Teksti: Am 5:18–24; 1Tes 4:13–18; Mt 25:1–13
“Tādēļ esiet nomodā, jo jūs nezināt nedz to dienu, nedz stundu.” (Mt 25:13)
Kad bērnībā piedalījos skautos, mūsu devīze bija “Esi gatavs!”. Pionieriem bija līdzīgs moto: “Vienmēr gatavs!”. Gatavība ir svarīgs stāvoklis, sevišķi, ja jūs atrodoties tālu no apdzīvotas vietas, kaut kur mežā, kur pašiem jārūpējas par savu labklājību, pat izdzīvošanu. Vai jums līdzi ir kabatas nazītis vai lukturītis, nemaz nerunājot par tādām nepieciešamām lietām kā sērkociņi u.tml. ir izšķirošs jautājums tādās situācijās. Būt gatavam nozīmē, ka tev ir nepieciešamais ekipējums, pareizās zināšanas, kā arī apņēmība, pozitīvs skatījums, un zināšanas, kur meklēt palīdzību, ja nepieciešams.
Šodienas lasījums par desmit jaunavām, kuras gaida līgavaiņa ierašanos, ir par gatavību. Piecas gudrās jaunavas bija gatavas līgavaiņa ierašanās brīdim, kamēr piecas ģeķīgās jaunavas, nebija gatavas. Piecas tika ielaistas kāzu mielastā, piecas tika izslēgtas. Kritērijs bija viņu sagatavotība vai nesagatavotība.
Salīdzināt debesu valstību ar kāzām ir parasta tēma Svētajos Rakstos, un tādēļ nav pārsteidzoši, ka Jēzus lieto šādu līdzību visai bieži. Kāzu mielasts ir mesiānisks mielasts, ko baudīsim laiku beigās ar Kungu debesīs. Līgavainis ir pats Kungs, un tādēļ līgava tiek salīdzināta ar kristīgo draudzi. Baznīca – Kristus līgava tiek sagatavota un šķīstīta šajā dzīvē, lai būtu ar Kungu vienmēr.
Ebreju kāzas notika citādāk, nekā tās, pie kā esam pieraduši. Vispirms līgavainis ar līgavu tika saderināti līgavas vecāku mājās. Saderināšanās ebreju acīs bija nopietna lieta, tikpat nopietna, kā laulības, tikai bez kopdzīves. Pēc saderināšanās līgavainis aizgāja prom un būvēja sev ar līgavu māju. Kad māja bija gatava, līgavainis atgriezās, lai apprecētu savu līgavu un ņemtu viņu mājās. Šis mums atgādina, ka Jēzus aizgāja no mācekļiem, uzkāpa debesīs, lai sagatavotu ikvienam ticīgajam vietu. Mēs Viņa atgriešanos gaidām, lai Viņš mūs vestu mājās.
Līdz ar līgavaini bija līgavaiņa brāļi, kas, skaļi trokšņojot, spēlēja mūzikas instrumentus un bungas. Viņu nākšana bija dzirdama, redzama, zināma visiem. Tas atgādina, ka Kristus otrā atnākšana būs redzama un dzirdama visiem cilvēkiem, kad Viņš ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem atgriezīsies Pastarā dienā.
Pie līgavas, savukārt, bija līgavas māsas (vai mūsu tekstā jaunavas), kas gaidīja līgavaiņa atgriešanos. Dzirdot viņa nākšanas dārdoņu, līgavas māsas aizgāja, lai sagatavotu līgavu gaidāmajām kāzām, un sagaidīja līgavaini ar aizdegtām lāpām. Neviens nezināja, kad līgavainis ieradīsies, tādēļ jaunavām bija vienmēr jābūt gatavām. Šajā līdzībā mēs esam tās jaunavas, kas gaida Līgavaini – Kristu.
