Teksti: Apd 2:1–21; Rm 8:14–17; Jņ 14:8–17
“Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” (Rm 8:15)
Lūdzu, aizveriet acis un iedomājieties šādu ainu! Pludmale vasaras dienā. Saule spīd pie skaidrām debesīm. Nav par karstu un nav arī par aukstu. Temperatūra ir perfekta. Maigs vējiņš pūš no jūras. Viss ir ideāli.
Jūs esat bērns, un jums blakus ir jūsu tēvs. Jūs jūtat viņa maigo spēku, viņam turot jūsu rociņu. Jūs skatāties augšup viņa sejā un viņš, smaidot, skatās uz jums. Jūs jūtaties drošs un mīlēts. Tad negaidīti, viņš jūs paceļ opā un samīļo. Jūs viņu sabučojat, un viņš jūs nolaiž atkal zemē. Tā, jūs roku rokā turpināt staigāt pa skaisto pludmali. Viņš mīl jūs, un jūs viņu mīlat, un jūsu pasaulē viss ir labi. Atveriet acis!
Šāds piemērs vai variācija par to tiek lietota, lai raksturotu to, kas ir dievbērnības Gars. Dievs caur kristībām ir padarījis mūs par saviem bērniem. Viņš ir pārcēlis mūs no tumsības savā brīnišķīgajā gaismā (Kol 1:13), un darījis mūs par debesu valstības pilsoņiem. Viņš ir mūsu Tēvs, mēs Viņa bērni.
Vārds dievbērnība ir ļoti veiksmīgs vārds, ko Gliks ir izdomājis, lai tulkotu grieķu vārdu υἱοθεσία (huiothesia). Citos tulkojumos, piem., angliski šis vārds tiek tulkots, kā adopcijas Gars (Spirit of adoption). Pāvils, izcils teologs un ļoti izglītots cilvēks, gribēja raksturot mūsu jauno stāvokli Kristū un tādēļ salika divus atsevišķus vārdus kopā – dēls un novietot vai ievietot, veidojot jaunu vārdu – ievietots dēls. Šis ir dēls, kas ar nolūku un tīšām ir novietots vai ievietots kaut kur, resp. Dieva ģimenē. Var saprast, ka šis dēls (vai meita) pirms tam nebija nekur, bija ārpus ģimenes, bija bārenis, bet caur Dieva Gara darbību viņš vairs nav bārenis, bet ir daļa no Dieva, un tiek padarīts par Dieva bērnu, viņam ir dievbērnības Gars. Ļoti veiksmīgs tulkojums.
Bet, ko tas nozīmē, ka mums ir dievbērnības Gars? Man ir draugs, kurš bija bārenis. Neatceros, kādos apstākļos viņš nokļuva bāreņu namā, bet viņa miesīgie vecāki viņu neaudzināja. Cita ģimene, kura domāja, ka nevar ieņemt bērnu, viņu adoptēja. Viņš tika ievietots citā ģimenē, kas viņu mīlēja un audzināja. Vēlāk šajā ģimenē tomēr ienāca miesīgs bērns, un manam draugam bija brālis, nevis pēc miesas, bet tā var teikt – pēc gara. Kad viņš uzzināja, ka viņš ir adoptēts, protams, pār viņu nāca apmulsums, kas viņam bija jāsagremo. Pieaudzis būdams, viņš beidzot satika savus īstos vecākus, un saprata, ka, ja viņš būtu audzis tajā ģimenē, viņa dzīve būtu pilnīgi citādāka. Labāka vai sliktāka, to Dievs vien zina, bet viņš bija pateicīgs par savu audžuģimeni, kas viņu uzaudzināja par krietnu cilvēku, kāds viņš ir.
Mans piemērs par draugu, kurš tika ielikts un uzauga audžuģimenē, protams, ir nepilnīgs, ja domājam par mūsu dievbērnības Garu. Mums nav jāšaubās, ka mūsu dzīve Dieva ģimenē ir nesalīdzama labāka, nekā dzīve pasaules tumsā. Varbūt labāks piemērs būtu Otrā pasaules kara gūstekņu vai koncentrācijas nometne. Redzot viņu novājējušās sejas un šausmas, ko bija pastrādājuši nacistu karavīri, sabiedroto spēki bija vairāk nekā izbrīnīti par necilvēciskumu, ko cilvēks var izrādīt cilvēkam. Sagūstītie tika atbrīvoti, pārcelti no tumsas—gaismā, no verdzības—brīvībā. Tas visdrīzāk ir tas, kā mēs varam raksturot, ko Dieva Gars dara ar mūsu velna gūstītām sirdīm, pārceļot tās Gaismas valstībā.
