“Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata,” tas ir: atveries.” (Mk 7:33-34)
“Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu.” Evaņģēlijos mēs redzam daudz piemēru, kur kāds tiek atvests, vai pat atnests pie Jēzus, lai “Viņš tam uzliktu roku.” Vai šie cilvēki nāca labprātīgi vai ne, nevaram spriest, jo tas nav teikts. Bet rezultāts ir, ka šie atvestie cilvēki nāca kontaktā ar Dieva Dēlu un kā tiek vēstīts mūsu šodienas tekstā: “viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.” Kaut kas būtisks mainījās šī cilvēka dzīvē, kad viņam bija reāla sastapšanās ar dzīvo Dievu. Ir trīs lietas, ko vēlos apskatīt šajā vēsturiskajā gadījumā, lai saprastu, ko tas nozīmē mums šeit un tagad un kā tas iespaido mūsu dzīves šodien.
Pirmais: kurlmēmais cilvēks tiek atvests pie Jēzus. Ievērojiet: tā bija citu cilvēku iniciatīva, kas veda kurlmēmo pie jaunas dzīves Kristū. Viņš tika atvests. Bībeles stāsti bieži ir ļoti kodolīgi savā izteiksmes veidā. Bībele nav rakstīta kā romāns, kur gari un plaši tiek aprakstīti visi sīkumi (būtiskie un nebūtiskie). Bībeles vēstījumā ir aprakstīts būtiskais. Tāpēc, ja šajā gadījumā tiek teikts, ka kurlmēmais tika atvests pie Jēzus, tad tas arī mums ko saka par to, kā nākam pie ticības. Cilvēki nāk pie ticības, t.i., nāk pie Jēzus nevis no sevis, bet no ārpuses. Visi cilvēki nāk pie ticības Jēzum Kristum caur kādu citu cilvēku. Tas ir Dieva plāns evaņģelizācijai. “Ejiet un dariet par mācekļiem” (Mt 28:19) ir pavēle, ko pats Kungs ir devis saviem mācekļiem – tātad devis mums, kuri esam kristīti Viņa vārdā. Nereti cilvēki saka, ka viņi paši ir izlēmuši sekot Jēzum, un tas ir svarīgi tā apņemties, balstot savu dzīvi ticībā uz patieso Dievu. Bet, lai nāktu pie šādas atziņas, vispirms ir jāuzzina par Labo Vēsti, “ka mēs grēcinieki no žēlastības tiekam izglābti – tik vien caur ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.”[1] Šādas atziņas nenāk no zila gaisa, bet caur tiem, kuri jau piedzīvojuši Dieva žēlastību un nodod to tālāk – tātad no kristiešiem, tātad no mums. Dievs varēja izdomāt citādāku plānu, kā izplatīt Labo Vēsti, bet Viņš izvēlējās lietot nepilnīgus cilvēkus, tādus kā mēs, kas sniegtu pasaulei Savas pestīšanas pilnību “lai spēka pārpilnība būtu no Dieva un ne no mums” (2 Kor 4:7). Ticīgie atved pie Jēzus neticīgos, lai Jēzus atvērtu viņu ausis un atraisītu viņu mēles.
Tas nozīmē, ka darītājs, lai atvērtu ausis un atraisītu mēles, ir pats Dievs. Tas ir otrais, ko varam ieraudzīt šajā tekstā: Dievs ir darītājs, nevis mēs. Jēzus atver ausis un atraisa mēles. Var vaicāt, ko kurlmēmais varēja darīt, lai apliecinātu savu ticību, ja viņš nevarēja ne dzirdēt, ne runāt. Cilvēki vaicā, ko mazs zīdainis var darīt, lai apliecinātu savu ticību, ja viņš nevar runāt. Atbilde abos gadījumos ir – neko. Jēzus ielika pirkstus kurlmēmo ausīs, un tās tika atvērtas, lai dzirdētu Jēzus balsi. Pēc tam Viņš aizskāra viņa mēli un tā tika atraisīta, lai apliecinātu ticību Dieva vienīgajam Dēlam. Dievs ir iniciators mūsu dvēseles dziedināšanai un ticības sēklas iedīgšanai. Bez šīs Dieva žēlastības mēs arī esam kurli un mēmi, jo bez Viņa palīdzības mēs neko nespējam darīt savas pestīšanas labad. Senā kristību kārtībā, ko lietoja Luters, mācītājs, kā Kristus pārstāvis draudzē, apzīmē ar krusta zīme, ieliek pirkstus kristāmo ausīs, un aizskāra mēli ar sāli (par atgādinājumam tam, ka Kristus teica “jūs esat zemes sāls” (Mt 5:13)), un dvesa uz kristāmo teikdams “efata”, t.i. atveries. Dvaša Svētajos Rakstos ir vārds, kas apzīmē Svēto Garu. Kad Jēzus dvesa uz kurlmēmo, to var saprast, kā Svētā Gara pieskārienu, kas dara dzīvu ticību. Jēzus mums nav pavēlējis tieši tā darīt (aizskart ausis, mēli un dvest), kad kristām bērnus, (viss, kas palicis no tās kārtības ir krusta zīme pie pieres) bet tā ir redzama zīme, ka darītājs kristībās ir Dievs, nevis tas, kas tiek kristīts. Dievs ir tas, kas caur savu vārda apsolījumu atver ausis, atraisa mēli un dod cilvēkam iespēju sadzirdēt Dieva balsi un apliecināt ticību Viņam.
