“Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kurš ēd no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Bet maize, ko Es došu par pasaules dzīvību, ir Mana miesa.” (Jņ 6:51)
Tāpēc, ka mūsu evaņģēlija teksts tik skaidrā valodā runā par Vakarēdiena sakramentu, vēlos par to runāt šovakar, lai atgādinātu, kas tas ir, un kas tas nav. Ir teikts, ka atkārtošana ir zināšanu māte, tādēļ apskatīsim, ko par Vakarēdienu saka Mazais katehisms. “Tas ir mūsu Kunga Jēzus Kristus patiesā miesa un asinis, ko pats Kristus mums, kristiešiem, ir iedibinājis ēst un dzert kopā ar maizi un vīnu.”[1]
Svētais Vakarēdiens ir sakraments vai svēts noslēpums, vai svēts rits, ko Jēzus Kristus pats mums ir devis. Jēzus pats iedibinājis Svēto Vakarēdiena sakramentu Viņa pēdējā mielastā kopā ar mācekļiem, kad “tajā naktī, kad Viņš tapa nodots, ņēma maizi, pateicies lauza un sacīja: tā ir Mana miesa, dota par jums, to dariet, Mani pieminēdami. Tāpat Viņš ņēma arī biķeri pēc mielasta, sacīdams: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, to dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami!” (1Kor 11:23-25)
Visi kristieši svin Vakarēdienu, bet katrai konfesijai ir sava saprašana par to, kas ir Svētais Vakarēdiens. Šīs atšķirības ir tās, kas pa daļai mūs šķir un liek mums “pie atšķirtiem galdiem” svinēt Vakarēdienu. Šīs atšķirības ir pretrunā viena ar otru, un tās nevar tik vienkārši nolikt malā, jo šīs atšķirības runā par to, kas ir Vakarēdiena būtība. No upura mielasta vienā galā, līdz vienkāršam piemiņas mielastam otrajā, tas, ko kristieši tic par Vakarēdienu, un kas notiek Vakarēdienā ir ļoti dažādi. Tāpēc nevaram to vienkārši ignorēt.
Kā luterāņi mēs ticam, ka tas nav maizes gabals un vīns malks vien, bet “Jēzus Kristus patiesā miesa un asinis.” Kad maize un vīns tiek konsekrēti, kaut kas būtisks notiek – svēts noslēpums, kas nav ar prātu aptverams, bet ticībā saņemams, ka līdz ar maizi un vīnu mēs fiziski saņemam Kristus miesu un asinis. Tā ir Krisus miesa un asinis. Kad ministrants saka “Kristus miesa”, “Kristus asinis” un rāda maizi vai biķeri, mēs sakām “Āmen!” – es tam ticu! tas tā ir! Es ticu, ka ēdot vai dzerot šo sakramentu es saņemu Jēzus Kristus patieso miesu un asinis kopā ar šo maizi un vīnu. Tā nav kāda garīgā vai metaforiskā ēšana, bet fiziska realitāte. Luteriskajā pamatdokumentā – Augsburgas ticības apliecībā ir teikts: “Par Tā Kunga Mielastu tiek mācīts, ka Kristus miesa un asinis ir patiesi klātesošas un tiek izdalītas Tā Kunga Mielastā maizē un vīnā tiem, kas to bauda.”[2] Tāpēc, ka mēs ticam, ka tā ir Kristus patiesā miesa un patiesas asinis, mēs to saņemam uz ceļiem – izrādot cieņu un godu mūsu Kungam. Veselības dēļ, protams, var saņemt sakramentu stāvus, bet tāpat cienot un godinot Kristus klātbūtni sakramentā. Tātad, kā luterāņi mēs ticam Kristus reālai, patiesai klātbūtnei Vakarēdiena sakramentā.
Šajā ziņā mēs esam vistuvāk Romas Katoļu un Pareizticīgo baznīcām. Teoloģiski gan esam tuvāk Pareizticīgajai baznīcai, bet liturģiski – Romas baznīcai. Abas šīs baznīcas—Katoļu un Pareizticīgā—pie tam tic, ka kā Vakarēdiens ir upuris, ka tas, kas notiek uz altāra, ir savienots ar Kristus upuri pie krusta, ka laikā un telpā mēs redzam to pašu upuri, ko Kristus veica pie krusta. Kā luterāņi mēs neticam, ka Vakarēdiens ir upuris. Mēs ticam, kā rakstīts vēstulē ebrejiem “Kristus ir upurēts reizi par visām reizēm, lai daudzu cilvēku grēkus izdeldētu” (Ebr 9:28). Kristus upuris pie krusta nav jāatkārto Vakarēdienā. Luterāņiem pietiek, ka Kristus ir pavēlējis svinēt šo sakramentu, un nevajag to uzskatīt par bez asiņu upuri. Mēs svinam, jo Jēzus tā teica.
Katoļi arī iet soli tālāk savā teoloģijā un skaidro tieši kā maize un vīns kļūst par Kristus miesu un asinīm savā transubstancijas doktrīnā. Luterāņiem pietiek ar skaidrojumu, ka tas ir svēts noslēpums, kas ir zināms tikai Dievam, un mēs to ticībā pieņemam. Šajā ziņā mums nav dievgalda kopība nedz ar Katoļiem nedz Pareizticīgajiem.
