Teksti: Ps 144:9-15; Atkl 15:3-4; Lk 2:13-14
“Ak, Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu…” (Ps 144:9)
Kad es biju mazs zēns trimdā, un, kad visi radi un draugi bija sanākuši kopā svētkos vai citās reizes, bija vairākas lietas, ko mēs darījām, kas lika man saprast, ka mēs esam citādāki nekā parasti amerikāņi. Ēdiens, dzēriens un veids, kā mēs svinam svētkus, kad un kādus svētkus svinam, šīs kulturālās atšķirības lika man saprast, ka kaut mēs dzīvojām Amerikas zemē, mēs nebijām amerikāņi.
Viena no lietām, ko mans bērnības draugs Hovards pamanīja, ir, ka latvieši daudz vairāk dzied, nekā viņa ģimene vai jebkura cita ģimene, kuru viņš pazina. Kad viņš man to pateica, es domāju pie sevis – jā, tiešām tā ir. Katru reizi, kad mēs sanācām kopā, mani senči dziedāja. Mans onkulis Gunārs izvilka akordeonu un, mākslinieks būdams, izteiksmīgi un teatrāli spēlēja tā, ka visi sāka smieties. Tad dziedāja ģimenes draugs Niks savā basso-profundo balsī, viņa sievas Ievas smalkā soprāna pavadīts. Tā bija melodija un valoda, kas aiznesa manu bērna iztēli uz tālu zemi, ko es nekad nebiju redzējis. Viņi dziedāja dziesmu pēc dziesmas: dažas lustīgas, citas melanholiskas, bet visas vienojošas. Pat mana amerikāņu tante, kas ieprecējās latviešu ģimenē un vairāk par “lūdzu” un “paldies” neiemācījās, dungoja līdzi šīm lipīgām dziesmām, un laiku-pa-laikam dancoja ar vecotēvu.
Kad man bija 19 vai 20 gadi un es dienēju flotē Losandželosā, notika rietumkrasta trimdas dziesmusvētki. Tāpēc, ka latviešu kopienas, ko es līdz tam biju redzējis bija relatīvi mazas, un, ka parasti Amerikā man bija jāskaidro cilvēkiem, kur ir Latvija un kas ir latviešu valoda, es pieņēmu, ka dziesmusvētki būs mazs pasākums. Zinot, ka svētki notiks tādā-un-tādā hotelī, iepriekšējā dienā es gāju palīdzēt uzstādīt lietas, sagatavot zāli u.t.t. Es vaicāju vīrietim pie informācijas galda, kur tie latvieši ir un kur būs dziesmusvētki. Viņš atbildēja, ka nezina, kas tie latvieši ir un neko nezina par nekādiem dziesmusvētkiem. Paraustīdams plecus, es aizbraucu mājās uz savu bāzes kuģi, domājot, ka tiešām būs mazi svētki.
Nākamajā dienā, kad iegāju viesnīcas foajē, es biju vairāk nekā izbrīnīts, kad redzēju sarkanbaltsarkanos karogus visapkārt un dzirdēju tikai latviešu valodu no tiem tūkstošiem, kas bija sanākuši. Tas vīrs pie informācijas galda, ieraugot mani, teica “Ser! Ser! Es zinu, kur ir tie latvieši. Viņi ir visur!”
Tas, ko piedzīvoju tajās dienās, bija kas vienreizējs. Visi kori, deju ansambļi, mākslas izstādes atgādināja, no kuries es esmu. Viens no smieklīgākajiem momentiem bija kādā starpbrīdī. Vienīgā viesnīcas kafejnīca bija pārbāzta ar latviešiem, 10-12 cilvēku pie galda, kas ir domāts četriem. Kamēr cilvēki gaidīja savus ēdienus un dzērienus, kāds restorāna vienā pusē sāka dziedāt. Protams, pēc brītiņa dziedāja visi un viesmīles, apmulsušas skatījās apkārt, domādamas, ka šeit notiekošais ir sižets no filmas, nevis realitāte.
