Teksti: Jer 30:18–22; Kol 1:24–2:7; Lk 6:27–38
“Mīliet savus ienaidniekus.” (Lk 6:27)
Es patlaban lasu romānu par izdomātu Beigu laiku scenāriju. Autors apraksta mierīgu dzīvi kaut kādā Kanādas nostūrī, kas lēnām, un šķiet mērķtiecīgi, tiek vadīts no demokrātiskas sabiedrības uz totalitāru režīmu. Lēnām valdība uzspiež savu ideoloģiju tautai, kas, kā aitas to pieņem par labu esam. Starp tām racionālajām balsīm, kuras vēl atceras vēstures bēdīgo pieredzi šajā ziņā, ir Baznīca, kas tiek apklusināta. Viena pēc otras draudzes tiek slēgtas par ‘naida runu’ vai līdzīgām atrunām.
Tas viss nonāk līdz dienai, kad sabiedrība sabrūk, un sāk valdīt haoss. Neesmu ticis tik tālu grāmatā, lai pateiktu, vai šis haoss un sabiedrības sabrukšana bija no valdības plānots vai vienkārši negadījums, jo viss ir stāstīts caur viena vīra acīm, kurš ir šīs situācijas upuris. Apstākļu sagadīšanās dēļ grupa ticīgo izbrauc no pilsētas, lai meklētu patvērumu kalnos. Pa ceļam viņi redz dievnamus degam, sacelšanās uz ielām, uzbrukumus pārtikas un citiem veikaliem, cilvēkus ar ieročiem, kas sargā savus īpašumus, jo ir bandīti, kas mēģina viņus aplaupīt. Lielākā problēma ir, ka mobilie telefoni un internets, radio un televīzija nestrādā un neviens nezina īsti, kas notiek, cik šis nemiers ir globāls, un ko darīt tālāk. Šī ticīgo grupa personīgi piedzīvo, cik ātri cilvēks var pāriet no tuvākā uz ienaidnieku, ja apstākļi to pieprasa. Tādos apstākļos ir viegli sākt ienīst savu līdzcilvēku.
Šajā brīdī uz skatuves parādās mācītājs. Viņš ir šīs grupas dalībnieks, bet līdz šim spēlēja nelielu, pat niecīgu lomu. Pēc sevišķi sirdiplosošas dienas un nemierīgas nakts, viņš piedāvā iesākt jaunu dienu ar svētbrīdi. Lasot no Lūkas evaņģēlija, viņš citē Jēzus vārdus: “Bet jums, saviem klausītājiem, Es saku: mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.”
Kad Jēzus teica šos vārdus, sabiedrība varbūt nebija uz sabrukšanas robežas, bet nežēlība gan bija visapkārt. Vēsturnieki liecina, ka katrā lielā pilsētā bija vieta netālu no vārtiem, kur noziedznieki tika sisti krustā. Tā ir patiesība, ka slepkavas un citus smagus noziedzniekus vajag sodīt, bet pat daži no romiešu elites atzina, ka krustā sišana bija pārāk nežēlīga. Starp šiem krustā sistajiem bija Romas ienaidnieki – ne tikai dumpinieki, bet jebkurš, kas runāja pretī valdošai iekārtai. Tātad jebkurš, kā Jēzus, kas runāja par kādu citu valsti, citu valdīšanu, citu iekārtu. Pilāta apsūdzība pret Jēzu bija, ka Viņš ir “Jūdu Ķēniņš”.
Man nav jāstāsta jums, kā tas bija Padomju Savienībā. Bet es esmu dzirdējis pietiekami daudz stāstu par to, ka mājās runāja vienu, bet publiski runāja citu vai cieta klusu, bailēs, ka par tādām runām varētu izpelnīties valdības nelabvēlību un sodu. Šādos apstākļos Jēzus teica: “mīliet savus ienaidniekus.”
Es teikšu godīgi – Jēzus no mums prasa daudz. Ļoti daudz. Es neesmu piedzīvojis to, ko vairāki mani draudzes locekļi ir piedzīvojuši Stūra mājā vai Sibīrijā. Tas, ko esmu piedzīvojis, ir niecīgs, salīdzinot ar to. Bet, kad tev dara pāri, sāpina dziļi sirdī, nerespektē vai publiski apvaino, ir grūti šo cilvēku, instanci vai organizāciju mīlēt. Būsim godīgi. Ir grūti mīlēt savu ienaidnieku. Jēzus no mums prasa daudz, ļoti daudz.
Piedošana un mīlestība iet roku-rokā. Bet nerunāšu par piedošanu šovakar. Mēs visi zinām, ka ir jāpiedod, un par to ir ļoti labi aprakstīts grāmatā “Piedot un aizmirst.” Galvenā doma šajā grāmatā ir tāda, ka jāsargājas no tā, ka mēs piedodam piedošanas pēc. Ka mēs sakām vārdus “es tev piedodu”, bet sirdī tā nedomājam. Labāk un godīgāk būtu teikt, “Es gribu piedot, bet pagaidām nevaru. Man vajag laiku.”
