“Drosmīga pazemība”, 31.aug.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Soģ 7:1–18; Apd 3:1–11; Jņ 1:19–28

“Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” (Jņ 3:30)

Es vēlos šovakar runāt par pazemību. Bet vispirms, kāds stāsts. Reiz bija kāds mazs Šveices rokaspulkstenis, kas lielā meistarībā bija izgatavots no sīkām detaļām. Tomēr tas bija neapmierināts ar savu ierobežoto ietekmes sfēru uz sievietes rokas. Tam bija skaudība pret lielo torņa pulksteni pilsētas rātsnamā. Kādu dienu, kad tas ar savu īpašnieci gāja garām rātsnamam, mazais pulkstenis izsaucās, “Es vēlētos būt tur augšā! Tad es varēšu kalpot daudziem cilvēkiem tā vietā, kur es tagad kalpoju tikai vienam.” Gadījās, ka sievietei caur paziņām bija pieeja tornim, tādēļ viņa teica, “Tava vēlēšanās tiks izpildīta, mazo pulkstenīt!”

Nākamajā dienā no torņa tika nolaists smalks diegs, un pie tā tika piestiprināts mazais pulkstenis. Lēni un uzmanīgi pulkstenis tika uzvilkts tornī. Protams, tad, kad tas nonāca augšā, neviens to vairs nevarēja saskatīt. Šajā veidā pulkstenis iemācījās, ka viņa paaugstināšana bija arī viņa gals.

Bībelei ir daudz ko teikt par pazemības tikumu. Daudzviet pazemība tiek minēta un slavēta. Piemēram, Mihas grāmatā, “Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih 6:8). Vai Cefanjas grāmatā, “Meklējiet To Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojat Tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi, lai jūs Tā Kunga dusmu dienā varētu glābšanu atrast!” (Cef 2:3). Vai no Jaunās Derības, Pētera pirmajā vēstulē, “Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi…” (1Pēt 3:8). Pazemība ir īpašība, ko Dievs no mums prasa, kaut kas, par ko mēs kļūstam, t.i., arvien mācāmies, un iezīme, kas mums nepieciešama pestīšanai. Tātad, pazemība ir ļoti svarīga.

Bet, kas ir pazemība? Viena definīcija, ko atradu internetā, skan šādi: “Pazemība ir cilvēka tikums, ko piedēvē tam, kurš ir apzinājies savus ierobežojumus un vājās vietas un rīkojas atbilstoši. Pazemība ir lepnumam pretēja vērtība.”

Daudziem cilvēkiem, ar kuriem runāju padomdošanā, ir nepareizs priekšstats par to, kas ir pazemība. Viņi jauc pazemību ar pazemojumu. Tas nav viens un tas pats. Bieži es saku, ka kristiešiem nav jābūt kājslauķiem. Mēs drīkstam sevi, savu ticību un pārliecību pieklājīgi aizstāvēt. Mēs drīkstam nepiekrist, ja mēs zinām, ka kāda doma vai rīcība nav pareiza. Pazemība arī neatrodas šādās frāzēs, kā “Es neko nevaru”, “Es neesmu nekas” vai “Kāds cits var to darīt labāk.”

Īsta pazemība, kaut Bībelē neatradīsim tās definīciju, tomēr atradīsim daudz piemēru, kas ir saistīti ar sevis apzināšanos Dieva priekšā, ir atzīt un lietot tās dāvanas, ko Dievs ir devis, un apzināties savus ierobežojumus, trūkumus un vājās vietas. Pavēle nepaaugstināties nozīmē zināt, kas es esmu un kas es neesmu, ko es spēju un ko es nespēju un būt ar to apmierināts. Mēs līdz ar Pāvilu varam teikt, ka “no Dieva žēlastības es esmu, kas es esmu” (1Kor 15:10). Tas neizslēdz to, ka es mācos, un mēģinu kļūt labāks kādā jomā, jo ikviens attīstās un aug. Īsta pazemība ir sevis apzināšanas, lai es rīkotos atbilstoši.

