Teksti: Ps. 34:9-14; Ef. 5:15-20; Jņ 6:51-58
“Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.”[1]
Laiku pa laikam es runāju par lietām, kas ir aprakstītas mazajā katehismā. Tas ir tādēļ, ka šīs lietas ir svarīgas kristīgajai dzīvei un tās ir vērts atkārtot, lai atcerētos un iedziļinātos. Kad es biju vidusskolnieks un piedalījos vieglatlētikā, mūsu treneris laiku pa laikam lika mums visiem skriet sprintus – turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Kad mēs sūdzējāmies, ka esam to jau darījuši un jau zinām, kā to izdarīt, viņš atbildēja, ka vienmēr vajag atgriezties pie pamatlietām, lai tās apgūtu un iemācītos vēl labāk.
Tā kā mūsu šodienas teksts runā tieši par Jēzus miesu un asinīm, es vēlos runāt par Svēto Vakarēdienu, proti: Kas ir Svētais Vakarēdiens pēc būtības, Ko tas mums dod, un Kā mums vislabāk to saņemt?
Jau pirms Jēzus iestādīja Svēto Vakarēdienu “tanī naktī, kad Viņš tapa nodots”[2] Viņš bija runājis par to. Jēzus saka “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm.”[3] Jēzus ir teicis, ka Viņš nav tikai labs skolotājs vai paraugs, kam mums ir jāseko, bet Viņš ir Dieva sūtītais, Viņš ir atnācis no debesīm un ir pats Dievs kļuvis cilvēks. Ar savu pavēli vien, tas ir ar savu vārdu, Viņš spēj pabarot tūkstošus ar piecām maizēm un divām zivīm. Ar savu vārdu, Viņš spēj apklusināt jūras vētras. Ar savu vārdu, Viņš spēj dziedināt slimos un izdzīt ļaunos garus. Ar savu vārdu, Viņš spēj izdarīt jebko, jo Viņš ir Dievs ar mums.
Tagad tiem jūdiem, kuri Viņam ir sekojuši un klausījuši, Jēzus teica, ka tiem būs jāēd no Viņa paša, jo “maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.”3 Jūdi bija to sapratuši pareizi, jo viņi to pieņēma burtiski, un tāpēc viņi sāka kurnēt un strīdēties savā starpā, prasīdami “Kā Viņš mums var dot ēst savu miesu?”[4] Ir skaidrs, kāpēc viņi to nesaprata, jo Jēzus vēl nebija iestādījis Svēto Vakarēdienu.
Vēlāk, Zaļajā Ceturtdienā, pie Pashas mielasta galda, Jēzus teica par maizi: “ņemiet un ēdiet, tā ir Mana miesa”2 un par vīnu “ņemiet un dzeriet visi no tā, šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs”2. Mācekļi saprata, ka šis mielasts bija kaut kas īpašs. Ir skaidrs no senbaznīcas prakses, ka viņi saprata, ka Svētais Vakarēdiens ir kaut kas vairāk nekā maize un vīns vien, jo viņi atļāva tikai kristiešiem to redzēt un par to zināt. Neviens nevarēja pat skatīties, kā notiek Svētais Vakarēdiens, ja vien viņš nebija kristīts. Senbaznīcā, dievkalpojumus varēja apmeklēt jebkurš interesents, bet varēja palikt dievkalpojumā tikai līdz lielajai draudzes lūgšanai, tad visi, kas nebija kristīti tika aicināti laukā no dievnama, un tikai “svētā sadraudzē” notika Vakarēdiens. Tāda bija senbaznīcas bijība pret Vakarēdienu. Varbūt tas mums skan bargi vai dīvaini, bet tā tas bija, jo tā kā viņi saprata, ja uz altāra ir Jēzus miesa un asinis, viņi negribēja, ka kāds neticīgais ienāktu, lai to nicinātu vai nievātu. Mēs vairs neraidām nekristītos ārā no baznīcas pirms Vakarēdiena, bet mūsu prakse ir, ka tikai kristīti un iesvētīti draudzes locekļi drīkst saņemt dievgaldu, jo mēs arī pieejam pie Kristus miesas un asinīm ar lielu bijību un cieņu.
Ko mums māca mūsu ticības tēvs Mārtiņš Luters par Svēto Vakarēdienu? Viņš saka “Tas ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesā miesa un asinis, ko mums, kristīgiem cilvēkiem, ar maizi un vīnu ēst un dzert.”[5]
Kā mēs zinām, ka tas, kas atrodas uz altāra ir Jēzus patiesā miesa un asinis? Jo Jēzus pats apsola, ka tas tā būs. Jēzus, sniedzot maizi, teica “šī ir Mana miesa”. Jēzus, padodot biķeri, teica “šīs ir Manas asinis”. Jēzus arī teica, ka šis mielasts ir jāatkārto un ka tas nebūs tikai vienu reizi, jo mums būs Jēzu pieminēt “cikkārt jūs no tā ēdat”2 vai dzerat.
Tie nav maize un vīns vien, bet tie ir maize un vīns savienoti ar Jēzus vārdu, ar Viņa apsolījumu, ar Viņa pavēli. Atceries, ar savu vārdu, Jēzus izdarīja brīnumus. Dievs radīja visu pasauli ar savu vārdu. Dieva vārds ir spēcīgs, un Svētais Vakarēdiens ir pamatots Jēzus vārdos, nevis mācītāja darbos. Jēzus apsolīja, ka Viņš būs klātesošs maizē un vīnā, un tā tas būs. Savādāk Jēzus būtu melis. Bet Jēzus nevar melot un nevar pievilt, tātad mēs zinām, ka Svētais Vakarēdiens ir Jēzus patiesā miesa un asinis. Mācītājs nav tas, kas “pārvērš” dievmaizītes un vīnu par sakramentu, bet Jēzus pats to dara savā apsolījumā “šī ir Mana miesa”, “šīs ir Manas asinis”. Tātad sakraments nav atkarīgs no mācītāja personas, bet tikai un vienīgi no Jēzus personas, jo tikai Viņa vārdi var to izdarīt.
