“bet Jēzus gulēja” (Mt 8:24)
Lāčplēša dienā, ko šodien svinam, mēs atceramies tos vīrus, kuri samaksāja augstāko cenu un atdeva savas dzīves par brīvu Latviju. Šajā dienā 1919. g., veselu gadu pēc Pirmā pasaules kara miera līguma, Latvija vēl cīnījās par savu brīvību, cerēdama uz veiksmīgu iznākumu. Viņi bija nomodā par to, un raudzījās uz to, ka Dievs arī ir nomodā par viņiem. Stāsts beidzās, kā mēs zinām, ar pirmo Latvijas brīvvalsti un tās himnu “Dievs svētī Latviju!”
Daudz gadu paiet. Daudz kas tiek pārdzīvots. Atnāk un pāriet Otrais pasaules karš un okupācijas gadi. Pienāk atmodas gadi, kad tauta no okupācijas krēslas sāk dziedāt “Palīdzi, Dievs, visai Latvijas tautai” un Lūcijas Garūtas “Mūsu Tēvs debesīs!” Tauta atkal paceļ acis pret debesīm, tic, un cer, ka Dievs ir nomodā par viņiem, ka viņu saucieni tiks saklausīti. Kā šis stāsts beidzas, mēs arī zinām.
Bet šķiet, ka starp šiem diviem notikumiem Dievs nebija nomodā – ka debesis bija slēgtas virs Latvijas zemes, kad atkal sveštautiešu armijas zābaki pārstaigāja mūsu tēvu zemi. Kas notika tad, kad Latviju okupēja, un tā cieta 50 gadus zem cita režīma? Kur bija Dievs?
Nekas nav grūtāk izskaidrojams kā Dieva klusums. Mēs lasām šodienas evaņģēlijā, ka Jēzus ar mācekļiem bija laivā, kad uzbruka vētra, bet Jēzus gulēja. Jēzus gulēja. Dīvaini. Vētra plosās visapkārt, bet Jēzus gulēja.
Ir brīži mūsu dzīvē, kad mēs tā jūtamies. Ir tāda sajūta, ka vētra plosās mūsu sirdīs vai dzīves situācijās, bet Jēzus guļ. Kāpēc Viņš neredz? Nejūt? Nereaģē? Kāpēc tā notiek ar mani? Kur ir Dievs?
Šīs sajūtas nav nekas svešs ticīgo ļaužu pieredzē. Daudz baznīctēvu un svēto raksta par Dieva svēto klusumu. Sv. Jānis no Krusta to sauca par “dvēseles tumšo nakti” – kad mēs darām kādas dievbijīgas lietas, kas agrāk nesušas mierinājumu, bet tagad, kad meklējam Dievu tajās, tās nes klusumu vai pat tukšumu. Kur ir Dievs?
Jā, labs jautājums – kur ir Dievs? Vai Viņš uz brīdi ir pazudis, izgaisis no realitātes? Protams, ka nē. Kur bija Jēzus tajā vētrā? Kopā ar mācekļiem laivā. Jēzus visu laiku bija kopā ar mācekļiem. Vai Debestēvs ļautu laivai nogrimt ar savu mīļoto Dēlu? Kaut vētra plosījās visapkārt – mācekļi bija drošībā, jo Jēzus bija viņu tuvumā.
Un viņi kliedza “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Ir tik cilvēciski redzēt draudus, nevis Dievu. Ir tik cilvēciski redzēt problēmas, nevis Pestītāju.
Varam just līdz Noam viņa šķirstā. 40 dienas un 40 naktis lietus lija. Kur bija Dievs? Visa pasaule tika iznīcināta plūdos, bet viņi kā pludiņš gaidīja kādu zīmi no debesīm, ka viss būs labi. Tad lasām “Un Dievs atcerējās Nou un visus zvērus un lopus, kas bija ar viņu šķirstā” (1Moz 8:1). Dievs atcerējās Nou. Viņš nebija aizmirsis. Viņš nebija pagaisis. Viņš atcerējās.
Jēzus atbilde mācekļiem ir mierinoša un pārmetoša vienlaikus. “Kādēļ esat tik bailīgi, jūs mazticīgie?” Citiem vārdiem, vai jūs nezināt, ka “Es ar Tēvu mēs esam viens” (Jņ 10:30). Jums nav, ko baidīties “redzi, Es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām” (Mt 28:20). Es tepat esmu. Nomierinieties. Norimstieties.
Kad mums ir kārdinājums domāt, ka Dievs mūs ir atstājis, lai Dieva vārds Jozuam mūs mierina “Es tevi neatstāšu un nepametīšu” (Joz 1:5). Dzīves nedienas varbūt aizmiglo Viņa seju, bet Viņš ir tepat. Nezaudē drosmi un ticību. Tā ir Jēzus vēsts mums.
Baznīctēvu un svēto padoms, kad ejam cauri dvēseles tumšajai naktij, ir palikt uzticīgiem. Kaut mierinājuma, šķiet, nav, paliec uzticīgs! Kaut šķiet, lūgšanas netiek atbildētas, paliec uzticīgs! Kaut melna tumsa, šķiet, visapkārt, paliec uzticīgs!
Ir liecības, un varbūt jūs kādu zināt, par mācītājiem un vienkārši ticīgajiem, kuri palika uzticīgi Kristum un Latvijai tajos tumšajos gados. Vairākiem ir rētas, ko viņi nesa savas pārliecības dēļ, bet viņi palika uzticīgi.
Tālāk mēs lasām “tad piecēlies Viņš apsauca vējus un jūru.” Pienāks brīdis, kad piedzīvosim, ka Jēzus apsauks vējus un jūru. Viņš atbildēs uz mūsu saucieniem. Dvēseles tumšā nakts būs pagājusi. Jaunas žēlastības rīts uzausīs. Mēs piedzīvosim Jēzu jaunā veidā.
Kad mēs savā ticīgā dzīvē jūtamies, ka debesis virs mums ir slēgtas, ka mēs esam vieni paši dzīves laivā ar vētru visapkārt plosāmies, lai Dievs dod mums žēlastību ieraudzīt, ka Jēzus mūs nav atstājis, bet ir mums līdzās mūsu situācijā. Lai Dievs dod, ka varam ticībā pārlaist vētru ar Kristu, cieši turoties pie Viņa krusta, lai sagaidītu gaišu ticības rītu. Āmen.