“Dzīvot žēlastībā”, 20.nov.2019. (D.Sargūns)

Tanī laikā Jēzus reiz gāja sabatā caur labību; un Viņa mācekļi bija izsalkuši, un tie sāka vārpas plūkt un ēst. Bet farizeji, to redzēdami, uz Viņu sacīja: “Redzi, Tavi mācekļi dara, ko sabatā nav brīvi darīt.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids darīja, kad viņš bija izsalcis un viņa pavadoņi? Ka viņš gāja Dieva namā un tie ēda skatāmās maizes, ko nebija brīvi ēst ne viņam pašam, ne viņa biedriem, bet vienīgi priesteriem. Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā sabata dienu un ir nevainīgi? Bet Es jums saku: šeit ir kas lielāks par Dieva namu. Bet, kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, – tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši. Jo Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu.” Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīvi sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīvi sabatā labu darīt.” Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra. Tad farizeji izgāja un sarunājās pret Viņu un nolēma To nogalināt.” (Mt 12:1-14)

Iespējams arī mums katram dzīvē ir nācies būt Jēzus situācijā. Kāds ir neapmierināts ar tavu rīcību, lai arī ko tu darītu, vienmēr atrodas kaut kas nepareizs, uz ko otrai pusei vajag norādīt, vienmēr rodas kāds jautājums, ko pajautāt. Jēzus savā sludināšanā regulāri atradās līdzīgā situācijā. Tomēr, ar ko šī Jēzus konfrontācija ar farizejiem atšķiras no citām līdzīgām?

Jēzus un farizeju konfrontācija vispirms ir īpaša ar to, ka tā ir pirmā, pēc kuras Jēzus pretiniekiem rodas vēlme Jēzu nogalināt. Tas nozīmē, ka Jēzus ir kļuvis par nopietnu problēmu farizeju acīs. Kas farizejiem nepatika Jēzus darbībā?

Jēzus, atšķirībā no farizejiem, Veco Derību uztvēra, tā, kā tā ir rakstīta. Turpretim farizeji Veco Derību, jeb tobrīd vienīgos Svētos Rakstus, kas bija jūdiem, jo vēl nav sarakstīta Jaunā Derība, uztver citādāk. Farizeji turēja godā bauslību, sentēvu tradīcijas un cīnījās par bauslības ievērošanu cilvēku ikdienas dzīvē līdz sīkumiem. Farizeji tā darīja, jo uzskatīja, ka tādējādi nodrošinātu mesiānisko solījumu piepildīšanos par Mesijas nākšanu uz Zemes. Tātad, farizeji bija tā jūdu partija, kas ticēja mirušo augšāmcelšanai.

Lai vēl labāk saprastu farizeju neparasto dedzību bauslības ievērošanā, mēs varam izlasīt, ko farizeji paši saka par bauslības ievērošanu – tā, piemēram, viens no to laiku izteicieniem bija šāds: “Ja Israēls tikai divas reizes ievērotu sabatu pēc visiem priekšrakstiem, tad pestīšanas brīdis pienāktu.” Šis izteiciens precīzi izskaidro farizeju lielo vērības pievēršanu nenozīmīgai detaļai – vārpu plūkšanai sabatā, Jēzum ar mācekļiem ejot caur labību.

Farizeji bauslību uztver ļoti nopietni. Viņi ir cilvēki, kas domā citās kategorijās un augstāk par visu citu vērtē dievbijību, kas farizeju uzskatos ir jāizrāda, pildot baušļus. Farizeji pieķer Jēzu situācijā, kur Viņš ir kā nav dievbijīgs. Tagad mums skaidrāka kļūst Jēzus atbilde uz farizeju pārmetumiem: “Tavi mācekļi, dara, ko sabatā nav atļauts darīt.

