“Dubultpilsonība”, 20.11.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: Jer 23:1–6; Kol 1:11–20; Lk 23:33–43

“Virs Viņa bija uzraksts: “Šis ir jūdu Ķēniņš.” (Lk 23:38)

Kā kristieši mēs esam dubultpilsoņi. Esmu to teicis jau agrāk, bet, lai patiešām saprastu savu unikālo stāvokli šeit virs zemes un tur mūžībā, ir jāapjēdz šī dziļā patiesība. Kristiešiem ir dubultpilsonība.

Laicīgajā pasaulē es esmu dubultpilsonis. Man ir gan Latvijas, gan Amerikas pilsonība. Vienu pilsonību es ieguvu, jo piedzimu tanī zemē. Otru pilsonību es ieguvu, jo mani vecāki bija šīs zemes pilsoņi. Godīgi sakot, tas, ka man ir divas pilsonības, daudz neietekmē manu ikdienas dzīvi. Bet es varu balsot gan Latvijas, gan Amerikas vēlēšanās, piemēram. Man ir divas pases. Kādu reizi, kad es braucu uz Somiju, bija problēma ar manu ASV pasi, tādēļ izvilku Latvijas pasi. Robežsargs ar šķību aci skatījās uz mani un ar humoru vaicāja, vai man somā ir vēl trešā pase. Juridiski ne viena pilsonība, ne otra nav svarīgāka vai nozīmīgāka par otru, vienīgi jālieto pareizā pase pareizajā zemē, un jāseko attiecīgās zemes likumiem, kurā atrodos.

Kā kristiešiem mums visiem ir dubultpilsonība. Viena ir šeit virs zemes, bet otra ir debesīs. Kā kristīgiem dubultpilsoņiem mums arī ir likumi un noteikumi, kam jāseko. Protams, es runāju par mūsu dubultpilsonību šeit virs zemes, kas apliecināta ar dzimšanas apliecību un debesu pilsonību, kas apliecināta ar mūsu kristību. Valsts dokumenti nosaka mūsu zemes pilsonību. Dieva žēlastības sakraments nosaka mūsu pilsonību mūžībā.

Bet atšķirībā no mana piemēra par Latvijas pilsonību un Amerikas pilsonību, kur vienai nav prioritātes pār otru, bet katra juridiski ir vienlīdzīga, tā tas nav ar debesu un zemes pilsonībām. Vienai vienmēr un visur ir priekšroka, bet otra ir sekundāra. Lai cik mēs mīlam savu Tēvu zemi un vēlam tai saules mūžu, salīdzinot ar mīlestību un uzticību pret debesīm, visam citam ir jāizbālē. Kā es teicu Lāčplēša dienā, daudzi cilvēki ir izlējuši savas asinis par brīvo Latviju, un tas ir jāciena, bet nekas nav salīdzināms ar tām asinīm, ko Dieva Dēls izlēja pie krusta Golgātā. Latviešu brīvības cīnītāji atdeva savas dzīves par Latvijas tautu un Latvijas zemi. Visu godu un cieņu viņiem! Bet Kristus nomira vienu reizi par visiem laikiem par visiem cilvēkiem pasaulē. Kristus izglāba visus cilvēkus, kas tic, no Ādama līdz laiku beigām. Neviens upuris pasaules vēsturē nav salīdzināms ir Kristus upuri. Mēs dziedam, “Dievs, svētī Latviju!”, bet debesīs nepārtraukti dzied, “Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!” (Atkl 5:12)

Bībelē ir rakstīts, un Baznīca māca, ka kā zemes pilsoņiem, mums ir pienākumi pret valsti. Pāvils raksta, “Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tātad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu. Tādēļ nepieciešami tai paklausīt ne vien soda dēļ, bet arī sirdsapziņas dēļ. Tāpēc maksājiet arī savas nodevas: viņi, kas uz to raugās, ir Dieva kalpi. Dodiet katram, kas viņam pienākas: nodevas, kam nākas nodevas, muitu, kam nākas muita, bijību, kam nākas bijība, cieņu, kam nākas cieņa. Nepalieciet nevienam neko parādā kā vienīgi, ka jūs cits citu mīlat. Jo, kas otru mīl, tas ir piepildījis bauslību” (Rm 13:1-8). Par kādu valsti Pāvils šeit runā? Par ļauno Romu, kas vajāja kristiešus! Par ļauno Romu, kas uzskatīju Cēzaru par dievu! Par ļauno Romu, kas sita krustā mūsu Pestītāju!

