“Divu Ādamu kārdinājumi”, 3.okt.2018. (K.Zikmanis)

“Gars Jēzu veda tuksnesī, kur četrdesmit dienas velns Viņu kārdināja.” (Lk 4:1b-2a)

Kā garīdznieks bieži dzirdu jautājumu: “Mācītāj, kāpēc ar mani notiek tā?” Konteksts varētu būt dažāds – slimības, darbs, attiecības, nelaimes gadījumi – bet pamatjautājums pēc būtības ir tas pats: kāpēc Dievs ar mani tā izrēķinās? Kāpēc sliktas lietas notiek labiem cilvēkiem? Tas ir grūts jautājums. Es nevaru atbildēt uz katra cilvēka konkrēto gadījumu ar vispārīgu atbildi. Bet mēs visi esam manījuši, ka kaut kas nav kārtībā šajā pasaulē. Mēs visi jūtam radības vaimanas un sāpes.

Mēs zinām, ka iesākumā Dievs visu bija radījis labu. Viss bija ļoti labs. Attiecības starp cilvēkiem un Dievu bija labas, attiecības starp cilvēkiem bija labas, un attiecības starp cilvēkiem un dabu bija labas. Bībele saka: “Un Dievs redzēja visu, ko bija darījis, un, redzi, tas bija ļoti labi!” (1Moz 1:31). Ja Dievs bija radījis visu ļoti labu, kas tad ir noticis starp to pasauli, ko Dievs bija radījis, un šo, kurā mēs dzīvojam?

Uz šo filozofiski dziļo jautājumu varam atbildēt ar vienkāršu atbildi. Grēks. Grēks bija noticis, un caur grēku nāve sāka valdīt pasaulē. Iesākumā Dievs gribēja, lai cilvēki kā brīvas radības arī no brīva prāta staigātu, slavētu un mīlētu Viņu mūžīgi. Ādams bija radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Bet Ādams tika kārdināts, un ārējais kārdinājums pārtapa par iekšējo grēku, kad viņš uzņēma sevī to, kas nebija atļauts. Kārdinājums nav grēks, kamēr tas paliek ārpus tevis. Kad tu to padari par “savu”, tad tas ir grēks.

Ādams krita grēkā, un Dieva tēls viņā tika sadrumstalots. Ādams krita grēkā un viss, kas bija labs un perfekts šajā pasaulē, kā spogulis, caur kuru ir mests akmens, tika sasists druskās. Daži domā, ka Ādama pirmgrēks mazliet sabojāja visu, it kā mēs varētu ar savām pūlēm to salāpīt – liekot lausku pie lauskas, bet nekas no tā nesanāks. Sasists spogulis nekad neatspoguļos lietas tā, kā to dara jauns spogulis. Cilvēkam nebija vajadzīgs tikt mazliet salāpītam. Cilvēkam bija vajadzīgs tikt radītam no jauna, lai atspoguļotu sava Radītāja godību.

Lai veiktu šo atjaunošanu, bija jāizdzēš Ādama grēks. Lai veiktu šo atjaunošanu mūsos, Ādama pēctečos, bija nepieciešams Otrais Ādams, kas negrēkotu.

Tādēļ Jēzus bija nācis pasaulē. Viņš – Otrais Ādams bija nācis, lai atdotu savu bezvainīgo dzīvi par mums. Viņš bija nācis ar vienu mērķi: atjaunot Dieva tēlu mūsos.

Kristus izdarīja to, ko pirmais Ādams nespēja, kad Viņš tika velna kārdināts, bet palika bez grēka.

Šodienas lasījumā dzirdējām, ka Jēzus bija tuksnesī 40 dienas bez ēdiena. Kad sātans Viņam piestājās, Viņš bija ļoti izsalcis. Ievērojiet, sātans vienmēr nāk kārdināt jūs visvājākajos brīžos.