Ir svarīgi apzināties šo brīnumdarbu, ko Svētais Gars ir darījis mūsos. Ir cilvēki, kuru atgriešanās stāsts ir dramatisks. Tiem, kuri tiek atbrīvoti no dzeršanas, narkotikām, netiklības vai ļauniem spēkiem, ir vieglāk redzēt pozitīvas izmaiņas savās dzīvēs, nekā, piem., cilvēkam, kurš ir vienkārši ienācis Baznīcā un, gadiem ejot, ir audzis ticībā, bez jebkādām dramatiskām izmaiņām. Bet fakts ir tas pats. Mēs tiekam pārcelti no vienas valstības uz citu, labāku valstību. Mums ir dievbērnības Gars, kas var saukt, Aba—Tēvs.
Jēzus šo brīnumu raksturoja šādi, “ES ESMU patiesais vīnakoks, un dārzkopis ir Mans Tēvs. ES ESMU vīnakoks, jūs esat zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu” (Jņ 15:1,5). Tas, ka Jēzus pamudina, lai mēs paliekam Viņā, šajā vīnakokā netieši norāda uz to, ka mēs reiz nebijām pie vīnakoka. Pāvils, lietojot šādu analoģiju, teica, ka mēs esam uzpotēti uz Kristus vīnakoka. Mēs bijām savvaļas vai mežonīgie zari, kas aug skarbās vietās, kur saule dedzina un vētras plosa, bet tagad esam Dieva dārzā, kur Viņš pats rūpējas par mums Vārdā un Sakramentā.
Kā Tēvs Dievs arī audzina mūs, jeb, kā Jēzus saka, kopj un šķīsta. Caur sirdsapziņu Gars norāda uz to, kas mūsos ir izkaltis vai kaitīgs, un caur grēksūdzi to noņem. Šis process varbūt nav no tiem patīkamākajiem. Kad mans vecaistēvs dārzā apcirpa vīnogulājus, es kādreiz domāju, cik tas varētu būt sāpīgi pašam kokam. Nezinu, vai koki var kaut ko just, bet rezultāts vienmēr bija labs – vīnogas bija vairāk un garšīgākas.
Tā Svētais Gars dara ar mums. Lasot Bībeli, dzirdot Viņa Vārdu, esot sadraudzībā ar citiem Viņa bērniem – mūsu brāļiem un māsām, saņemot Viņa dāvanas sakramentā, esot sadraudzībā ar Viņu lūgšanās, Viņš pats mūs veido, šķīsta, audzina un liek mums augt ticībā, cerībā un mīlestībā. Mūsu svētdarīšana nav nedz mūsu darbs, nedz mūsu nopelns, bet dievbērnības Gars mūsos. Kā bērns nevar likt sev augt, jo tas ir iekšējs process, ko Dievs ir iedibinājis, tā mēs nevaram likt savai ticībai augt, jo tas ir process, ko Dievs caur žēlastības līdzekļiem veicina mūsos.
Kā mēs varam zināt, ka mēs esam Dieva bērni, ka mums ir Viņa dievbērnības Gars? Atgriežoties pie augļu tēmas, Jēzus saka, “Katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus.” (Mt 7:17-18)
Ievērojiet, ka labs koks nes labus augļus! Runa nav par perfektu, nevainojamu dzīvi, bet par virzienu. Kad auglis briest, varam redzēt, vai tas ir labs vai slikts. Kad tas aug, tas turpina būt labs vai slikts. Kad tas ir gatavs, varam redzēt, ka tas ir labs vai slikts. Dievbērnības Gars mūsos nes labus augļus. Mēs redzam savā raksturā augšanu uz labu. Mēs piedzīvojam, ka ļaunais mūsos tiek nogriezts. Šis process, ko paši jūtam un citi redz, ir viens veids, kā mēs zinām, ka esam Dieva bērni.
Bet vēl vairāk, mēs zinām, ka esam Dieva bērni sirdī. Tāpat, ka bērni ģimenē zina, kas ir viņu tēvs un māte, un, ka viņi zina, ka ir daļa no šīs ģimenes, tā, arī mēs vienkārši zinām, ka esam Dieva bērni, jo dziļi sirdī mums ir šī apziņa. To nevar iemācīt. Tas ir vienkārši pašsaprotams – Dievs ir mans Tēvs, es Viņa bērns. Šo pārliecību dod mums Gars, kura nākšanu mēs svinam šodien. Gars nāca, lai starp daudzām citām lietām veicinātu pie mums apziņu un pārliecinātu mūs, ka esam Dieva bērni Kristū. Viņš ir dievbērnības Gars. Āmen.