Šonedēļ dzirdēju interesantu runu, ko teica konservatīvs rakstnieks Endrū Kleivans (Andrew Klaven). Viņš teica, ka gan debesīs, gan virs zemes Dievs ir iedibinājis hierarhiju, un bieži vien mūsu grēcīgajai dabai tas nepatīk. Kaut vai Bībeles citāts laulībās – “Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam” (Ef 5:22). Mūsdienu feministiskajā sabiedrībā tas izklausās pavisam tumsonīgi. Bet tas tur ir rakstīts. Bet kāpēc tas tur ir rakstīts? Jo, ir arī rakstīts, “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Ef 5:25). Sieva ciena vīru, jo viņš viņu mīl. Vīrs mīl sievu, jo viņa ciena viņu. Ja skatāmies apkārt, visur ir hierarhijas. Vai tas būtu valstī, darbā vai Baznīcā – Dievs ir iedibinājis hierarhijas, pirmkārt, lai būtu kārtība, bet vēl svarīgāk, lai atspoguļotu Viņa paša valdību.

Mūsu pašu luteriskās apliecības saka, ka ir jāklausa valdība, jāmaksā nodevas, var karot taisnīgā karā, u.t.t. Bet visam tam ir viens izņēmums – ja hierarhija vairs nepilda savu Dieva doto uzdevumu, vai valdība pati par sevi nav leģitīma (Padomju Savienība, vai pučs, vai kara gadījumā, v.tml.) Tad, kad valdošā instance pārkāpj savas robežas, tad, kā apustuļi teica, “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.” (Apd 5:29)

Bet tas ir vienmēr smalks lēmums. Vai hierarhija tiešām pārkāp Dieva likumus, vai tie ir tikai mani untumi? Mūsu grēcīgā daba vienmēr grib izlauzties un darīt, kā ES gribu. Piemēram – es kavēju dievkalpojumu. Vai es drīkstu pārkāpt ātrumu, vai nē? Vai kavējos likuma vainas vai savas sliktās laika plānošanas dēļ? Tas ir vienkārši izšķirams. Bet dažreiz ir grūti saprast, kas ir pieļaujams un kur ir jāstāv stingri. Iedibināta Dieva hierarhija (es domāju par Baznīcas hierarhiju), var palīdzēt. Bet galvenais, lai katrs ir pārliecināts pēc savas sirdsapziņas. Luters, aizstāvot sevi un savu mācību, teica, ka pārkāpt sirdsapziņu nav droši vai gudri.

Desmit baušļi neapšaubāmi ir mūsu standarts, bet ir arī vieta interpretācijai. Vīrs ir sievas galva – ja viņš viņu mīl. Bet, ja viņš sāk sievu sist un darīt viņai pāri, viņš ir zaudējis savas dievišķās tiesības. Valdībai ir tiesības cenzēt nepatiesības, nekārtības, nelikumības. Piemēram, slēgt sektas un kultus. Tas ir labi. Bet ja tā pati valdība sāk cenzēt Labo Vēsti un sāk diktēt, ko var un ko nevar sludināt, kā tas bija Padomijā un Nacistiskajā Vācijā, tad Baznīcai ir jāklausa savai augstākai pilsonībai, un jādara, kā Dievs ir pavēlējis, nevis cilvēki.

Kā zemes un debess dubultpilsoņiem mums ir jābūt paklausīgiem vispirms mūsu debesu pilsonībai. Mums ir jāklausa zemes pilsonībai tik tālu, cik tas nav pretrunā ar debesu likumiem. Bet neaizrausimies ar matu skaldīšanu! Dievs ir iedibinājis valdību, kā Pāvils saka, lai sodītu ļaunumu un sargātu kārtību. Kamēr tas notiek, nav iemesls satraukumam. Lūgsim, lai Dievs dod Latvijai saules mūžu, lai tā dara to, ko Dievs tai ir vēlējis. Bet pāri visam godāsim mūsu debesu pilsonību, slavēsim Jēzu—kungu Kungu un ķēniņu Ķēniņu, un darīsim visu, lai nezaudētu šo pilsonību pāri visām pilsonībām. Āmen.