet mēs mēdzam izdarīt netaisnas izvēles. Mums svarīgi sevi ieraudzīt Hēroda vietā, lai mēs atgādinātu sev, ka ļaunums var klauvēt arī pie mūsu sirds negaidot. Mēs varam būt jauna garīga ceļa sākumā kurā, iespējams, bija Hērods, bet tieši tad nāk kas tāds, kas labo sēklu izrauj no mūsu sirds. Hēroda lēmums mums māca būt vērīgiem garīgā dzīvē un saprast, ka jebkāda tuvošanās Dievam, laika pavadīšana ar Dievu sastopas ar kārdinājumiem un izaicinājumiem no Dieva novērsties.
Hērodijas lūgums nocirst Jāņa galvu atklāj pāri visam stāvošo Dieva gribu. Hērodija neiznīcināja Dieva Valstību uz Zemes. Hērodija iznīcināja vienu cienījamu tās vēstnesi, bet valstībai viņa nespēja neko padarīt. Līdzīgu ainu varam skatīt vēlākajos gadu desmitos pēc Jēzus nāves, kad tiek nogalināts Stefans. Stefana nāve neaizkavēja evaņģēlija izplatību, Dieva Valstība turpināja augt.
Šie notikumi mums atklāj Dieva Valstības noslēpumu. Dieva Valstība pastāv nevis uz cilvēkiem, bet uz Dieva žēlastības, kas cilvēkos darbojas. To varam secināt pēc Jāņa kristītāja nāves, kad Jāni Kristītāju nomaina Jēzus – tad Dievs aizsniedz cilvēkus vēl spēcīgāk un plašāk. Tā ir žēlastība, tas nav cilvēku nopelns. Vai, kad akmeņiem tiek nomētāts Stefans. Sauls, kas sargā Stefana drēbes, atgriežas, tā arī ir Dieva dota žēlastība kristiešu draudzei.
Šodien šie notikumi ir kļuvuši par liecību. Dievs par spīti pasaules cilvēku naidam un neiecietībai pret patiesību, ko ticīgi ļaudis sludina, turpina gādāt par ticīgajiem, lai labais darbs varētu turpināties. Vēl vairāk – tas vienmēr ir turpinājies lielāka vai mazākā mērā, un nekad neviens to nav spējis apstādināt. To nespēja ne Hērodijas aizvainojums, ne farizeju un saduķeju grupas Jeruzālemē, ne Romas imperators Nērons un pat Staļins 20. Gadsimtā nē.
Uz ko es vēlos norādīt? Mums pietiek ar Dieva žēlastību visos laikos. Tomēr, esot attiecībās ar Dievu, jāpaliek uzticīgiem Dievam. Mēs varam redzēt paša Kristus kalpošanu, kā arī Pāvila kalpošanu – uzticība vienmēr atmaksājas, bet bieži neredzamā un negaidītā veidā. Mēs neapzināmies, ko mūsos var darīt ticība, kad tā tiek lietota. Lielisks piemērs šeit ir Jānis Kristītājs.
Jānis Kristītājs bija vienkāršs Dieva kalps, kaurš uzticīgi darīja to darbu, ko Dievs viņam bija uzticējis līdz galam. Viņš uzticīgi pildīja savu darbu. Jānis ir labs piemērs, jo viņš ne ar ko neizcēlās tādā ziņā, ka varētu teikt – viņam bija kas tāds, kas mums nav pieejams. Nē, viņam drīzāk nebija daudz no tā, kas ir mums. Tas mūs aicina uzticēties Dievam un dzīvot žēlastībā, lai ko uzticība prasa no mums. Dievs to visu, man redzot vai neredzot, aizvedīs līdz savam mērķim.