Šie Jēzus vārdi, “mīliet savus ienaidniekus” ir pavēle. Mums nav izvēles – šo es mīlēšu, to es nemīlēšu. Tas būtu līdzīgi kā teikt, šo es zagšu, to es nezagšu. Kad Jēzus dod mums pavēli, tā ir bauslība. Kaut kas, kas mums jādara. Bauslība atklāj divas būtiskas lietas – kāds Dievs ir, un kādus Viņš vēlas mūs redzēt. Ir rakstīts, “esiet svēti, jo es esmu svēts!” (3Moz 11:45). Dievs ir svēts. Viss, ko Viņš dara, ir pilnīgs. Viņš vēlas, lai mēs tādi esam. Jautājums ir, vai mēs tādi esam? Protams, ka neesam. Bet vai tas, ka neesam svēti, kā Viņš ir svēts, atceļ pavēli mums būt svētiem? Nekādā ziņā nē. Tad, ko lai darām?
Bauslība, kā mēs zinām, norāda uz mūsu trūkumiem. Un kā esmu atkārtoti teicis, nevis, lai iemīdītu mūs dubļos, bet lai mēs paceļam acis uz Kristu. Jēzus saka, ka mums ir jāmīl savi ienaidnieki. Garīgajā dzīvē tā nav izvēle. Tas ir jādara. Un mēs nevaram izlikties, ka mīlam. To var darīt uz brīdi, bet ne vienmēr. Un pat, ja mēs varētu visu laiku izlikties, ka mīlam savu ienaidnieku, Dievs redz mūsu sirdis. Viņu mēs nevaram apmānīt. Mēs nevaram patiešām mīlēt savu ienaidnieku – un es pat nerunāju par tādu briesmoni, kā Staļins vai Hitlers. Es runāju par darba kolēģi, kas jums krīt uz nerviem, par kaimiņu, kas pārāk daudz trokšņo naktī, par radinieku, kas māk jūs kaitināt, kā neviens cits. Kā mīlēt šos cilvēkus no sirds un patiesi? Atbildi mēs arī zinām. Caur Jēzu.
Jēzus mīlēja visus. No tā paša krusta, pie kā Viņa ienaidnieki Viņu piesita, Viņš teica, “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” (Lk 23:34). Nav nejaušība, ka tas evaņģēlijs, kur Jēzus mums šodien pavēlēja, “mīliet savus ienaidniekus”, ir tas pats evaņģēlijs, kur Jēzus tā arī dara, sakot, “piedod tiem”. Viņš var tā mīlēt, jo Viņš ir pati mīlestība.
Atslēga garīgai dzīvei ir saprast, ka mēs nevaram savā spēkā izpildīt to, ko Dievs mums ir pavēlējis. Bet caur Kristu, kas mājo mūsos, mēs varam. Ir viegli iekrist kādā grāvī. Domāt – es varu to izdarīt, ja es pielikšu nedaudz vairāk piepūles! Vai otrādi – es nevaru to izdarīt, tādēļ nav vērts mēģināt! Svētais Gars, kas mājo mūsos, ar ko mēs tiekam pildīti un stiprināti caur Vārdu un Sakramentu dod mums spēku, lai darītu to, ko Dievs no mums prasa – būt svētiem. To sauc par svētdarīšanu. Mēs nevaram. Bet Kristus mūsos var.
Man stāstīja par kādu cilvēku, kas tika sūtīts uz lēģeri par savu ticību, un viņa nostāja Latvijas neatkarības vārdā. Kamerās bija daudz rūdītu noziedznieku, un sargi sevi izklaidēja, ieliekot miermīlīgu kristieti starp šiem mežoņiem. Šajā kamerā barvedis bija kāds sevišķi mežonīgs slepkava. Visi klupa virsū kristietim, un sargi zināja, ka būs tikai laika jautājums, kad viņu saplosīs gabalos. Kādu dienu kristietis pamanīja, ka barvedis pie sevis raud. Viņam bija ieaudzis kājas nags, bet dēļ viņa lielā auguma, viņš pats nevarēja to nogriezt, un citi negribēja nākt viņam tuvumā. Ko darīja šis ticīgais? Nometās ceļos un sāka izgriezt nagu. Uz kakla viņš juta slapjumu – barvedis raudāja aiz pateicības. No tās dienas neviens nedraudēja šim kristietim, jo barvedis viņu sargāja.
Mēs nemīlam savus ienaidniekus, lai iegūtu labumu sev. Mēs mīlam savus ienaidniekus, lai atspoguļotu Dieva mīlestību. Mēs, kas bijām Dieva ienaidnieki domās, vārdos un darbos, Kristū esam kļuvuši par Viņa bērniem. Mēs mīlam, jo Viņš pirmais ir mīlējis mūs (1Jņ 4:19). Āmen.