Teksti: Ech 33:7–9; Rm 13:8–14; Mt 18:15–20
“Ja Es bezdievim saku: bezdievi, tev jāmirst, – un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas.” (Ech 33:8)
Bībelē ir daudz ļoti nopietnu, pat baisu pantu, kas atgādina mums, cik nopietna ir Bībeles vēsts. Galu galā mēs runājam par dzīvību un nāvi. Mūsu dzīvību vai nāvi. Mūsu mūžīgo dzīvību vai mūžīgo nāvi. Visas pasaules mūžīgo dzīvību vai nāvi. Tā nav joka lieta! Tas ir ļoti nopietni!
Ir viegli ieslīgt tādā kā vieglprātībā, kad runājam par ticības lietām, un tas ir saprotami. Jo ir vieglāk runāt par Dieva mīlestību un žēlastību nekā par Viņa bardzību un tiesu. Ir ļoti patīkami dzirdēt un ļoti patīkami domāt, ka Jēzus ir mans gans, mans gaišums un glābiņš. Un mēs zinām, ka tas viss ir patiesība. Dievs ir mīlestība. Jēzus ir mūsu glābiņš, gaišums un gans. Viņa paspārnē mēs atrodam patvērumu. Viņa vārds ir gaišums mūsu kājām, un Viņa žēlastības līdzekļos mēs atrodam svētību un mieru. Tas tā ir.
Bet Dieva vārds ir kā abpusgriezīgs zobens, kas atdala labu no ļauna. Un, kā es jau teicu, Viņa vārdā ir vietas, kas ir sāpīgas, kas brīdina un vēsta par lietām, par kurām mēs bieži negribam dzirdēt. Tās ir lietas, kas mūs apsūdz, atklāj mūsu grēku un pavēl mums darīt lietas, kas mums citādāk nebūtu ienākušas prātā.
Šodien runāsim par mīlestību pret tuvāko un kādos dīvainos veidos, vismaz, iespējams, dīvainos pēc mūsu domām, Dievs mums ir pavēlējis parādīt mīlestību tuvākajam.
Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām, pēc manām domām, visbiedējošākos vārdus Bībelē. Tie skan šādi: Dievs saka: “Ja Es bezdievim saku: bezdievi, tev jāmirst, – un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas.” Kas te ir teikts? Pirmkārt, Dievam sāp tas, ka bezdievis dzīvo bezdievībā un Viņš vēlas, lai bezdievis atgriežas uz patiesības ceļa un iemanto dzīvību. Tas parāda Dieva mīlošo sirdi. Tā ir Labā Vēsts!
Bet, lai brīdinātu bezdievjus, Dievs lieto cilvēkus – tādus, kā tu un es, lai novērstu viņus no nāves ceļa. Ievērojiet, parastais veids, kā Dievs runā ar cilvēkiem, ir caur citiem cilvēkiem. Protams, Viņš var uzrunāt cilvēkus, kādā vien veidā Viņš grib – caur eņģeļiem, sapņiem, vīzijām v.tml., bet Viņa ierastais veids ir caur miesu un asinīm. Galu galā Dievs kļuva par miesu un asinīm savā Dēlā, lai runātu ar mums un vestu mūs uz patiesības un dzīvības ceļa. Pēc tam, kad Kristus uzkāpa debesīs, Viņš sūtīja apustuļus sludināt Labo Vēsti visā pasaulē, ko mēs – Viņa Baznīca esam turpinājuši līdz šai dienai.
Ievērojiet, es teicu “mēs”, nevis tikai “es – mācītājs”, vai kāds īpašs cilvēku loks, kas iziet ielās sludināt. Jēzus teica mums visiem, kad Viņš teica, “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts.” (Mk 15:15-16)
Kas notiek, ja mēs nedarām to, ko Jēzus ir pavēlējis? Kas notiek, ja Labā Vēsts, ko esam dzirdējuši un saņēmuši, apstājas pie mums? Kas notiek, ja mēs pieņemam Jēzus vārdus, “Ejiet un dariet”, par izvēli, nevis pavēli? Dievs ir ļoti tiešs savā valodā, un rezultāts ir šausmīgs: “tad bezdievis gan nomirs savā noziegumā.” Mūsu neizdarības dēļ kāds cits ies bojā.
