“Es esmu izlēmis sekot Jēzum”, 20.jan.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 1Sam 3:1–19; 1Kor 6:12–20; Jņ 1:43–51

“Viņš atrod Filipu un viņam saka: “Seko Man!”” (Jņ 1:43)

Amerikā ir populāra Svētdienas skolas dziesma ar šādiem iedvesmojošiem vārdiem: “Es esmu izlēmis sekot Jēzum, es esmu izlēmis sekot Jēzum, neiešu prom, neiešu prom!” Bet kā mans draugs Māc. Mārtiņš Irbe bieži saka, ka kā luterāņi mēs īsti nevaram godīgi dziedāt šo dziesmu. “Kā tad tā, mācītāj?”, kāds varētu iebilst. “Mēs visi esam izlēmuši sekot Kristum, un vēlamies sekot Kristum tur, kur Viņš mūs vadīs.” Un tā ir taisnība – pestīšanas šajā pusē. Tādēļ, ka esam pestīti, Dievs ir devis mums jaunu sirdi, kas vēlas sekot Kristum, kaut miesas vājību dēļ mēdzam krist grēkā. Pirms atgriešanās mūsos nav nekā, kas vēlētos darīt Dieva prātu. Faktiski, līdzīgi Ādamam un Ievai, viss, ko neatgrieztā sirds spēj darīt, ir bēgt prom no Dieva. Dieva aicinājums Viņa vārdā ir tas, kas atgriež mūsu sirdis, un Viņa žēlastība dod mums spēku nožēlot grēkus un sekot Viņam. Mūsu pestīšana ir 100% Dieva darbs un 0% mūsu līdzdalība. Kā Pāvils saka: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos” (Ef 2:8-9). Mūsu pestīšana nav mūsu darbs, mūsu izvēle, tas ir Dieva darbs no sākuma līdz beigām, lai neviens neteiktu: “Es esmu prātīgāks, nekā tie, kuri neseko Kristum un iet pazušanā.” Tas ir ne tikai augstprātīgi, bet arī nebibliski.

Šīsdienas evaņģēlijā mēs dzirdam aicinājumu Filipam, kādu Jēzus bieži tika teicis saviem mācekļiem: “Seko Man!” Un pārsteidzošā kārtā Filips, kā arī pārējie mācekļi, pamet visu un seko Jēzum. Vai tie būtu zvejas tīkli, tēvi vai mātes, arods vai kas cits, kaut kas ārpus viņiem pašiem sniedz aicinājumu un viņi tam seko. Dažreiz šis aicinājums nāk pastarpināti, piemēram, Jānis Kristītājs, norādot uz Jēzu, saka: “Redzi, Dieva Jērs!” (Jņ 1:36) un Andrejs Viņam seko. Vēlāk Andrejs sauc savu brāli, Sīmani un saka: “Mēs esam atraduši Mesiju” (Jņ 1:41) un aizved viņu pie Jēzus.

Šādu pastarpinātu aicinājumu mēs redzam starp Filipu un Nātānaēlu. Nātānaēls nav tas, kas meklē Jēzu, bet Filips kā starpnieks aizved viņu pie Jēzus. Nātānaēls ir diezgan skeptisks par šo tikšanos, jo viņš pasaka: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” ( Jņ 1:46). Bet tad, kad viņš sastapās ar Jēzu, viņa valoda mainījās, un viņš apliecināja: “Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!” (Jņ 1:49)

Pāvils raksta: “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu” (Rm 3:10). Pēc grēkā krišanas tāds ir cilvēku stāvoklis. Psalmos ir rakstīts: “Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū” (Ps 143:2) un vēl “visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības” (Rm 3:23). Pirms Dieva gaisma mūs apgaismo, mēs visi esam garīgi akli, taustīdamies tumsā.