Arī Jānis kādu laiku neredzēja, ka viņa darbība nes simtkārtīgus augļus, piemēram, pie tāda toreiz pazīstama vīra kā Hērods. Jānis, iespējams, pats neiedomājās, bet Viņš ticēja un paļāvās, ja Dievs vēlas, lai viņš sludina un darbojas, tad tas ir jādara. Jānis bija viens no tiem, kuram nevajadzēja papildus stimulu, viņam pietika ar Dieva pavēli.
Šeit mēs atgriežamies nevis pie bauslības, bet pie evaņģēlija, pie Dieva žēlastības. Dievs parastam cilvēkam uztic darbu un šo cilvēku apdāvina ar visu nepieciešamo, lai darbu paveiktu. Dievs pavēl cilvēkam un Dievs arī izdara caur mums to, ko ir pavēlējis. Patiesība ir tik vienkārša. Tikai mēs to mēdzam sarežģīt. Uz Dieva Vārdu un uz Dieva sacīto mēs attiecinām savu loģiku, taču tas tā nestrādā, tad patiešām šķiet, ka nesanāks un beigās nesanāk, jo Dievs pasaules gudrību ir atmetis, lai paradītos Dieva spēks, kas spēj vairāk kā mūsu prātošana. Kā par to raksta Pāvils (1. Kor. 2:6,7): Gudrību arī mēs sludinām, bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šīs pasaules valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai, bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā.
Šīs dienas rakstu vieta, tāpat kā šie Pāvila vārdi, atklāj, ka ticība – tā ir “apslēptā gudrība.” Tā ir mums pašiem neaizsniedzama, to Hērods vēl neapzinājās, bet saprata, ka Jānī Kristītājā ir kas apslēpts. Hērods Jāni bijās, jo Hērods zināja, ka Jānis ir taisns un svēts vīrs. Hērods mēdz viņā klausīties un Hērods bija bēdīgs, kad dzirdēja meitenes lūgumu. Šis viss norāda, ka Hērods neticēja, bet kā pasaules valdnieks ar savu gudrību saprata, ka Jānī ir kas apslēpts viņam vēl nezināms. Viņš bija tik ļoti Jāņa piemēra un sludinātā iespaidots, ka Jēzus darbošanos nosauca par Jāņa augšāmcelšanos no miroņiem.
Mums šodien šādi brīži kā Hērodam vēl ir priekšā. Protams, Jānis Kristītājs neatgriezīsies uz Zemes. Taču Dieva Vārdā mums katram vēl ir daudz apslēptā, kas gaida, kad mēs atmetīsim savu „ķēnišķīgo” gudrību. Tādejādi no Hēroda stāvokļa, kurš tikai jūt ko apslēptu, mēs pārietu stāvoklī, kad esam atsacījušies no savām „gudrībām” par apslēpto, un Svētais Gars tā vietā mums atklāj patieso apslēpto. Dievs savā žēlastībā cilvēkam atklāj, kas ir viņam apslēpts, kad cilvēks atsakās pats izdomāt, atrast, ieraudzīt. Atmest savas pūles un plānus un iet kopā ar Dievu, šādi ļaujot Dievam savā laikā atklāt apslēpto.
Hēroda piemērs māca, ka žēlastība jāpiedzīvo. To nevar nopelnīt, atklāt, iemācīties, noklausīties vai iegūt. Taču mums ir zināms, ka tā ir Dievā. Tas jau ir pietiekami daudz, lai šis gavēņa laiks mums palīdzētu ieguldīt vairāk laika attiecībās ar Dievu. Attiecības ar Dievu nav veids kā tikt pie žēlastības, nē, tā jau ir žēlastība, ka varam atrasties attiecībās ar Dievu. Šīs attiecības ir dotas, lai mēs redzētu Dieva prātu, nevis savējo, noliktu malā mums šķietami jau zināmo, lai pārsteigumā atklātu ko jaunu. To ko nekad neesam spējuši un nevarēsim bez Dieva žēlastības un klātbūtnes, tāpēc Dieva žēlastībā aicināti paliksim tajā. Āmen!