Jēzus uz to atbild, pieminot upuri, lai arī šķiet – kāds šeit sakars ar upuri? Taču Jēzus pats ir jūds un lieliski zina, kas ir farizeji, pazīst viņu domāšanu un uzskatus un arī to, kas slēpjas aiz Viņu uzbrukuma Jēzus mācekļiem. Farizeji vēlas, lai cilvēki Dievam nes dievbijības upuri, pildot bauslības likumus – -pat tādā mērā, kā tas nav norādīts Mozus bauslībā, bet tā, kā to norādījuši sentēvi, kuri farizejiem ir vienlīdz augsta autoritāte ar Dieva norādījumiem uz cilvēkiem caur Mozu.

Tāpēc Jēzus atbilde: “Bet kad jūs būsit sapratuši, ko nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris,- tad jūs nebūtu šos nevainīgos sodījuši. Jo cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu”, ir vietā. Jēzus norāda farizejiem, ka nevis jūsu dievbijība man ir vajadzīga, bet lai jūs dzīvotu no Dieva žēlastības, paļaujoties nevis uz sevi, bet uz Dievu. Jēzus noslēdz šo atbildi ar klaji provocējošiem vārdiem: “Cilvēka dēls ir kungs arī pār sabatu”, kas arī kļuva par galveno iemeslu, kāpēc farizeji pirmoreiz runāja un nolēma Jēzu nogalināt.

Aplūkojot šo Jēzus atbildi Jaunajā Derībā grieķu valodā, Jēzu atbilde ir skarbāka: Jēzus sakot jūs nebūtu šos nevainīgos sodījuši, lieto vārdu “anaitos”, kas pamatā nozīmē “nevainīgs”. Viņi ir nevainīgi, jo jūs- farizeji- neesat sapratuši, ko nozīmē vārdi: “Man aptīk žēlastība un ne upuris”. Mācekļi dzīvo no žēlastības, jo ir sapratuši, ka tā Dievam ir iekārojamāka, nekā upuris, un tamdēļ ir nevainīgi.

Šī rakstu vieta iegūst citu skatījumu, ja apskatām vārdu “patīk”, tulkojumā no grieķu valodas, kur šis vārds “thēlō” nozīmē gribēt, iekārot. Tas krietni atšķiras no latviešu valodas tulkojumā rakstītā “Man aptīk žēlastība”, precīzāk būtu “Es iekāroju žēlastību” vai “Es gribu žēlastību”.

Šī nianse, vārdi “iekāro” un “gribu” norāda uz žēlastības nozīmi pie cilvēka Deiva acīs. Precīzāk, nekā vārds “patīk”, kas ir virspusējas, ko parasti lietojam pa labi un pa kreisi. Tieši tādēļ Jēzus lieto šo vārdu, kas var nozīmēt gan gribu, gan iekārošanu. Atklājot mums, ka Dievam nevis vienkārši patīk žēlastība, bet Viņš to iekāro un grib redzēt, kas skan daudz spēcīgāk un personiskāk.

Ar to mums šodien liekot saprast, ka Dievs iekāro cilvēku, kurš dzīvo no Dieva žēlastības. Uzticēties, ka Dieva Vārds, sakramenti, mūsu ikdienas lūgšanas mūsos darbosies. Viņš neiekāro to cilvēku, kurš cenšas ar Bībeles lasīšanu, garām un biežām lūgšanām uztrenēt dievbijību. Jēzus skaidro, ka Viņš mūs iekāro, kad mēs pārtiekam no Dieva žēlastības līdzekļiem, un dzīvojam no tā, kā tie mūs veido un vada. Dievs neiekāro to cilvēku, kurš izmanot Dieva Vārdu, lai sevi darītu dievbijīgu vai kā citādi labāku. Deivs tādu neiekāro un negrib redzēt, saka Jēzus mums šodien, tāpat kā toreiz farizejiem.