Pravietis Samuēls bija varens pravietis Israēla vēsturē. Viņa mamma bija neauglīga, un katru gadu, kad viņa kopā ar vīru gāja uz saiešanas telti, kur atradās Derības šķirsts un Dieva klātbūtne, viņa ar asarām lūdzās no Tā Kunga dēlu. Kad Dievs atbildēja viņas lūgšanu, viņa apsolīja, ka veltīs savu dēlu Kungam un atdos viņu priesterim saiešanas teltī. Tā Samuēls no mazotnes uzauga Dieva namā. Bet ir interesanti teikts, ka kaut viņš kalpoja Kungam un uzauga Viņa namā, “Samuēls vēl nepazina To Kungu, jo Tā Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies.” (Sam 3:7)

Viņš zināja par To Kungu un pat kalpoja Tam Kungam, bet Raksti saka, ka viņš vēl nepazina to Kungu, jo Kunga vārds vēl nebija viņam atklājies. Šis ir ļoti svarīgs teikums. Dieva vārds vēl nebija viņam atklājies. Viņš vēl bija akls Dieva darbam, un kurls Dieva vārdam. Katru reizi, kad viņš dzirdēja balsi Dieva namā, viņš aplami skrēja pie vecā priestera Ēļa, domādams, ka viņš bija tas, kas sauca, jo neatpazina Kunga balsi. Bet Ēlis atpazina Kungu un sūtīja Samuelu atpakaļ, lai tas klausītos ar citām ausīm. Dieva vārds viņu sauca un izmainīja Samuela sirdi, izlejot savu žēlastību pār viņu. Tas, ka Samuēla mamma viņu veltīja Dievam, neko nedarīja pie Samuēla, jo klāt nebija Dieva vārds. Veltīšana bija dievbijīga ceremonija, un nekas cits. Samuēls kļuva Dieva kalps, kad Dievs viņu sauca ar savu vārdu. Ir kristīgās konfesijas, kas noliedz bērnu kristības, bet tā vietā “velta” viņus Dievam. Kristība nav tikai ūdens, bet ūdens, kas saistīts ar Dieva vārdu. Dieva vārds ūdenī atmodina bērna sirdi, dara viņa ausis dzirdīgas un ielej viņā žēlastību, ka viņš var atpazīt Dievu. Bet, ja šī sēkla netiek aplaistīta ar Dieva vārdu un netiek audzināta atpazīt Dieva balsi, tad šī sēkla izžūst, un tā žēlastība tiek aprakta.

Kas notiek ar cilvēku, kas ir dzirdējis Dieva balsi evaņģēlijā, un kuru Svētais Gars ir atmodinājis un devis ticību Jēzum Kristum? Šī cilvēka sirds ir atraisīta no grēka un neticības važām. Ja pirms atgriešanās Dievs ko veic šāda cilvēka sirdī, jo viņš pats nespēj ticēt Kristum, nedz pie Viņa nākt, tad pēc atgriešanās mums ir dota iespēja darīt labu vai ļaunu. Palikt Dieva žēlastībā vai to noraidīt. Tāpēc ir svarīgi palikt Dieva vārdā – lasot, dzirdot, studējot Bībeli, un saņemot Dieva vārdu sakramentos.

Ir gadījums Jāņa evaņģēlija sestajā nodaļā, kad mēs redzam daudz cilvēku, kuri sekoja Jēzum. Viņi sekoja Jēzum dažādu iemeslu dēļ. Daži, bez šaubām to darīja ziņkārības dēļ, viņi gribēja uzzināt, kas te notiek, kādēļ tik daudz sekotāju? Citi sekoja tāpēc, ka viņu draugi to darīja, un viņi gribēja būt notikuma centrā. Citi pievienojās, kā pievienojas garām rindām – droši vien tur ir kaut kas labs, ja jau tik daudz cilvēku uz to gaida. Un daži tur bija, jo dzirdēja Dieva lēno balsi, kas aicina ārā no garīgās tumsas Dieva brīnišķajā gaismā. Kad Jēzus sāka runāt par ticības būtību, daudzi Viņu atstāja, jo viņi nebija starp aicinātajiem. Tie, kas palika, bija tie, kuri dzirdēja Jēzus aicinājumu, un par spīti visam, gribēja Viņam sekot.

Vienīgais veids, kā mēs varētu dziedāt to Svētdienas skolas dziesmu, par ko minēju sākumā “Es esmu izlēmis sekot Jēzum”, ir pēc tam, kad Dieva vārds mūs ir atdzīvinājis, Viņa žēlastība mūs ir atgriezusi, un Viņa asinis mūs nomazgājušas. Pirms Dieva vārds ir aizskāris mūsu sirdi, padarot mūs dzirdīgus, mēs esam tumsā, un nevaram nedz meklēt Dievu, nedz Viņu atrast. Tad, kad Dieva vārds ir atvēris mūsu acis un kā Lācaru izsaucis mūs no grēka kapa, tikai tad mēs varam izšķirties par labu Jēzum un teikt: “Es sekošu Viņam”. Āmen.