Teksti: 1Tes 2:1–12; Mt 5:17–20
“Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” (Mt 5:17)
Kristietībā, kur tiek uzsvērta Dieva nepelnītā žēlastība un labestība Jēzū Kristū, nekas netiek vairāk pārprasts, kā bauslības pareizā vieta mūsu ticības dzīvē. Cilvēki mēdz krist vienā vai otrā galējībā: atmetot vai ignorējot bauslību, vai pārāk daudz uzsverot bauslības nepieciešamību pestīšanai. Ne viena ne otra pieeja nav veselīga ticības dzīvei. Kā kristieši mēs nedrīkstam ignorēt bauslību, ja gribam novērtēt un palikt žēlastībā, un kā kristieši mēs nevaram pārlieku uzsvērt bauslības darbus, domājot, ka caur tiem mēs kļūstam svētāki. Jēzus brīdināja par abām galējībām.
Bet šīsdienas teksts, kur Jēzus saka, ka Viņš ir nācis, lai piepildītu baušļus, kā arī daži citi teksti, gadu gaitā ir likuši dažiem kristiešiem iekrist ķecerībā, kas saucas antinominālisms. “Nomina” latīņu valodā ir bauslība, “anti” nozīmē pret, tātad antinominālisms nozīmē pret-bauslība, mācība, kas saka, ka kā kristiešiem mums nav jāpilda baušļi, jo Kristus tos jau ir piepildījis mūsu vietā. Arguments ir apmērām šāds: ja Kristus ir piepildījis baušļus mūsu vietā, un mēs vienīgi ticībā uz Kristu tiekam glābti, tad bauslība vairs neattiecas uz mums, un mēs drīkstam tos neievērot. Un, ja mēs gribam dzīvot īstā kristīgā brīvībā, mēs nedrīkstam tos ievērot, jo Kristus ir miris par visiem mūsu grēkiem, mēs vairs nevaram grēkot, jo Kristus ir iznīcinājis visus grēkus. Ekstrēma pozīcija. Bet ticiet vai nē, bija cilvēki gan apustuļu laikā, gan citos laikos, kuri tā ticēja. Viņi dzīvoja piedauzīgas dzīves, jo ticēja, ka Kristus bija anulējis bauslību. Lai runātu pretī šai maldu mācībai, Pāvils raksta: “Ko tad nu sacīsim? Vai paliksim grēkā, lai vairotos žēlastība? Nē, taču! Mēs, kas esam nomiruši grēkam, kā lai mēs vēl dzīvojam tajā?” (Rm 6:1-2)
Bauslība nav atmetama, bet tai ir savs noteikts uzdevums ticīgo dzīvēs. Jēzus saka: “Kas atmetīs kaut vienu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā mācīs cilvēkus, tas tiks saukts par vismazāko Debesu valstībā, bet, kas tos pildīs un mācīs, tas tiks saukts par varenu Debesu valstībā.” (Mt 5:19)
Bauslībai ir trīs uzdevumi pie ticīgajiem. Pirmais ir juridisks un attiecas uz visiem cilvēkiem, ticīgiem vai nē: lai turētu kārtību grēkā kritušajā pasaulē. Bauslības otrā tāfele nosaka un regulē, kādām ir jābūt attiecībām starp cilvēkiem. Godāt tēvu un māti (un līdz ar to visus, kam pār mums ir autoritāte), neslepkavot, nepārkāpt laulību, nezagt, nemelot, neiekārot – šīs ir lietas, kas attiecas uz visiem cilvēkiem visos laikos, lai būtu miers un saticība.
Otrais baušļu pielietojums ir garīgs: lai uzrādītu grēku un vestu cilvēkus pie Kristus. Bauslība parāda, ka esam nepilnīgi un ka mums nepieciešams Pestītājs. Pāvils atkal saka: “Bet citādi es grēku nevarētu iepazīt kā vien caur bauslību” (Rm 7:7). Ielūkojoties bauslībā, neapcietinātā un mīkstā sirds ierauga savu nevarību pildīt baušļus, ierauga savas nepilnības, savus grēkus un meklē glābiņu. Dāvids raksta: “Salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi” (Ps 51:19). Kad bauslība salauž mūsu lepnību un sagrauž mūsu iedomību, mēs zinām, ka Dievs Kristū mūs nenoraidīs.