Nozīmīgi ir arī tas, ka tad, kad viņa mēles saite tika atraisīta, Bībele vēsta ne tikai to, ka viņš runāja, bet pareizi runāja. Kad bērni mācās runāt, viņi to dara saklausot un atdarinot savus vecākus un tuvos cilvēkus. Tāpat arī ar valodu – vienīgais veids, lai iemācītos pareizi runāt svešvalodu ir tajā ieklausīties un atdarināt. Mēs, kā Dieva bērni iemācāmies runāt, ieklausoties Dieva balsī, kad to sadzirdām dievkalpojumos un Bībeles lasīšanā. To, ko dzirdam no Viņa, mēs atkārtojam, tādejādi mācamies pareizi runāt. Šajā ziņā varam vilkt paralēles starp pareizu runāšanu un pareizu ticēšanu. Pāvils raksta: “Brāļi, es jums atgādinu evaņģēliju, ko jums jau esmu pasludinājis, ko jūs esat dabūjuši un kurā jūs arī stāvat, kas jums arī dod pestīšanu, ja jūs to paturat tādā veidā, kā es jums to pasludināju; citādi jūs būtu velti kļuvuši ticīgi. Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem” (1 Kor 15:1-4). Ir svarīgi un pilnīgi nepieciešams, ka mēs mācam savus bērnus un paši mācāmies par ticību, lai paliekam tajā un pareizi runājam.
Trešais, ko redzam šajā rakstu vietā, ir tas, ka kaut kas arī notika to cilvēku dzīvēs, kas viņu atveda pie Kristus. Kaut kas notiek arī mūsu dzīvēs, kad vedam citus pie Kristus. Mūsu ticība tiek stiprināta, un mūsu saprašana par Dievu tiek padziļināta. Vecās derības lasījumā šodien dzirdējām pravietojumu un apsolījumu mums “jo, kad viņš un viņa bērni redzēs Manu roku darbu viņu vidū, tie svētīs Manu Vārdu, piesauks Jēkaba Svēto un parādīs bijību Israēla Dievam” (Jes 29:23).Kad redzam cilvēkus nākam pie ticības Trīsvienīgajam Dievam, un ka Dievs ir lietojis mūs, lai to paveiktu, tas stiprina paļāvību uz Viņu un izraisa mūsos pateicību un slavēšanu. Tie, kuri bija atveduši kurlmēmo pie Jēzus pēc tam, kad notika šis brīnums, brīnījās un teica: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” Tā ir atsauce uz pravietojumu Jesajas grāmatā “Tanī dienā kurlie dzirdēs grāmatas vārdus un aklo acis varēs raudzīties ārā no krēslas un tumsas” (Jes 29:18). Jēzus dziedina kurlmēmo, un mēs visi esam kurlmēmi pirms satikšanās ar Jēzu, un tā mainījās šī kurlmēmā un arī mūsu dzīves. Ticība nav tikai iemācītu frāžu atkārtošana. Papagailis var atdarināt cilvēku valodu, bet nevaram teikt, ka tie sarunājās. Tā arī mūsu ticība ir dzīva tikai tad, kad esam kontaktā ar Jēzu. Kā mūsu arhibīskaps reiz teica “Evaņģēlija mācību jau Dievs būtu varējis arī nodiktēt kādam pravietim caur eņģeli Gabrielu, vai likt atrast jau gatavu uzrakstītu uz zelta plāksnēm kādā Amerikas tuksnesī. Taču ar mācības izklāstīšanu vien nepietiek. Ticībai ir jābūt ne tikai prātā, bet arī sirdī, ne tikai zināšanās, bet arī dzīvā Dieva pieredzē.”[2] Šī pieredze notiek, kad mūsu ausis tiek atdarītas, un mūsu mēles tiek atraisītas, un kad redzam šo pašu Dieva darbu citos.
Bez Jēzus pieskāriena, ko reāli saņemam saklausot Viņa vārdu un uz mēles, kad baudām sakramentu un reāli piedzīvojam būdami sadraudzībā ar Viņu un ar brāļiem un māsām Kristū Viņa Baznīcā, (bez šī pieskāriena) mēs būtu joprojām kurli un mēmi un nepareizi runātu, t.i., nepareizi ticētu. Bet Jēzus mums ir pieskāries caur vārdu un sakramentiem, lietojot citus cilvēkus, lai vestu mūs kontaktā ar Jēzu. Jēzus pieskāriens caur vārdu un sakramentiem atdara mūsu ausis, lai mēs spētu ieklausīties Viņā, un atraisa mūsu mēles, lai mēs apliecinātu, slavētu un patiektos Viņam. Āmen.
[1] LELB iesvētības kārtība, jautājumi iesvētajiem
[2] Jānis Vanags, „Ceļš uz kalnu Galilejā”, Svētdienas Rīts, 8.augusts, 2009. Nr.29(1808), 8.lpp.