Teksti: Ps 22:2-6; Mt 27:45–54
“un pēc šīm trim stundām Jēzus sauca skaļā balsī: “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Tas nozīmē: “Mans Dievs, Mans Dievs, kādēļ Tu Mani esi atstājis!”” (Mt 27:46)
Vai savā ticības dzīvē esat piedzīvojuši, ka debesis klusē? Jūs saucat pēc palīdzības, bet šķiet, ka Dievs nedzird, nereaģē. Varbūt ir tāda sajūta, ka Dievs jūs ir atstājis vienu jūsu problēmā. Jūs darāt visas lietas, kas agrāk ir nesušas garīgu mierinājumu, bet nekas nelīdz. Ir tāda sajūta, ka Dieva gaisma ir apdzisusi un dziļa tumsa ap jums ir iestājusies. Jūs esat galīgi izmisuši.
Kad šādas sajūtas pārņem dvēseli, pirmais, kas jādara, ir jāizmeklē sava sirdsapziņa – vai ir kaut kas, ko esat darījuši, kaut kas, kur esat grēkojuši. Tādā gadījumā ļoti iespējams, ka nevis Dievs jūs ir pametis, bet jūs esat Dievam pagriezuši muguru. Tādā gadījumā jūs skatāties prom no Dieva uz to, kur Dieva nav – uz tumsu, uz grēku, uz izmisumu. Ja sirdsapziņas izmeklēšanā jūs atrodat nenožēlotu grēku, tad varbūt Svētais Gars lieto šo tumsu, lai jūs to pamanītu un nožēlotu, lai atgrieztu jūs pie Dieva. Ir svarīgi dzīvot grēku nožēlas stāvoklī, sevišķi, kad izjūtam dvēseles pamestību un tumsu.
Bet varbūt jūs izmeklējat sirdsapziņu un neko īpašu tur neatrodat un tas, kas tur atrodams, ir sīkas, ikdienišķas lietas, kas ir nožēlotas. Kas notiek tādā gadījumā? Baznīctēvi, sevišķi Sv. Jānis no Krusta, ir runājuši par “dvēseles tumšo nakti”. Tas ir garīgs stāvoklis, kur Dievs jūs ir vedis situācijā, kad visas lietas, kuras agrāk nesa garīgu mierinājumu, tagad nenes neko. Bībeles lasīšana, lūgšana, dievkalpošana, jebkāda garīga disciplīna nedod agrāk piedzīvoto mieru. Apkārt šķiet tikai tumsa, debesis klusē, izliekas, ka Dievs jūs ir pametis.
Kādēļ Dievs pieļautu šādu situāciju, kādēļ piedzīvojam dvēseles tumšo nakti? Īsākā atbilde ir, lai pārbaudītu un ar laiku stiprinātu jūsu ticību. Kad debesis klusē, un mums vairs nav neviena mierinājuma, tad viss, kas mums paliek, ir ticība. Ticība, ka, kaut apkārt man ir tukšums, es neesmu pamests. Ticība, ka, kaut apkārt man ir klusums, Dievs ir tepat. Ticība, ka, kaut apkārt man ir tumsa, drīz atkal skatīšu Dieva gaismu.
Ikdienas ticības dzīvē, kad piedzīvojam Dieva žēlastību, saņemam dvēseles mierinājumu, redzam, kā Dievs atbild uz lūgšanām un jūtam Viņa klātesamību savā sirdī, – ir viegli un ļoti cilvēciski to visu ņemt pašu par sevi saprotamu un, lai Dievs pasargā, nepievērst tam uzmanību. Kā cilvēks, kuram vienmēr ir bijusi laba veselība, par to vairs nedomā un par to pārstāj rūpēties, jo galvā ir iezagusies doma, ka veselība vienmēr ir bijusi laba un tāda tā vienmēr arī būs. Tumšā dvēseles nakts mums atgādina, ka līdzīgi labai veselībai, mums ir jārūpējas par labu garīgo veselību. Tā nenāk pati no sevis, bet tā ir atkarīga no Dieva žēlastības un mūsu aktīvas līdzdalības. Viss ir atkarīgs no Dieva žēlastības, jo bez Viņa žēlastības mēs te nebūtu. Bet tā ir arī atkarīga no mūsu līdzdalības, jo Dievs neuzbāzīsies mums ar savu žēlastību, ja mēs to negribēsim. Protams, Dieva Svētais Gars sagatavo mūsu sirdis tā, ka mēs gribam, vēlamies un spējam saņemt Dieva žēlastību. Un tas nozīmē, ka mums tā ir jāsaņem, un tas nozīmē vingrināties tādās garīgajās disciplīnās kā Bībeles lasīšana, lūgšana u.t.t. Kad šīs disciplīnas vairs nedod garīgu gandarījumu, mēs saprotam, cik daudz mēs esam atkarīgi no Dieva un Viņa žēlastības un tas stiprina mūsu ticību un paļāvību, ja mēs pastāvam līdz galam.