Bet tas, ko Dievs saka tālāk, ir tikpat šausmīgs un kā es jau teicu, biedējošs: “bet viņa asinis Es atprasīšu no tavas rokas.” Ja mums ir bijusi iespēja dalīties Labajā Vēstī un, to apzinoties, mēs to neesam darījuši aiz spīts, slinkuma vai kā cita, tad Dievs atprasīs viņa asinis no mums pašiem. Tas ir morāli līdzīgi, kā iet garam slīkstošajam, ko jūs varētu glābt, bet jūs to nedarāt, jo jums nepatīk tas cilvēks, negribas palikt slapjam, vai domā, ka kāds cits var to izdarīt. Jums ir morāls pienākums glābt slīkstošo, bet jūs to nedarāt. Ja pat Latvijas Republikas likumdošana pieprasa, ka jūs palīdzat bezpalīdzīgajam, cik daudz vairāk Dieva likums!
Es lietoju vārdu “apzināti” ar nolūku. Es nedomāju, ka Dievs vēlas, lai jūs staigājat apkārt ar ruporu visur apkārt, saukdami, ka Jēzus ir Kungs. Jaunajā Derībā mēs neredzam šādu uzvedību. Pāvils, piemēram, gāja uz sinagogām un vietām, kur Viņa vārds visiespējamāk tiktu dzirdēts un uzņemts. Tā arī mēs runājam ar savu ģimeni, radiem, draugiem, kolēģiem. Mēs runājam ar tiem, kas gadās pa ceļam. To darot, vispirms sludinām ar savu dzīves liecību, būdami “dzīvas vēstules”, kuras cilvēki var “lasīt” par Jēzu – mūsu valodā, izvēlēs un dzīvesveidā. Un, kad cilvēki vaicā un interesējas par mūsu ticību, un kāpēc mēs uzvedamies citādāk nekā pasaule, nekautrējieties par to runāt! Tas ir svarīgi – nekautrēties par to runāt. Mūsu dzīves liecība var darboties tikai tik tālu. Kaut kad ir jāsludina evaņģēlijs, lai bezdievis atgrieztos no sava ļaunā ceļa un iemantotu dzīvību. Ja mēs nerunājam brīdī, kad mums būtu jārunā, Dievs Tiesas dienā atprasīs viņu asinis no mums pašiem. Baisi!
Bet teikt cilvēkam, ka, ja viņš neatgriezīsies, viņš degs mūžīgās elles ugunīs, nav tas labākais veids, kā evanģēlizēt pasauli. Aizbiedēt cilvēkus uz debesīm nav Labā Vēsts. Labā Vēsts ir šāda – tu esi grēcinieks, bet Jēzus par taviem grēkiem ir samaksājis. Jēzus dēļ tev ir debesis nevis elle!
Ticiet vai nē, neticīgie zina, ka viņi dzīvo grēkos – tāpēc viņi kliedz “Pride! Pride”, “Lepnums! Lepnums!” Izņemot cilvēkus, tādus kā Staļins vai citus psihopātus, kuru sirdis bija apcietinātas, vairumam cilvēku joprojām ir Dieva dota sirdsapziņa, ko viņi mēģina apklusināt ar darbu vai izklaidēm, alkoholu vai narkotikām, netiklu dzīvesveidu vai jebko, kas novērš uzmanību no realitātes. Tāpēc mūsu tikumīgais, kristīgais dzīvesveids, kas izstaro mieru un prieku Kungā, vai nu pievelk vai atgrūž cilvēkus. Pazemīgi teikt priekšniekam, ka es nevaru izdarīt tādu-un-tādu negodīgu lietu, jo mana ticība to neļauj (un, lūdzu, draudze, vispirms pārliecinieties, ka tas patiešām ir ticības, nevis slinkuma vai nepatikas dēļ), ir skaļāka liecība, nekā tūkstošiem “slava Dievam” izteikti vietā vai nevietā. Es pazīstu sievieti, kura skaļi nerunā darbā par savu ticību, bet visi zina, ka viņa ir ticīga. Viņas priekšnieces nāk pie viņas pēc padoma, izkratīt sirdi vai vienkārši runāties, nevis pie citiem kolēģiem, jo uzticas viņai, ka viņa neizpļāpās visā kolektīvā. Tā ir spēcīga liecība! Es teiktu, ka šāda liecība ir līdzīga stāstam par Daniēlu, kurš tika iecelts par ķēniņa padomnieku, kaut viņš bija ebrejs no ārzemēm. Kaut kas Danielā lika citiem viņam uzticēties un varbūt pat viņu atdarināt.