Bet vai tas nozīmē, ka cilvēku, kas dzenas pēc dievbijības ar savām pūlēm, Dievs nemīl? Deivs mīl katru cilvēku, neatkarīgi no viņa ticības. Lieliski par šo tēmu ir rakstījis kāds teologs,- Dievs saudzē grēcinieku, bet ienīst grēku. Deiva dusmas ir pār grēku, bet Viņš vienmēr saudzē cilvēku.

Tomēr Jēzus sniedz arī otru atbildi farizejiem. Tā ir vīra dziedināšana, kura ir sakaltusi roka. Jēzus dziedināšana farizeju acīs ir vēl viens viņu likuma pārkāpums, bet Jēzus šeit turpina norādīt, ko iepriekš teica: “Man patīk žēlastība un ne upuris”. Jēzus, dziedinot vīru, norāda ,ka mums pilnībā pietiek ar Deivā žēlastības saņemšanu, lai mēs tiktu dziedināti pat no ļoti nopietnām veselības problēmām.

Zīmīgi, ka šim strīdam par sabatu un Jēzus norādījumam uz žēlastības nozīmi seko tāda dziedināšana, kur Jēzus pats satiek slimo cilvēku. Šāda notikumu attīstība nav nejauša. Kā Jēzus ierodas pie slimā vīra, tā Jēzus ierodas pie mums ar savu žēlastību un dod mums visiem to dažādos veidos. Šī ir Jēzus atbilde farizejiem un reizē dzīvs piemērs, kāpēc Dievs iekāro žēlastību un ne upuri, norādot uz to, ko spēja žēlastība, un kas notiek ar cilvēku, kurš to saņem.

Atskatoties uz notikumiem starp Jēzu un farizejiem. Piemērota liekas farizeju iesauka, jeb kā viņus mēdza dēvēt “nošķirtie”. Tā viņus dēvēja, jo uzņemti šajā reliģiskajā jūdu partijā farizeji apsolījās pildīt visus priekšrakstus par desmito tiesu un šķīstību, tāpēc viņi savā veidā dažbrīd dzīvoja, kā tādi nošķirtie, jo šķīstības likumu stingra ievērošana prasīja novēršanos no daudzām lietām.

Farizeji, nošķiroties priekšrakstu un šķīstības likumu dēļ, nošķīrās arī no Dieva. Viņiem bija svarīgas sentēvu tradīcijas. Farizeji bieži lūkojās, nevis ko likums nozīmē, bet kā likumu pirms tam pildījuši citi ticības tēvi. Šķiet it kā nevainīga prakse, bet tā kļuva tik noteicoša un svarīga, ka pat Jēzum, ierodoties uz Zemes, pats Dievs un Viņa tuvākie mācekļi tika apsūdzēti paša Dieva doto likumu neievērošanā. Tik absurda kļuva cilvēku vēlme kalpot Dievam no visas sirds un prāta.

Ko mēs varam mācīties? Mēs varam dzīvot ticības dzīvi, saskaņa ar Bībelē rakstīto, tai nepievienojot sentēvu tradīcijas. Nevis tādēļ, ka tradīcijas būtu sliktas, bet tieši tādēļ, ka tradīcijas var kļūt tikpat vērtīgas, kā pati Bībele. Tad tas izkropļos mūsu ticības dzīvi un veidos attiecības ar Dievu atšķirīgas no tām, kādas tās vēlas redzēt Dievs. Tāpēc paliksim pie Lutera mācītā, saglabāsim tradīcijas, kas ir balstītas vienīgi Rakstos, un vienmēr paliksim gatavi reformēties atpakaļ uz Dieva radīto kārtību, pa laikam atmetot to, ko esam pievienojuši paši.

Dievs iekāro žēlastību, un grib, lai dzīvojam tajā. Dievs grib, lai dzīvojam žēlastībā un pārtiekam no tās, kā Jēzus skaidroja farizejiem un kā šos vārdus piedzīvoja vīrs ar sakaltušo roku sinagogā! Dzīvosim Dieva žēlastībā!