Kāds mācītājs reiz teica, ka “Mūsdienās ir daudz cilvēku, kuri nenosistu mušu, ja tas netiktu publicēts [piemēram, Svētdienas Rītā]. Simsons nogalināja lauvu un par to neko neteica. Svētais Gars uzskata pazemību par tik reti sastopamu lietu, ka Viņš to lika pierakstīt Bībelē. Runājiet daudz par to, ko Tas Kungs ir darījis jūsu labā, bet maz par to, ko jūs esat darījuši Tam Kungam. Nesakiet nevienu pašslavinošu vārdu!”

Mūsu lasījumā Jānis Kristītājs parāda īstu pazemību. Bet mācītāj! Viņš bija rupjš un nepieklājīgs. Viņš apsaukāja cilvēkus par “odžu dzimumu” (Mt 3:7), un teica citas nejaukas lietas. Tā ir taisnība, Jāņa valoda bija asa. Tas, kas padarīja viņu pazemīgu, ir, ka viņš apzinājās savas robežas un savu sūtību.

Jānis Kristītājs bija Dieva sūtīts, lai sagatavotu ceļu Tam Kungam. Daudzējādā ziņā viņš nāca kā bauslība. Bauslība “Tev būs” un “Tev nebūs”, kas mums atklāj Dieva pilnīgo prātu un apgaismo mūsu robežas, trūkumus un grēkus, liek mums darīt vienu no divām lietām. Tuvoties Dievam, meklējot glābiņu, vai aizbēgt prom no Viņa. Tas bija Jāņa uzdevums atklāt cilvēku grēkus, un viņš to apzinājās. Viņš bija instruments Dieva rokās, lai sagatavotu Pestītājam ceļu.

Tas, kas parāda viņa pazemīgumu, ir viņa rīcība, kad šis Pestītājs atnāca. “Otrā dienā Jānis ierauga nākam Jēzu un saka: Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ 1:29). Daudzās filmās tiek rādīts, kā Jēzus pienāk pie Jāņa, un visi ar lielu uzmanību skatās uz Jēzu, pat atkāpjas, lai izveidotu ceļu Jēzum. Bet visdrīzāk Jēzus vienkārši gāja tur garām vai bija pūlī, un, izņemot Jāni Kristītāju, neviens Viņu nepamanīja. Jānim Kristītājam bija jānorāda uz Kristu, jāvērš visu uzmanība uz Viņu, lai pamanītu. Viņš varēja būt augstprātīgs un noklusēt, domādams, ka “Man ir daudz sekotāju! Kādēļ man atdot tos Jēzum?” Bet tā viņš neizpildītu savu misiju.

Tad, kad Jāņa sekotāji sūdzējās par to, ka visi iet pakaļ Jēzum, viņš teica, “Viņam vajag augt, bet man iet mazumā.” Tā, pēc manām domām, ir otrā vispazemīgākā frāze visā Bībelē. Pirmā ir Marijas atbilde eņģelim Gabriēlam: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.” (Lk 1:39)

Darīt Dieva gribu ir vispazemīgākā lieta, ko mēs varam darīt savās dzīvēs visos gadījumos, lūdzot “Tavs prāts, lai notiek” (Mt 6:10). Bet sekojot Kristus bauslim “Tev būs Dievu mīlēt pāri visām lietām un savu tuvāko, kā sevi pašu” (Lk 10:27), aiz Dieva godināšanas mums būs savam tuvākajam ļaut spīdēt vairāk nekā mums pašiem. Diriģentam Leonardam Bernšteinam vaicāja, kas ir visgrūtākais instruments, ko spēlēt. Viņš padomāja kādu brītiņu un teica, “Otrā vijole. Es varu dabūt diezgan daudz pirmās vijoles, bet atrast kādu, kurš var spēlēt otro vijoli ar entuziasmu – tā ir problēma. Un, ja mums otrās vijoles trūkst, mums nav harmonijas.”

Īsta pazemība slēpjas iekš sevis apzināšanās Dieva un cilvēku priekšā. Atcerieties, ko Dāvids rakstīja psalmos, “Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās. Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina” (Ps 139:13,14). Esi apmierināts ar sevi, ar savām spējām un ierobežojumiem! Tas ir ceļš uz pazemību. Āmen.