Teksti: 5Moz 26:1-11; Flp 4:4-4-9; Jņ 6:25-35
“Patiesi, patiesi Es jums saku…” (Jņ 6:26)
Kādā skaistā rītā Vinnijs Pūks izgāja no savas mājas, lai ar kādu aprunātos, jo viņa mājā nebija neviens, ar ko viņš varētu parunāties. Tā kā viņam galvā ir tikai zāģu skaidas un nevar lāga padomāt, viņš pa ceļam redzēja rotaļlācīti un sāka ar to runāties. “Labdien, lācīt!” teica Pūks. Rotaļlācītis neko neatbildēja. Pūks bija dzirdējis, ka daži ir tuvredzīgi, un tāpēc piegāja tuvāk, domādams, ka varbūt rotaļlācītis ir tuvdzirdīgs. Viņš priecīgi atkārtoja: “Labdien, lācīt!” Bet atkal, lācītis viņam neatbildēja. Noskumis Pūks aizgāja prom.
Pūks mēģināja sevi iepriecināt, pie sevis dungojot Priecīgo Dziesmu, bet tas daudz nepalīdzēja, jo viņš tomēr gribēja parunāties ar kādu, nevis tikai dungot pie sevis. Pa ceļam upmalā viņš redzēja smilšu pili un pils tornī stāvēja smilšu karalis un karaliene. “Labdien, jūsu augstība!” Pūks pieklājīgi teica smilšu karalim, paklanīdamies. Bet arī smilšu karalis klusēja. Pūks pakasīja galvu un domāja, kāpēc karalis ar viņu negribēja runāt. Viņš paklanījās karalienei, bet arī viņa nerunāja. “Es zinu, ka esmu tikai lācītis ar zāģu skaidām galvā,” teica Pūks, “bet kāpēc neviens negrib ar mani parunāties?” Noskumis viņš turpināja savu ceļu vienatnē.
Tad viņš satika Kristoferu Robinu. Kristofers teica “Labdien, Pūk! Kā tev klājas? Kāpēc tik bēdīgs?” Pūks nobrīnījās, ka kāds ar viņu patiešām grib parunāties, un izstāstīja Kristoferam par rotaļlācīti, par smilšu karali un karalieni. “Kāpēc viņi ar mani negribēja parunāties?” vaicāja Pūks. “Ak, tu mans mīļais, dumjais lāci!” teica Kristofers Robins. “Es atstāju tev to rotaļlācīti, lai tevi iepriecinātu, un uztaisīju smilšu pili ar karali un karalieni, lai tev būtu ko brīnīties. Viņi nevar runāt, jo viņiem nav mutes. Man ir mute, es varu runāt ar tevi.” Kristofers Robins pasmaidīja un māja ar roku Pūkam. “Tad nāc, parunāsimies!” teica Kristofers Robins.
Mūsu Dievs ir Dievs, kas runā. Viņš no paša sākuma runā. Bībeles pirmajos pantos stāv rakstīts “Un Dievs sacīja…” Dievs nav Tāds, kas stāv tālu prom, kas neinteresējās par mums, bet caur vēsturi ir mēģinājis parunāties ar mums. Psalmos ir teikts, ka visa radība izteic Dieva godību un gudrību. “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu” (Ps 19:2). Dabā daudz var redzēt Dieva roku darbu un “dzirdēt” Viņa balsi. Bet daba nav Dievs. Dievs ir radījis dabu un visu to bagātību varbūt mums par mēmu liecību, par Viņa eksistenci, par Viņa gādību par mums. Pļaujas Svētkos mēs atceramies par Dieva gādību par mums, priecājamies par skaisto dabu, ko Viņš ir radījis. Kurš nav redzējis elpu aizraujošu saules rietu un nav padomājis par Mākslinieku, kas to veidojis? Caur to Dievs mūs iepriecina, mierina un liek mums brīnīties. Un vai jūs neesat padomājuši par visām veltēm dārzā un dabā, kas uztur mūsu miesu? Caur tām Dievs mūs baro, dziedina un dod baudu. Daba ir mēmais liecinieks Dieva godībai.
Daba ir tikai neliels veids, kā Dievs mēģina pievērst mūsu uzmanību, lai mēs varam parunāties ar Viņu. Bet līdzīgi kā Pūks (kas mēģināja uzturēt dialogu ar rotaļlācīti un smilšu karali), daži aiziet parunāties ar radību, nevis ar Radītāju.
Vecajā Derībā Jesajas grāmatas sākumā Dievs saka: “tad nāciet, turēsim tiesu”, citos vārdos “nāciet, parunāsimies”, “apspriedīsimies” vai “prātosim kopā.” Šis ir mūžīgs aicinājums cilvēkiem, gan tiem, kuri nekad nav dzirdējuši Dieva balsi, gan tiem, kuri no mazām dienām ieklausās Viņā. Dievam ir balss, ja mums ir ausis dzirdēt.
Iesākumā Dievs runāja ar Ādamu Ēdenes dārzā vaigu vaigā. No vēstures pirmsākumiem mūsu Dievs ir Dievs, kurš vēlas runāt ar mums. Kopš grēkā krišanas mūsu visdziļākās vajadzības ir pēc šīs sastapšanās ar Dievu. Kaut kas katrā cilvēkā, apzināti vai neapzināti, meklē komunikāciju ar Dievu.