Evaņģēlija lasījumā mēs dzirdējām par disciplīnu draudzē. Disciplīna draudzes locekļu vidū ir daudz stingrāka nekā ar tiem, kas ir ārpus draudzes, neticīgajiem. Bet mērķis ir tas pats – lai tas, kas grēko, atgriežas no sava ļaunā ceļa, un iemanto mūžīgo dzīvi. No senbaznīcas laikiem Baznīcā ir zināms saraksts ar morāliem grēkiem, kas apdraud cilvēka pestīšanu. Varbūt esat dzirdējuši par septiņiem nāves grēkiem vai kaislībām. Nav svarīgi tos uzskaitīt, bet zināt, ka ir grēki, kad mēs paši grēkojam pret savu dvēseli, kas, ja mēs no tiem neatgriežamies, apdraud mūsu pašu pestīšanu. Tas ir tāpēc, ka šie grēki sevišķi apcietina mūsu sirdis pret evaņģēliju, Jēzu un Svētā Gara darbu mūsu dzīvēs. Starp šiem grēkiem tiek izcelta kaisle (netikls dzīvesveids un pornogrāfija), rijība (jebkāda pārmērība ēšanā, dzeršanā u.c.), mantkārība (dzīves jēgas un nozīmes meklēšana mantā), slinkums (pretējs tikums čaklumam), dusmas vai niknums (kad nevaram valdīt pār savu mēli vai rīcību), skaudība (kad iekārojam citu cilvēku mantu, slavu, panākumus) un visu grēku sakne – lepnums (doma, ka es varu visu pats, visu zinu labāk, neredzu sevī kļūdas). Šie grēki lēnām izēd visus tikumus un liek mums kļūt aukstiem pret Dieva vārdu un sakramentiem, apdraudot mūsu pestīšanu.
Sevišķi, ja šie grēki lien ārā, piemēram, netikumības gadījumā, rijībā (dzeršanā, narkomānijā), niknumā (piemēram, vardarbībā pret tuvākajiem), vai jebkura cita nopietna grēka dēļ, tas ir iemesls draudzes disciplinēšanai.
Kungs mums ir devis viena veida disciplinēšanas paņēmienu draudzēs, un tas ir ekskomunikācija jeb izslēgšana no dievgalda kopienas. Tās mērķis nav pazemot cilvēku, bet likt viņam saprast, ka tas, ko viņš dara, nav pareizi un ved nāvē. Mērķis ir atgriešanās.
Kā Jēzus mācīja, tas vispirms notiek “zem četrām” – cilvēks runā ar mācītāju, kas brīdina par sekām, ja viņš turpinās grēkot. Tad starp dažiem cilvēkiem – kā Bībelē minēts ‘vecajiem’, vai padomes locekļiem vai iesaistīto klātbūtnē – tiem, kuri ir aculiecinieki smagam grēkam. Visbeidzot mācītājs izslēdz cilvēku no dievgalda kopības (vai pat no draudzes), līdz brīdim, kad viņš atgriežas.
Manā kalpošanas laikā (t. i. gandrīz 20 gadi) tas ir noticis tikai dažas reizes. Un katru reizi, kad esmu sekojis šim draudzes disciplinēšanas paraugam, augļi ir bijuši labi – cilvēks atgriežas, tiek atkal pielaists pie dievgalda, un turpina savu kristīgo dzīvi, bieži labākā kvalitātē. Bet tās reizes, kad esmu iežēlojies par pārkāpēju un nesekojis draudzes disciplīnai, rezultāti vienmēr ir bijuši slikti. Parasti šis cilvēks ieslīgst vēl dziļāk grēkā, un galu galā pats aiziet no draudzes un dažreiz pat no kristietības.
Kristus deva šo draudzes disciplīnu – ekskomunikāciju kristiešiem, kas ir grēkā, un šo pavēli par bezdievju brīdināšanu, vienīgi mīlestības dēļ. Viņš mūs mīl un nevēlas, ka kāds grēcinieks iet bojā, bet iemanto mūžīgo dzīvi. Diemžēl dažreiz cilvēki izvēlas nāvi, nevis dzīvību. Citu brīdināšana, draudzē vai ārpus tās, ka grēks ir grēks, ticiet vai nē, ir mīlestības izpausme! Kā Pāvils saka, ja mēs mīlam cits citu, mēs piepildām bausli un bauslība ir dota, lai mēs saprastu, ka esam grēcinieki un atgriežamies pie Dieva. Dieva vārdā nav tikai skaistas lietas, kas liek mums garīgi justies labi. Dieva vārdā ir daudz runāts par dzīvību un nāvi, kā arī izteikti brīdinājumi, lai mēs nenoklīstam ne pa labi, ne pa kreisi no šaurā ceļa, kas ved dzīvībā. Lai sekojot Jēzum, kā mūsu Labajam ganam, mēs palīdzam citiem atrast šo ceļu, un paši no tā nenoklīstam! Āmen.