Sātans piedāvā Jēzum mantu: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki šim akmenim, lai tas top par maizi.” Sātans Viņu kārdināja ar šādu domu: lieto savu spēku, lai piepildītu savu vēderu, nevis piepildītu savu misiju. Bet, ja Jēzus padotos šim kārdinājumam, Viņš nevarētu izpildīt savu mērķi. Jēzus atbildēja uz šo izaicinājumu, citējot Bībeli: „Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena Dieva vārda.”

Sātans tad kārdina Jēzu ar varu, lietojot Dieva vārdu, neprecīzi citējot no psalmiem. “Ja tu esi Dieva Dēls, meties no šejienes lejā. Jo ir rakstīts: ‘Viņš saviem eņģeļiem pavēlēs tevi pasargāt’, un: ‘tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu’.” Jēzus atbildēja, arī citējot Dievvārdu: “Ir teikts: nekārdini Kungu, savu Dievu.”

Ievērojiet: sātans pārzina Bībeli, un var to tā sagrozīt, ka mati ceļas gaisā. Tāpēc ir tik daudz sektu un kultu, kas Dieva vārdu arī tā sagroza, ka mati ceļas gaisā. Bet, ja mēs turamies pie Jēzus un pie Viņa mācības, mēs darām labi un Svētais Gars mūs sargā no maldu mācībām. Tas ir, ko nozīmē “Tavs prāts, lai notiek” un “lai nāk Tava valstība.” Mēs lūdzam, lai Dieva valstība nāk pie mums un lai Viņa prāts notiek pie mums. Mēs studējam Bībeli, lai tad, kad sātans nāk, mūs kārdinādams ar maldu mācību, mēs varam, ar Dieva palīgu, atpazīt maldus par maldiem un turēties pie Dieva patiesības.

Jēzus nereaģēja uz šiem sātana kārdinājumiem, un tāpēc tas atrada visspožāko kārdinājumu Jēzum. Sātans piedāvāja ko labāku, nekā pašapmierinājumu mantā, nekā pašapliecināšanos varā, viņš piedāvāja to, ko Jēzus gribēja – šo pasauli. Sātans teica: “Es Tev došu visu šo varu un godību, jo tas man ir dots, un, kam vien gribu, es to dodu. Ja Tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi, tas viss būs Tavs.” Iedomājieties, kas par kārdinājumu – velns it kā saka: “Jēzu, Tev nebūs jācieš krusta nāve, lai atpestītu šo pasauli un šos cilvēkus. Es tev to došu.” Sātans piedāvā Jēzum “vieglāko” ceļu.

Ar šo sātans atklāja savu īsto mērķi: meties zemē un pielūdz mani! Visi grēki, kad tie nav ietērpti kaut kādā skaistā aizsegā, ir pēc būtības mēģinājums gāzt Dievu no troņa, lai pārtaisītu kādu lietu (dzīvu vai nedzīvu) par dievu.

Sātans var dot tikai lietas vai varu, bet neko citu. Tam ir augsta cena – tev būs pielūgt sātanu un palikt viņa gūsteknim, līdzi ejot ar viņu pazušanā.

Jēzus turpretī piedāvā mums dzīvību un pilnīgu brīvību. Dzīvība, ko Jēzus piedāvā, ir pilna ar drošiem apsolījumiem gan šajā, gan mūžīgajā dzīvē. Jēzus piedāvā mums pestīšanu un glābšanu. Jēzus mums piedāvā atjaunotas attiecības ar dzīvo Dievu, mūsu Radītāju. Jēzus piedāvā radīt no jauna šo zaudēto Dieva tēlu mūsos.