Būtiskākais moments bija kora Ave sol koncerts ar Imantu Kokaru pie diriģenta pults. Tanī laikā 1989. gadā Latvija bija tāda neaizsniedzama zeme. Bet te bija daļa no Latvijas mūsu acu priekšā, kas dzied “Dievs, Tava zeme deg!” Kad koncerts bija galā un visi stāvēja un aplaudēja, Imants veikli pagriezās pret auditoriju, paklanījās, bet tikpat veikli pagriezās atpakaļ pret kori un sāka vadīt, “Daugav’ abas malas” un tad “Dievs svētī, Latviju!”, un beigās “Pūt, vējiņi”. Visi šūpodamies dziedāja līdzi, uzlikdami rokas uz blakus stāvošā pleciem. Visiem acis slapjas, cerot un lūdzot par brīvu Latviju. Es nekad neaizmirsīšu to brīdi, kā dziesma mūs vienoja.
Kas vēl, mūsu diriģente Daira Cilne tanī koncertā bija aizkulisēs, lai palīdzētu. Viņa man stāstīja, ka meksikāņu skatuves strādnieki, kuri knapi saprot angliski, arī sākuši raudāt un sarokoties koncerta beigās. Un svētkiem izskanot tās viesmīles un viesnīcas personāls visi zināja, kas ir Latvija un kas ir latviešu tauta. Tas notika caur dziesmu.
Es zinu, ka šis ir neparasts sprediķis, bet šodien mūsu tauta svin 150 gadus dziesmusvētku tradīcijai. Ir daudz vietu, kur internetā jūs var atrast faktu, ka šī tradīcija iesākās brāļu draudzēs un izauga no baznīcas dziesmām. Māc. Gundars Ceipe nesen par to runāja radio. Lai atzīmētu šo saikni ar baznīcu, plkst. 12:00 visas baznīcas Latvijā 10 minūtes skandinās zvanus (tas, iespējams, būs dievgalda laikā).
Ir varbūt divas lietas, ko vēlos uzsvērt. Pirmais, dziesma ir dāvana no Dieva. Bībele atkal un atkal runā par “jaunu dziesmu”, ko mēs dziedam Tam Kungam. Izņemot putniem, Dievs nav devis nevienam dzīvniekam tādu balsi, kas var pacelties pāri ikdienai un ikdienišķajam, un nest patīkamu upuri Viņam. Bet cilvēks var. Un es domāju, ka nav nekas labāks, ko cilvēks var darīt, kas Dievam patiktu vairāk par dziedāšanu. Vidusskolā kora telpā pie sienas mūsu mūzikas skolotājs Slika kungs bija pielicis citātu: “Dievs mani ciena, kad es strādāju, bet Viņš mani mīl, kad dziedu.”
Un varbūt šī ir mana lepnība, bet man šķiet, ka Dievs ir devis mūsu tautai īpašu dāvanu dziedāt. Kad cilvēks dzied, ir grūti būt dusmīgam vai strīdīgam. Kad koris vai tauta paceļ savas balsis uz debesīm, mēs izsakām savu atkarību no Visaugstākā, un, kas vēl, mēs izsakām savu atkarību vienam no otra. Protams, ka varam dziedāt vieni paši. Bet, kad dziedam kopā, lai sanāktu harmonija, ir jāzina, ka otrs dzied savu partiju, bet es savu. Dziesma vieno.
Tā ir taisnība, ka katram ir sava gaume un vienam patīk šāda dziesma, otram tāda. Viens domā, ka tikai šādas dziesmas var dziedāt, bet tādas nē. Es gribu paskatīties uz dziesmu plašāk, dziļāk. Ja tauta var vienoties par to, kādu dziesmu dziedāt, tad tā ir stipra tauta. To nevajag nicināt. Paskatieties uz mūsu vēsturi. Es teiktu, ka visās trīs atmodās mums pamatā bija dziesma. To nevajag pazaudēt. Pirmā atmoda – brāļu draudzēs, dziesmusvētku iesākums un “Dievs, svētī Latviju!”. Otrā atmoda, ar dziesmām par Latviešu tautu un karavīru dziesmām, kas vainagojās ar pirmo neatkarību. Trešā atmoda – Dziesmotā revolūcija, kas ir slavens visā pasaulē. Dziesma ir latviešu DNA. Mums tā ir jātur dārga.