Trešais bauslības pielietojums ir svētdzīvē, kā rakstīts Konkordijas formulā: “Atdzimuši būdami, [kristieši] tomēr vēl paliek daļēji miesīgi, tādēļ tiem vajadzīgs noteikts likums, pēc kura viņiem jāveido un jāvirza visa sava dzīve.”[1] Baušļi iezīmē šauro ceļu, pa kuru kristiešiem jāstaigā, mērķi, uz kuru tēmēt, ideālu, kam sekot.
Toties bauslība var kļūt par nepanesamu nastu, ja mēs lietojam to nepareizi. Bauslība tiek nepareiza lietota, ja uzskatām to par līdzekli, kā iegūt pestīšanu vai uzturēt pestīšanu. Daži uzskata, ka pestīti mēs kļūstam Jēzū Kristū, bet pēc tam viss ir mūsu pašu rokās, lai šo pestīšanu uzturētu un nezaudētu. Pāvils raksturo šādus cilvēkus, kā tādus, kuri ir sākuši garā, bet vēlas nobeigt miesā (Gal 3:3). Respektīvi tie, kuri ir ticējuši Kristum par savu pestīšanu, bet domā, ka, lai to uzturētu, ir jāseko sarakstam, ko drīkst un ko nedrīkst darīt kristietis. Šo sauc par legālismu. Īsts kristietis dara tā, valkā to, runā tā, uzspiež savus uzskatus citiem, un pat vīzdegunīgi nicina citus kristiešus par “miesīgiem”, ja viņi tā nedara. Strīdīgās lietas un nodarbes vienmēr ir tās, ko sauc par adiaforām lietām, jeb nebūtiskām, triviālām lietām. Par ģērbšanās stilu, matu pinumiem, vai kristietis drīkst lietot alkoholu vai smēķēt, dejot, iet uz kino vai teātri, spēlēt kārtis – ir dažādas normas, kas sniedzas pāri baušļiem, kas ir raksturojušas kristiešu uzvedību cauri gadu simtiem. Pāvils saka par šīm adiaforām lietām: “Viss ir atļauts, bet ne viss der. Viss ir atļauts, bet ne viss ceļ draudzi” (1Kor 10:21). Katram ir jāpārbauda sevi, lai tas, ko viņš dara, neved grēkā un neapgrēcina citus. Bet Pāvils brīdina, lai arī netiesājam citus, un neuzliekam citiem pārspīlētus noteikumus tā, kā farizeji savā laikā darīja. “Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis.” (Rm 14:2-3)
Bet vienalga, kā mēs uz bauslību raugāmies, tā nevar mūs mainīt. Vienīgais, kas spēj mūs mainīt, ir evaņģēlijs. Bauslības darbs, kā dzirdējām, ir vest mūs pie Kristus. Bauslība ir ārējs spiediens. Kristus evaņģēlijs ir iekšējs spēks, mīlestības spēks. Esmu dzirdējis, ka svērteņa vienīgais darbs celtniecībā ir pateikt, vai siena ir vertikāla, vai ne. Tā nevar iztaisnot šķību sienu. Bauslība ir Dieva svērtenis, lai uzrādītu mūsu grēcīgās sirdis. Mēģināt lietot bauslību, lai mūs attīrītu no grēka, ir neiespējami. Vienīgi Kristus mīlestība to spēj. Tas ir Svētā Gara darbs caur evaņģēliju mainīt mūsu sirdis. Bauslība norāda, kur mums ir atkal no jauna jāgriežas pie Kunga, lai Viņš mūs attīra un attaisno. Lai Dievs dod, ka lietojām bauslību pareizi un svētīgi. Āmen.
[1] Vienprātības grāmata, Konkordijas formula VI.1