Cilvēkus dažreiz var viegli pievilt. Viņi meklē dzīvību mantā un mieru valdīšanā pār lietām. Lietas nekad nevar dot dzīvību vai laimi, jo tās ir nepastāvīgas. Lietām būs beigas, bet mūžīgā dzīve nekad nebeigsies. Mēs nekad nevaram būt droši par tām lietām, ko piedāvā sātans, jo viņš ir melis. Jēzus par sātanu saka: “Viņš no iesākuma ir bijis cilvēka slepkava, un nav pastāvējis patiesībā, jo viņā nav patiesības. Kad viņš runā melus, viņš runā to, kas ir no viņa paša, jo viņš ir melis un melu tēvs” (Jņ 8:44). Zintnieki un zīlnieki, dziednieki un burvji – tie visi apzināti vai (visdrīzāk) neapzināti strādā sātana vadībā. Sātans rāda ārkārtīgi interesantu šovu, apburošu izrādi, kas diemžēl pierādās arī ar seriālu “Ekstrasensu cīņas”. Bet tas ir viss – šovs, izrāde. Tam būs beigas. Tam arī ir milzīga cena – dvēseles zaudēšana. Sātans nekad nevar jums piedāvāt kaut ko bez kādas viltības vai nepatiesības. Tas ir viņa dabā – viņš ir melis un melu tēvs.

Jēzus ir patiesība. Jēzus nevar mums apsolīt neko, ko Viņš negrib vai nespēj izpildīt. Jēzus nespēj melot, jo Jēzus ir pati Patiesība. Tad, kad paņemam Dieva atklāto patiesību Bībelē un darām to par savu, tā mūs atbrīvos un atdzīvinās.

Jēzus pārvarēja visus kārdinājumus, jo Viņš redzēja savu mērķi un gribēja to sasniegt. Viņš gribēja mūs atpestīt, izliedams savas bezvainīgās asinis mūsu dēļ. Ar savu krusta nāvi Viņš mūs atpirka no grēka un nāves, lai ar savu augšāmcelšanos dāvātu mums dzīvību, brīvību un taisnošanu.

Ja esam ticējuši Jēzum, esam kristīti Viņa vārdā, esam atdevuši Viņam savu sirdi, tad mums nav jābaidās no sātana kārdinājumiem. Mēs arī ar Dieva spēku varam uzvarēt kārdinājumus, līdzīgi kā Jēzus to darīja – ticot Dieva apsolījumiem un paļaujoties uz Viņa vārdu, nevis ticot sātana meliem.

Ādams gribēja būt gudrs un pret Dieva gribu ēda no aizliegtā koka – līdz ar to viss sabruka.

Jēzus gribēja būt paklausīgs Tēvam. Viņš par savu ciešanu biķeri lūdza, “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri prom no Manis, tomēr lai notiek nevis Mana, bet Tava griba” (Lk 22:42). Kā caur Ādama nepaklausību nāca nāve, tā caur Kristus paklausību nāca dzīvība.

Pretī aizliegtajam auglim Kristus ir devis kā ēdienu Svēto Vakarēdienu. Svētajā Vakarēdienā mēs atrodam mieru, prieku un svētlaimi, jo tajā mēs atrodam pašu Kristu.

Cilvēki meklē apslēptas gudrības avotus un paši savu ceļu uz debesīm. Tāda ceļa vai avota ārpus Kristus nav. Radības spogulis, ko sadauzīja pirmais Ādams, joprojām stāv druskās. Katrs, kurš pats paņem lausku un mēģina to sakārtot bez Kristus, agri vai vēlu sagriezīsies, un ievainojums būs vēl lielāks. Tikai Kristū šis sadauzītais radības spogulis ir atjaunots. Tikai Kristū mēs varam rast to, kas sirds dziļumos ir nepieciešams – Dieva piedošana.

Kad mūs nomāc jautājums: “Kāpēc ar mani notiek tā-un-tā?” un mums ir kārdinājums krist izmisumā, nevainosim Dievu, kas caur Kristu darījis visu iespējamo, lai mūs atjaunotu, bet veltīsim vairāk laika lūgšanām, gavēšanai, Bībeles lasīšanai, dievkalpojumiem un sakramentu baudīšanai, lai caur šiem ārējiem līdzekļiem ļautu Dieva patiesībai ienākt mūsos, darīt mūs brīvus, dzīvus un mūs atkal un atkal atjaunot. Āmen.