Kāds varētu vaicāt, bet mācītāj, ko mums darīt ar visu to neo-pagānismu, kas arvien vairāk parādās dziesmusvētkos? Es teiktu, ka jāraksta vēstules Kultūras ministrijai vai kādai citai atbildīgai organizācijai vienu pēc otras. Organizētājiem tas šķiet kičīgi un cool, bet tas nemaz nav vēsturiski.
Es drīzāk atsauktos uz garīgumu, kas latvietim ir dziļi saknēs, kaut neapzināts. Cilvēki varbūt fano par “Saule, pērkons, Daugava”, bet lūdzu, ievērojiet, kāds dziļš klusums un dievbijība pāršalc publiku, kad skan “Mūsu Tēvs debesīs.”
Noslēgšu ar diviem citātiem par dziesmusvētkiem. Vienu no mācītāja Gudara Ceipes, brāļu draudzes eksperta, un otru no Kristiānas Vaickovskas, mūzikas vēsturnieces.
“Tā spriedze (starp tautisko un garīgo) rodas pārspīlējumā” saka Ceipe. “Nav izpratne, gaume un saprašana. Man nāk atmiņā Ausekļa dziesma Gaismas pils. ‘Tautas dēli uzminēja Sen aizmirstu svētumu: Gaismu sauca, Gaisma ausa! Augšām ceļas Gaismas pils.’ Tur koristiem un daudziem citiem asaras birst, kad viņiem (dziedot) tā gaismas pils ceļas augšā, bet nu uzminēja tās sen aizmirsto dārgumu? Un te, es uzskatu, ka tas pin-kodiņš (un aizmirstais dārgums) ir tieši šajā garīgajā atmodā, šajā (brāļu draudžu) kustībā. Jēga dziesmusvētkiem ir, ka tauta sanāk kopā, atkal nododas Dievam un skaidri pasaka, ka Viņš ir mūsu Kungs un Vadītājs. (Otrs ir) tas sadraudzības brīdis, pat padomju gados, kad visi esam kopā (estrādē) vai tramvajos, vai citur.”
Vaickovska par šo garīgumu saka, “Zinām, ka 1940. gadā Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā skanēja Lūcijas Garūtas kantāte Dievs, Tava zeme deg, un tad 90. gadā Mūsu Tēvs debesīs simboliski skanēja dziesmusvētkos. Šī ir tā dziesma, kas visos svētkos ir bijusi kopš 90. gada, un man šķiet, ka tā parāda tomēr vēl to, kas ir saglabājies paaudžu paaudzēm atpakaļ, jo tā nav dinamiskā kulminācija, bet vienmēr ir emocionālā, saturiskā kulminācija.” Citāta beigas.
Mums kā tautai ir jāsaglabā šī tradīcija un jāsaglabā dziesma. Un kā kristiešiem mūsu pienākums ir atgādināt un neļaut aizmirst dziesmu svētku saknes. Nevis ar naidu un protestu, bet ar gudrību un sapratni – līdzīgi apustulim Pāvilam Marsa kalnā Atēnās (Apd 17:22-23). Sākot ar elku “Nezināmajam dievam”, viņš viņus pieveda pie Kristus. Tāpat mēs varam sākt ar Pērkonu, vai jebko citu izdomātajā panteonā un pievest pie Visuvaldītāja, debess un zemes radītāja, sakot, ka tie nav īsti, bet rāda uz ko lielāku. Līdzīgi, kā mēs dziedam dziesmā “Paceliet balsis, slavējiet” (Dziesmu grāmata 292.), kur, lietojot Asīzes Franciska vārdus, mēs uzrunājam, it kā tās būtu dzīves būtnes – sauli, mēnesi, vēju, mākoni, ūdeni, uguni u.t.t. Mēs zinām, ka tie nav dzīves būtnes, tāpat, kā mēs zinām, ka pērkons nav dzīve būtne. Mūsu darbs ir viņus atbrīvot no mēmajiem elkiem, saprotot, ka šie tēli pārstāv lielāku spēku.
Sākumā es nestāstīju par savu bērnību un jaunību, lai gremdētos jaukās atmiņās, bet, lai parādītu to, kāds dārgums un svētums mums ir dziesmā. Lai augšām ceļas Gaismas pils, jo runa nav par kādu senu leģendu, bet Dieva dziesmu mūsos, kas mūs vieno un paceļ debesīs. Āmen.