Citām protestantu baznīcām – Reformātu, Baptistu, evaņģelikāļu, vasarsvētku u.c. nav mācība par reālo Kristus klātbūtni Vakarēdienā. Tām ir mācības, kas aptver visu no garīgās klātbūtnes (kur Kristus ir klāt garīgi, bet ne fiziski), līdz vienkāršai metaforiskai vai simboliskai klātbūtnei, kur mielasts tiek turēts tikai, lai pieminētu Kristu un dotu ilustratīvu mācību par to, ko Viņš ir darījis mūsu labā. Šajā ziņā luterāņu baznīcai ar vairākām no protestantu baznīcām nav vienotība. Luterāņu mācība seko kristīgās Baznīcas vēsturiskajai saprašanai par Kristus reālo klātbūtni Vakarēdienā, kas satverams ticībā, bet vairākās protestantu baznīcas gāja soli tālāk (es teiktu par tālu), izņēma pašu Kristu no Vakarēdiena, atstājot tikai piemiņas mielastu.
Kāda ir atšķirība starp reālo klātbūtni un piemiņas mielastu? Atbilde ir: ar to, ko mēs saņemam. Luterāņi teiktu: Kristus miesa un asinis. Baptists teiktu: maize un vīns. Ir liela atšķirība. Vieni saka, ka Kristus ir reāli klātesošs. Otri teiktu, ka, Kristus miesa un asinis nav reāli klātesošas. Kur ir atšķirība, un vai tas ir nozīmīgi? Nozīmīgi gan! Jēzus teica un atcerieties, šie ir Kristus vārdi, nevis kāda baznīctēva, pāvesta, Lutera vai cita reformatora vārdi. Jēzus saka: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums nav dzīvības sevī.” Šie ir smagi vārdi. Ja neēdam Viņa miesu un asinis, dzīvības nebūs mūsos. Kādu pantu iepriekš jūdi strīdējās par Jēzus teikto, domājot, kā viņi ēdīs Kristus miesu un asinis? Jēzus nerunāja metaforiski, un cilvēki, kas dzirdēja šos vārdus – tos neuzņēma metaforiski, bet burtiski. Mums būs ēst Viņa miesu un asinis.
Jēzus turpina: “Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to augšāmcelšu pastarā dienā” (Jņ 6:54). Vakarēdiens dod mums mūžīgo dzīvi, jo Viņš—Kristus—ir mūžīgi dzīvs. Mēs tiekam savienoti ar Kristu burtiski šajā sakramentā. Mēs fiziski saņemam Kristu.
Jēzus paskaidro: “Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu ēd un Manas asinis dzer, paliek Manī un Es viņā” (Jņ 6:55). Kaut kas vairāk par pieminēšanu notiek Vakarēdienā. Mēs saņemam Kristu, Viņš paliek mūsos un mēs Viņā.
Jēzus pabeidz savu sakāmo šādi: “Tāpat kā dzīvais Tēvs Mani ir sūtījis un Es dzīvoju caur Tēvu, arī tas, kas Mani ēd, caur Mani dzīvos [..] Kas ēd šo maizi, tas dzīvos mūžīgi” (Jņ 6:57-58). Jēzus šeit ļoti skaidri saka: “Kas Mani ēd”. Ir grūti apiet šo teikumu, tāpat ir grūti apiet teikumu, kad Jēzus teica “Šī ir Mana miesa”. Nevis simbolizē, nevis norāda uz, bet “ir”. Jēzus teica, ka mums būs ēst Viņa miesu un Vakarēdiena sakramentā parādīja, kā tas darāms. Šajā mielastā mēs saņemam grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi, jo, kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime[3].
Ir daudz, ko varam teikt par Svēto Vakarēdienu un daudz grāmatu ir sarakstītas par šo tēmu. Kā luterāņi mēs teoloģiski esam konservatīvi, tādēļ, ka sekojam agrīnās kristīgās Baznīcas mācībai un neesam tik radikāli, kā protestantu konfesijas, kas nākušas pēc mums. Šajā ziņā mēs esam pa vidu, starp galējībām uz vienu vai otru pusi. Ja gribat zināt vairāk par šo vai citiem ticības pamatiem, lasiet Mazo katehismu! Varu ieteikt arī lasīt Pēra Andersa Grunnana grāmatu “Mīlestība, patiesība un žēlastība”, vai, ja gribat vēl dziļāk rakt, varat izlasīt “Vienprātības grāmatu”, kur apkopoti visi pamata luterāņu dokumenti vienuviet. Šīs grāmatas ir arī iespējams izlasīt mūsu mājaslapā. Lai Dievs dod mums caur Svēto Garu arvien skaidrāku un dziļāku izpratni par mūsu ticību. Āmen.
[1] Mazais katehisms VI. Svētā Vakarēdiena sakraments, “Kas ir Svētais Vakarēdiens”
[2] Augsburgas ticības apliecība, X Artikuls
[3] Mazais katehisms, VI. Svētā Vakarēdiena sakraments, “Kāds labums no tādas ēšanas un dzeršanas?”