Teksti: 5Moz 31:30–32:14; 2Kor 11:21b–33; Lk 19:11–27
“Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu.” (Lk 19:13)
Ir populārs seriāls internetā par Jēzu un viņa mācekļiem, kas saucas “The Chosen”, jeb “Izredzētie”. Tā nav viena filma, ko var skatīties vienā gabalā, bet ir plānotas pavisam septiņas sezonas, lai katrā epizodē var iedziļināties citos tēlos, citā stāstā un parādīt Jēzu no dažādiem aspektiem. Kritika ir dažāda, sākot no tiem, kuri ļoti fano par šo seriālu, līdz tiem, kuri to noliedz. Mērķis šim projektam ir iepazīstināt Kristu ar paaudzi, kura maz lasa, bet daudz iegūst informāciju (un tādēļ viedokļus) no ekrāna. Cēls mērķis, bet ja šie skatītāji nekļūst par Bībeles lasītājiem, es personīgi neredzu, kā šis projekts var nest mūžīgos augļus.
Man šķiet, tas bija pirmajā sezonā, kad sižets galvenokārt sekoja Mateja stāstam – kā viņš no tālienes vēroja Jēzu, līdz tam, kā viņš kļuva par Jēzus mācekli. Seriāls ir ļoti labi uzņemts, un to ir interesanti skatīties, bet tāpēc, ka šis ir stāsts balstīts uz evaņģēlijiem un nav pats evaņģēlijs, tas, kas tiek rādīts, ir izdomāts romāns, nevis Labā Vēsts. Un tas ir ‘ok’, ja vien visi, kas to skatās, to saprot.
Tajā sižetā par Mateju, ko es minēju, parāda, ka viņš kā muitnieks ir ļoti skrupulozs vīrs, kas pieraksta visu savu grāmatvedību. Tas ir saprotami. Tas, kam ir darīšana ar skaitļiem, bez šaubām tos pieraksta. Bet režisors attīsta šo domu tālāk pēc tam, kad Matejs kļūst par mācekli. Visur, kur Jēzus iet ar mācekļiem, Matejs to pieraksta. Man šķiet, ka tas bija Pēteris, kas viņam vaicāja, ko viņš skribelē visu laiku, uz ko viņš atbildēja, ka tas varētu būt derīgs materiāls vēlāk, liekot domāt, ka viņš jau sāk uzrakstīt savu evaņģēliju, vismaz piezīmes savam evaņģēlijam. Vai Matejs, vai kāds no citiem evaņģēlistiem pierakstīja piezīmes, kamēr viss notika, ir jautājums, ko neviens nevar atbildēt. Nav liecību par vai pret šādu rīcību.
Ir saprotams, kādēļ režisors iekļāva šādu detaļu. Un ir saprotams, kādēļ šāda detaļa ticīgajiem būtu patīkama. Jo tad būtu tāda droša sajūta, ka tas, kas ir rakstīts Bībelē, patiešām ir patiesi. Nu redziet! Matejs pierakstīja visus notikumus, tad, kad tie notika nevis vairākus gadus pēc Kristus nāves, kad viņa atmiņa varētu viņu pievilt. Jauka doma, bet, manuprāt, tas atstāj Bībeles autentiskumu uz vēl nestabilākām kājām – uz cilvēka spēju vien aprakstīt un uzrakstīt Pestītāja dzīvi, darbus un mācību. Cilvēks ir pārāk samaitāts un grēcīgs, lai uzrakstītu stāstu par tik šķīstu un tīru objektu, kā Kristus. Ir nepieciešams Svētā Gara darbs.
Kad ticīgie domā par Svētā Gara inspirāciju Svētajiem Rakstiem, nereti viņi iekrīt otrā grāvī. Līdzīgi, kā ir patīkami un mierinoši domāt, ka Matejs pierakstīja visu notikušo uz vietas, kamēr tas notiek, ir tikpat patīkami un mierinoši domāt, ka Svētais Gars deva Matejam (vai Markam, Lūkasam, Jānim) diktātu. Šāds domāšanas veids saka, ka Svētais Gars lika rakstīt tieši to un neko citu, ko Viņš gribēja, pat vārds-vārdā. Kaut šī ir kārdinoša doma un dod mierinājumu, ka Svētais Gars deva, piem. Matejam visus vārdus, ko pierakstīt, šis arī ir slidens ceļš.
Ir zināms, ka Svēto Rakstu oriģinālās kopijas vairs nepastāv – kopijas, kurā pēc šīs domas Svētā Gara oriģinālie vārdi tika rakstīti. Mums ir palikušas tikai kopijas un kopiju kopijas no Svētajiem Rakstiem, kuri ir pārrakstīti un pārrakstīti. Pārrakstot netīši ir ieviesušās dažādas tekstuālas kļūdas. Salīdzinot šīs kopijas, eksperti var atrast oriģinālo, bet paliek jautājums. Ja Svētais Gars inspirēja tikai pirmās kopijas, kas mūsu acīm sen ir zudušas, tad kā mēs varam atrast Viņa balsi kļūdainā tekstā?