Dievs to zina, un tāpēc sūtīja praviešus un sludinātājus, lai teiktu Dieva vārdus un rādītu ceļu pie sevis. Laika piepildījumā, Dievs pats nāca pie cilvēkiem Jēzū Kristū. Jēzus Kristus ir Dieva iemiesotais Vārds, kas nāca, lai runātu ar mums vaigu vaigā. Jēzū Kristū Dievs runā uz mums. Mēs dzirdam Dieva balsi, kad lasām Dieva vārdus, kas ir ierakstīti Bībelē. Tāpēc mēs studējam un lasām šo grāmatu – lai Dievs var uz mums runāt.
Jēzus saka: “Patiesi, patiesi Es tev saku.” Jēzus vēlējās runāt ar tiem, kas bija Viņam visapkārt. Tas pats Jēzus, kurš augšāmcēlās no mirušiem un sēž pie Tēva labās rokas debesīs, vēlas parunāties ar mums šodien. Visskaidrākā Dieva atklāsme ir Jēzus.
Jēzus teica, ka Viņš ir maize, kas nākusi no debesīm. Protams, mēs varam saprast šo Svētā Vakarēdiena kontekstā. Jēzus nāk pie mums caur šiem vienkāršajiem elementiem. Bet, kad Jēzus šeit runā par maizi, te nav tikai runa par Vakarēdienu. Jēzus, kad Viņš bija velna kārdināts tuksnesī, teica, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Tēva mutes.
Vai Dievs runā vēl šodien? Jā. Bet ne ar dzirdamu balsi, ko mums dzirdēt ar ausīm. Viņš uzrunā mūsu sirdis. Jēzus saka, ka Viņa avis dzird Viņa balsi. Ja mēs esam Viņa avis, tad mēs dzirdēsim Viņa balsi. Bet tas nozīmē, ka mums ir jāklausās. Lūgšana nav tikai runāšana – mēs runājam uz Dievu, un Viņš vienīgi klausās. Nē. Viena svarīga lūgšanas daļa ir klusēšana, kad mēs ieklausāmies Dieva lēnajā, klusajā balsī. Ja mēs runājamies visu laiku, vai piepildām savu prātu ar Feisbuku, YouTube, Tviteri, Instagramu vai televīziju, mums nav laika dzirdēt Dievu. Ja Jēzus savā kalpošanas laikā virs zemes aizgāja nomaļās vietās, lai lūgtu Dievu (un ar to mums jāsaprot ne tikai runāšanu, bet arī ieklausīšanos Dievā), cik daudz vairāk tas mums ir vajadzīgs? Un es nerunāju to vienīgi no kanceles jums, kas klausāties, bet saku to sev, jo man arī vajadzīgs laiks klusumā ar Dievu.
Kā Dievs var uzrunāt mūs? Caur domu vai ideju, kas ienāk prātā. Caur attēlu vai bildi, kas liek saprast, kas jādara. Caur Bībeles pantu, kas dod atbildi uz jautājumu. Bet pārbaudiet katru “balsi”, ka tā ir no Dieva, ka tā nav pretrunā ar biblisko mācību un veselo saprātu. Ja tā vairo mīlestību un dievbijību, ved tuvāk Kristum, Viņa vārdam un sakramentiem, ja tā stiprina draudzi un savstarpējo sadraudzību, tad varat būt droši, ka tā ir no Dieva. Bet ja tā šķeļ, ved haosā un prom no Kristus un Viņa draudzes, tad tā nav no Dieva.
Ir dziesma angļu valodā, kas skan apmēram šādi: “Kad debesu Tēvs vēlējās izteikt savu mīlestību, Viņš to darīja, teikdams savu vienīgo, pēdējo un pilnīgo Vārdu.” Šis Vārds ir Jēzus, kā mēs zinām no Jāņa evaņģēlija prologa: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības” (Jņ 1:14). Vēstulē ebrejiem ir rakstīts: “Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu.” (Ebr 1:1-2)
Vai tas būtu ikdienas Bībeles lasījumos mājās, iesvētes mācībā, sprediķos, lekcijās, lūgšanās vai mazajās grupās – ir labi, kad mēs dalāmies ar Dieva vārdu, jo tur, kur ir divi vai trīs sapulcēti Jēzus vārdā, Viņš apsolās būt tur viņu vidū. Līdzīgi kā Pūks atklāja, ka parunāties ar dzīvu cilvēku bija labāk, nekā ar nedzīviem priekšmetiem, mēs arī varam atklāt no jauna, cik tas ir labi – parunāties ar Dzīvo Dievu, paklausīties Viņa vārdos Bībelē, un tos padiskutēt ar citiem kristiešiem.
Mūsu Dievs ir Dievs, kas runā. Tas, vai mēs Viņu dzirdēsim, pa daļai ir atkarīgs no mums, jo, ja mēs iesim tur, kur Viņš nav, tad mēs Viņu nedzirdēsim. Tomēr, ja mēs meklēsim tur, kur Viņš ir, mēs varam Viņu dzirdēt, jo mums ir apsolījums un iedrošinājums no Dieva, jo Dievs mums ir sacījis: “Nāciet, parunāsimies.” Āmen.