Ko mums dod Vakarēdiens? Īsi sakot – grēku piedošanu. Luters saka: “To rāda mums vārdi «par jums dota» un «izlietas grēku piedošanai», proti, ka mums Svētajā Vakarēdienā ar tādiem vārdiem tiek dota grēku piedošana.”5 Bet aiz grēku piedošanas ir visas pārējās lietas: žēlastība, svētlaime, mūžīgā dzīvošana. Kāpēc žēlastība? Jo žēlastības būtība ir tā, ka mēs nedabūjam to ko esam pelnījuši (proti, mūžīgo sodu ellē), bet dabūjam to, ko mēs neesam pelnījuši (proti, mūžīgo svētlaimi debesīs). Kāpēc svētlaimi? Jo ja Dievs mums nepiedotu grēkus, mēs būtu mūžīgi atšķirti no Dieva, jo nekas grēcīgs nevar būt Dieva tuvumā – bet Viņš piedod grēkus un tas mums rada svētlaimi un arī dod mums mūžīgo dzīvošanu. Jēzus ir dzīvs un tas, kas bauda no Jēzus, būs dzīvs Jēzū.[6]
Jēzus pats nāk ne tikai pie mums, bet mūsos Svētajā Sakramentā, lai piepildītu Viņa teikto “Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā”1. Bet arī otrādi ir tikpat patiesi, jo “Jēzus tiem sacīja: «Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī.»”[7] Tāpēc Mārtiņš Luters mudināja kristiešus iet pie dievgalda, cik bieži vien iespējams.
Pēdējais, ko aplūkosim šodien, ir tas, kā mums būs Svēto Vakarēdienu saņemt? Svētajos Rakstos saka, lai ikviens, kas bauda no Jēzus miesas un asinīm sevi pārbauda[8]. Cauri gadsimtiem cilvēki ir domājuši, ka tikai tie, kas ir īpaši svēti vai bez grēka, var baudīt Vakarēdienu. Ir tiesa, ka mēs nevaram būt atklātā, apzinātā grēkā un pieiet pie Vakarēdiena – jo tad Svētie Raksti mums māca, ka tas var nākt mums par sodu, nevis svētību[9]. Bet mēs katrs esam grēcīgi, līdz nāve mūs šķirs no šīs pasaules, un tāpēc nav iespējams mums pašiem tikt vaļā no grēkiem. Jēzus izlēja savas asinis pie krusta, lai dāvātu mums grēku piedošanu, un viens no veidiem, kā tā tiek mums pasniegta, ir caur Vakarēdienu. Taustāmā, baudāmā veidā Jēzus mums pasniedz Sevi pašu, lai dāvātu mums piedošanu un dzīvošanu Viņā.
“Gavēšana un ārīga sagatavošanās gan ir jauka paraža,” māca Luters, “bet īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem: «par jums dota» un «izlietas grēku piedošanai».”5 Tanī brīdī, kad mācītājs vai evaņģēlists vai pērminders jums sniedz dievmaizīti vai biķeri, teikdams, “Kristus miesa, par tevi nodota” vai “Kristus asinis, par tevi izlietas”, tas prasa ticību, ka tā tiešām ir un tas tiek dots tieši jums personīgi. Ja jūs ticat tam un esat gatavi tieši to saņemt, jūs esat cienīgi to saņemt un varat pateikt “āmen”. Ja jūs atzīstat, ka esat grēkojuši domās, vārdos un darbos un nespējat sevi atbrīvot, jūs esat cienīgi to saņemt un varat pateikt “āmen”. Cienīgs ir tas, kas apzinās, ka viņam tas ir vajadzīgs, lai dzīvotu šajā ticībā, un cienīgs ir tas, kas tic, ka tas, kas ir dots – proti Kristus miesa un asinis – ir dots tieši viņam.
Psalmos ir rakstīts “Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs.”[10] Kad ķēniņš Dāvids, kurš dzīvoja vēl pirms Kristus, rakstīja šo psalmu, viņš nezināja nemaz, ko tas nozīmēs mums, kuri dzīvosim pēc Kristus. Viņš to laikam bija rakstījis, kā metaforu – baudiet tādā ziņā, ka piedzīvojiet savā dzīvē, cik Tas Kungs ir labs, nevis tikai pārdomājiet savās smadzenēs, cik Tas Kungs ir labs. Mēs, kas dzīvojam pēc tam, kad Kristus iestādīja Vakarēdienu, varam arī burtiski nākt un baudīt Tā Kunga labumus. Svētais Vakarēdiens prasa ticīgas sirdis, tādas, kas tic un paļaujas uz Jēzu un Viņa apsolījumiem. “Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas!”10 Āmen.
[1] Jņ 6:56
[2] Mt. 26:26-28; Mk. 14:22-24; Lk. 22:19-20; 1.Kor. 11:23-25
[3] Jņ 6:51
[4] Jņ 5:52
[5] Dr.M.Luters, Mazais Katehisms, Par Svēto Vakarēdienu, Rīgā (Svētdienas Rīts)
[6] Jņ 6:57
[7] Jņ 6:53
[8] 1.Kor. 11:28
[9] 1.Kor. 11:29
[10] Ps. 34:9