Atbilde ir šāda – Raksti ir gan pilnīgs cilvēku darbs, gan pilnīgs Gara darbs. Svētais Gars lietoja cilvēku raksturu, valodu, intelekta līmeni u.t.t., lai vēstītu to, ko Viņš gribēja. Ja viens burtiņš vai vārdiņš tekstā šurpu-turpu mainītos gan tad, gan, gadsimtiem ejot, Svētais Gars vienalga vēstītu to, ko Viņš gribētu. Protams, ja gribam saprast Bībeles tekstu ar visām niansēm, ir noderīgi salīdzināt citus tulkojumus, bet tas, ko es vēlos teikt ir, ka līdzīgi Kristum, Bībele ir gan dievišķs, gan cilvēcisks darbs.
Šodienas lasījums no Lūkas evaņģēlija ir piemērs tam. Mēs lasām par kungu, kas izdala saviem kalpiem desmit minas, līdz tam laikam, kad viņš atgriezīsies. Viens nopelna desmit minas, otrais—piecas, trešais paslēpj savu minu sviedrautā, un neko nepelna.
Šis izklausās ļoti tuvi līdzībai, kas ir Mateja evaņģēlijā (Mt 25:14-30). Pēc būtības līdzīgi. Bet detaļās ļoti atšķirīgi. Apskatīsim līdzības un atšķirības.
Mateja evaņģēlijā ir rakstīts par talantiem. Lūkas evaņģēlijā ir rakstīts par minām. Paviršs lasītājs var domāt, ka tie ir sinonīmi. Gan mina, gan talants bija mērvienība – zeltā, sudrabā, graudā vai vienalga. Toties viena mina bija daži grami, bet viens talants bija daudz kilogramu. Mina un talants nav viens un tas pats. Kungs Mateja evaņģēlijā dod nevis vienu talantu, kā tas ir Lūkas evaņģēlijā—viena mina katram, bet vienam pieci talanti, otram—trīs, trešam—viens. Lūkasā katrs saņem to pašu summu. Šī arī ir detaļa, kas atšķiras. Beigās, kurš saņem, cik arī atšķiras.
Kritiķis var teikt, ka re! Te ir kļūda Bībelē. Divi liecinieki apraksta Jēzus līdzību citādāk, tādēļ viņu liecības ir pretrunā un nav patiesas! Ir dažādi, kā mēs varam atbildēt uz šo mīklu.
Pirmais (tēze ar ko neesmu pavisam apmierināts), saka, ka tāpēc, ka evaņģēliju autori ir cilvēki un cilvēki kļūdās, sevišķi atceroties detaļas pēc tik daudz gadiem (ir aprēķināts, ka Mateja un Lūkas evaņģēliji tika sarakstīti apmēram 50 gadus pēc Kristus nāves), viņi stāsta to pašu stāstu, bet ar citām detaļām. Ar šādu uzskatu Svētais Gars joprojām darbojas, stāstot to pašu būtību – par kalpiem, kuri ir uzticīgi ar kunga doto mantu, vai nē.
Bet ir arī cita teorija, kas, manuprāt, ļoti labi izskaidro atšķirības evaņģēlijos. Jānis savā evaņģēlijā ļoti nozīmīgi saka, “Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas” (Jņ 21:25). Ir svarīgi, ka katrs evaņģēlists, rakstot savu evaņģēliju, iekļāva tās detaļas, ko viņš domāja par svarīgām esam. Un katrs atceras dažādas detaļas. Viens piemin, ka ir dziedināts viens aklais, otrs saka, ka bija divi. Šīs nav pretrunas. Tas parāda cilvēcisko trauku, caur ko evaņģēlijs ir rakstīts. Viens redz notikumu, kā kopumu, nepamanot detaļas, otrs redz visas detaļas. Tās nav pretrunas. Tās papildina viena otru Svētā Gara spēkā.
Tas, kas visnotaļ notika, ir šis. Jēzus mācīja daudz un dažādās vietās. Viņa mācības priekšmets galvenokārt bija debesu valstība. Cilvēciska valoda, lai aprakstītu neaprakstāmo, ir ierobežota. Pastāv iespēja, ka Jēzus dažādās vietās dažādiem ļaudīm lietoja līdzīgas līdzības, lai mācītu to pašu. Matejs savā evaņģēlijā lietoja vienu, bet Lūkas savā evaņģēlijā citu. To pašu varam teikt par kalna sprediķi, ko minēja Matejs un sprediķi līdzenā vietā, ko pierakstīja Lūkas. Līdzīgas domas. Atšķirīgas vietas. Viens autors nav “pareizāks” par otru, bet Svētais Gars atsauc atmiņā to, kas iederas katrā evaņģēlijā. Abi ir uzticami. Abi ir Svētā Gara iedvesti. Abi ir cilvēku uzrakstīti.
Nav nepieciešams, ka piem. Matejs pierakstīja evaņģēlijus, kamēr lietas notika. Svētais Gars, tieši tāpēc, ka Viņš ir Dievs, varēja atsaukt atmiņā visu to, ko vajadzēja uzrakstīt. Nav nepieciešams, ka Svētais Gars diktēja vārds-vārdā to, kam bija jābūt rakstītam Bībelē. Tā, kā Dievs mums ir devis Svētos Rakstus, ir vēl brīnumaināk, jo tas ir gan Dieva darbs, gan cilvēka darbs. Āmen.