Teksti: Jes 49:8-16a; 1Kor 4:1-5; Mt 6:24-34
“Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mt 6:33)
Dziedātājam Bobijam Makferinam ir pasaules hīts: “Don’t Worry, Be Happy”, ko, starp citu, savā laikā dziedāja arī grupa Cosmos, tulkojumā “Neraizējies, priecājies”. Dziesma ir par dažādām dzīves bēdām un likstām, un to, ka tad, kad tās notiek, nevajag uztraukties, bet būt laimīgiem. Kaut tu neesi samaksājis dzīvokļa īri, un saimnieks grasās tevi iesūdzēt tiesā – neraizējies, priecājies; kaut tev nav ko ēst, neraizējies, priecājies; kaut tev nav jumta virs galvas, neraizējies, priecājies! Viegli dziedāt, grūti realizēt.
Latviešiem ir dziesma “Bēdu manu lielu bēdu. Es par bēdu nebēdāj’. Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādam’.” Atkal, viegli un jautri dziedāt, bet grūti realizēt.
Mēs visi zinām, ka raizēšanās un zūdīšanās nav laba. Mediķi saka, ka raizēšanās un zūdīšanās negatīvi iespaido veselību. Ar raizēšanos un zūdīšanos mēs atņemam sev spēku, tā vietā mēs varētu darīt ko produktīvāku, lai izkļūtu no likstām.
Šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus runā par zūdīšanās bezjēdzīgumu: “Kurš jūsu starpā var ar zūdīšanos savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?” Citiem vārdiem sakot – ko jūs ar to panāksiet? Zūdīšanās ir bezjēdzīga un neproduktīva. Pareizi tas skan, zūdīšanās, jo ar to mūsu enerģija zūd, mūsu motivācija zūd, mūsu iniciatīva zūd, mūsu veselība zūd u.t.t.
Bet vai tas nozīmē, ka man nav jādomā par svarīgiem dzīves jautājumiem? Ko ēdīsim, ko dzersim, ar ko ģērbsimies? Vai tas nozīmē, ka man ir jālīdzinās Bobijam Makferinam, un bezrūpīgi, bezbēdīgi, gandrīz bezatbildīgi jādzied “Don’t Worry, Be Happy!” domājot, ka kaut kādā veidā viss nokārtosies pats par sevi? Diez vai.
Varbūt derētu atšķirt divus terminus: rūpes un raizes. Es zinu, ka ikdienā mēs lietojam šos vārdus gandrīz kā sinonīmus, bet tagad es vēlētos definēt raizēšanos kā kaut ko negatīvu, bet rūpēšanos kā kaut ko pozitīvu. Pēc šīs definīcijas, ja es raizējos vai zūdos, tad tas neved mani uz konkrētu darbību, lai atrisinātu problēmu, bet es vienkārši “vāros savā sulā”. Turpretim, pēc šīs definīcijas, ja es rūpējos par kaut ko, tad tas mani ved pie konkrētas darbības, lai atrisinātu problēmu.
Jēzus teica: “Nezūdaities savas dzīvības dēļ, ko ēdīsit un ko dzersit, ne arī savas miesas dēļ, ar ko ģērbsities. Vai dzīvība nav labāka nekā barība? Un vai miesa nav labāka nekā drēbes?” Vai tas nozīmē, ka man nav jāiet uz darbu, lai pelnītu iztiku v.tml? Protams, ka ne – Pāvils māca “ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst” (2Tes 3:10). Ja es rūpējos par sevi, savu ģimeni, saviem tuvākajiem, tad manas rūpes vedīs mani pie konkrētas darbības. Bet Jēzus ar šo grib mūs brīdināt, lai manta nekļūst par šķērsli pilnvērtīgai dzīvei. Mēs ēdam, lai dzīvotu. Mēs nedzīvojam, lai ēstu. Dievs mums ir devis visu pasauli, lai tā mums kalpotu kā līdzeklis, iemantojot mūžīgo dzīvi. Bet jebkura manta var kļūt par šķērsli, ja mēs šo mantu padarām par savas dzīves mērķi. Mūsu mērķis ir debesis. Tādēļ nav labi zūdīties par zemes lietām, it kā tas būtu mūsu galamērķis.
Turklāt Jēzus vēlas mums atgādināt, ka mēs esam dārgi Dieva acīs. “Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? … Mācaities no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj, tomēr Es jums saku: ir Salamans visā savā godībā nav tā bijis apģērbts kā viena no tām. Ja tad Dievs zāli laukā, kas šodien stāv un rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, vai tad ne daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?”
Dievs mums nav apsolījis vieglu dzīvi. Mums būs grūtības. Būs krusti, ko nest. Būs pārpilnības gadi, būs bada gadi. Būs laiks, kad viss iet kā pa sviestu, un būs laiks, kad viss iet sviestā. Jēzus saka, nezūdies, Es tevi nepametīšu. Nemeklējiet vispirms pasaulīgas mantas, “Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.”
Atšķirība starp rūpēšanos un raizēšanos vai zūdīšanos ir tā, ka ar vienu mēs nododam Dieva rokās mūsu problēmu ar lūgšanām, darīdami to, kas darāms, gaidīdami, ka Dievs rūpēsies par mums. Bet ar otru mēs paturam gan pašu problēmu, gan atbildību atrisināt šo problēmu, aizmirsdami, ka Dievs eksistē un valda par mūsu dzīvi.
Vecās Derības ticīgie arī raizējās un daudzkārt zūdījās, kā mēs dzirdējām pirmajā lasījumā: “Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis!” Uz ko Dievs atbild: “Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu.”
Lai pārliecinātu savu tautu, ka Viņš nekad mūs neaizmirsīs, Dievs saka: “Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” Šis vārds “iezīmējis” ir ļoti spēcīgs vārds. To var arī tulkot “iegravējis”. Līdzīgi, kā laulības gredzenos vīrs iegravē sievas vārdu un otrādi, Dievs saka, ka tavs vārds ir vienmēr manā priekšā – manās rokās iegravēts. Es tevi neaizmirsīšu. Es tevi neatstāšu.
Zūdīšanās un raizēšanās savā būtībā ir neuzticēšanās Dievam, kurš ir teicis “Es tevi neaizmirsīšu!” Un tas ir grēks. Bet mēs varam atgriezties no šī grēka, uzticoties Dieva gādībai. Apustulis Pēteris saka: “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums” (1Pēt 5:7) Jeb, kā mēs lūdzam kādā draudzes lūgšanā: “Dzīves ikdiena dažkārt ir drūma un skarba, bet, kad Tu esi pie mums, tad mūsu bailes zūd, un mēs zinām, ka nenogrimsim postā un nāvē, jo Tu esi mūsu patvērums un stiprā pils. Kas mums palīdzēs, ja ne Tu, mūsu Tēvs? Kas mūs vienos un vadīs, ja ne Tu, mūsu Sargs un Gans? Tavi ceļi ir gaismas ceļi un Tavas domas ir miera domas … nepamet mūs un neatstāj mūs bāreņus, bet palīdzi, kā esi līdz šim palīdzējis.”
Pāvils mums vaicā: “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? … Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rm 8:35,38-39)
Vienalga, kas notiek, vai pasaule jūk un brūk, neraizēsimies, bet priecāsimies, ka mēs esam Dieva gādībā. Āmen.