Šajos tumšajos brīžos ir vērts atcerēties un stingri turēties pie tā, ka arī Jēzus izjuta šo atstumtību savā dzīvē. Pie krusta karājoties, Viņš skaļā balsī sauca: “Ēli, Ēli, lamā sabahtani!” Tas nozīmē: “Mans Dievs, Mans Dievs, kādēļ Tu Mani esi atstājis!” Jēzus arī piedzīvoja, ka debesis klusē. Raksti saka, ka Jēzus bija tāds pats cilvēks kā mēs, tikai bez grēka[1]. Ja Viņš bija tāds pats cilvēks kā mēs, tad Viņam bija jāpiedzīvo viss, ko mēs piedzīvojam, lai Viņš varētu mums līdzināties un mums līdzi just. Ir vaicāts, kādēļ Jēzum bija jākristās, ja Viņš bija bez grēka. Baznīctēvi atbild uz šo jautājumu šādi: Viņš iegāja kristības ūdenī, lai būtu kopā ar mums mūsu kristības ūdenī. Viņš kristījās nevis sevis, bet mūsu dēļ, lai satiktu mūs kristības ūdenī un padarītu mūs par savējiem. To pašu var teikt par šo gadījumu pie krusta. Pie krusta Viņš izjuta šo garīgo atstātību, lai to piedzīvotu kopā ar mums. Tas nozīmē, ka jūs neesat viens savās garīgajās bēdās, bet Jēzus ir jums līdzās. Kaut neredzams un nejūtams, Viņš ir tur, kopā ar jums.
Kad Jēzus izsaucās “kādēļ Tu Mani esi atstājis!” Viņš citēja 22. psalmu. Ar šo piemēru Jēzus norāda uz vislabāko veidu, kā pārdzīvot tumšo nakti, kad nespējam par sevi lūgt – lūgt ar psalmu vārdiem. Psalmos ir atrodama visa emociju gamma, no izmisuma līdz sajūsmai, un tajos varam atrast sevi un savu situāciju.
- psalms ir arī pravietojums par krustā sišanu. Ne par velti Kristus citē no tā. No tā, ka kareivji sadalīs Viņa drēbes savā starpā līdz tam, ka naglas caururbs Viņa rokas, šim psalmam ir daudz ko teikt par krustā sišanas notikumu.
Tas, kas ir vērā ņemams šodienas tēmas sakarā, ir lietas un notikumi, ko Dāvids piemin šajā psalmā. Viņš arī ir izmisis un bēdājas, ka Dievs viņu ir pametis. Bet viņš neapstājas pie šī izmisuma. Tūlīt Dāvids sāk pieminēt visas lietas, ko Dievs ir darījis viņam iepriekš. Un man šķiet, tādēļ Jēzus arī piemin šo psalmu – lai izmisuma brīžos mēs arī pieminētu to, ko Dievs mums agrāk ir labu darījis. Līdzīgi cilvēkam, kas iegrimis foto albumos, lai atcerētos senos, labos notikumus, mēs varam gremdēties atmiņās par Dieva palīgu citos notikumos un zināt, ka Dievs nemainās. Psalmists saka “Tava žēlastība, Kungs, paliek mūžīgi!”[2] un sakāmvārdos ir teikts “Žēlastība un uzticība no Tevis neatstāsies”.[3]
Dažreiz ticības dzīvē mēs piedzīvojām krīzi, jeb tumšo dvēseles nakti, kad šķiet, ka debesis klusē, ka Dievs ir aizvēris savu dzirdīgo ausi. Tajos brīžos pēc sirdsapziņas izmeklēšanas ir jāturas pie tā, ka Dievs mūs nepametīs, bet ka Kristus arī ir piedzīvojis to pašu, lai būtu kopā ar mums visās lietās. Lai Dievs dod mums tajos brīžos pastāvēt un ticībā gaidīt gaišo rītu. Āmen.
[1] Fil 2:7; Ebr 4:15
[2] Ps 138:8
[3] Sak 3:3