Dažreiz, lasot vai dzirdot šo līdzību, cilvēkiem ir neskaidrības, un viņi sāk vaicāt jautājumus, kas ir sekundāri, salīdzinot ar galveno tēmu. Piemēram, kādēļ jaunavas, kam bija papildu eļļa, nedalījās ar pārējām? Kāpēc viņas bija tik skopas? (Varbūt šī līdzība ir par taisnīgu dalīšanos?) Vai, kādēļ viņas sūtīja tās pārējās nopirkt eļļu, kad bija zināms, ka tas nav iespējams, jo bija jau pusnakts? (Varbūt šī līdzība ir par negodīgu krāpšanu?) Vai kādēļ ģeķīgās jaunavas atstāj savu posteni tā vietā, lai sagaidītu līgavaini, kaut bez lāpām? (Varbūt šī līdzība ir par muļķīgu rīcību?)
Visi šie jautājumi ir lieki un tie parāda, ka Kristus skaidrā doma ir pārprasta, ko Viņš vēlas pateikt šajā līdzībā. Šī līdzība ir brīdinājums – esiet gatavi Manai atnākšanai! Tāpat, kā līgava nezināja, kad ieradīsies viņas līgavainis, tāpat jūs nezināt nedz to dienu, nedz to stundu, kad Es nākšu, tādēļ esiet gatavi vienmēr!
Matejs sarakstīja savu evaņģēliju, kad pirmie kristieši gaidīja sava Kunga drīzu atgriešanos. Pāvils pat rakstīja, ka Tā Kunga diena ir tuvu. Viņš domāja, ka tas notiks viņa dzīves laikā. Faktiski jau Vecās Derības pravieši teica, ka tā diena ir tuvu. Bet, kā ir rakstīts, viena diena Dievam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi, kā viena diena (Ps 90:4). Pirmie kristieši gaidīja Kunga tūlītēju atgriešanos. Kad tas nenotika, ticīgajiem bija nepieciešams iedrošinājums. Tādēļ Matejs atsauc atmiņā šo Jēzus mācību par pacietību un pastāvēšanu. “Esiet gatavi!”, Matejs atgādina. Kaut šī atnākšana kavējas, esiet gatavi! Šis ir bijis brīdinājums un iedrošinājums Baznīcai visos laikos. Tas Kungs nāks drīz!
Kas ir šī eļļa, kas kādām jaunavām ir papilnam, bet citām trūkst? Jēzus nedod skaidru atbildi uz šo jautājumu, bet, salīdzinot ar Viņa teikto citās līdzībās un mācībās, mēs varam izdarīt drošus secinājumus.
Eļļa varētu nozīmēt sekošanu Jēzus mācībai, kā tas ir raksturots Kalna sprediķī. Būt lēnprātīgiem, pacietīgiem, taisnīgiem u.t.t. Mīlēt Dievu pāri visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu. Darīt otram tā, kā vēlaties, lai dara jums.
Eļļa varētu būt saistīta ar kalpošanu, kā Jēzus aprakstīja līdzībā par talentiem. Lietot tās dāvanas, kas tev ir dotas, lai sludinātu un stiprinātu Dieva valstību. Neaprakt savus talantus, savas garīgas dāvanas zemē, bet lietot tās draudzē. Neapsegt Kristus gaismu sevī, bet ļaut tai spīdēt tumšā pasaulē.
Eļļa varētu simbolizēt Svēto Garu, ka mēs nepārtraukti tiekam piepildīti ar Viņu un neļaujam mūsu garīgajām lāpām izdegt. Piepildīti ar Garu mēs tiekam žēlastības līdzekļos, uzticīgi lasot Bībeli un baudot Vakarēdienu, lūdzot, aizlūdzot un pielūdzot. Paliekot sadraudzībā ar Dieva draudzi, lai mēs atbalstītu viens otru.
Varbūt vislabākais skaidrojums par eļļu nāk no paša Lutera, kurš teica, ka eļļa šajā līdzībā simbolizē ticību. Bez ticības nekas no iepriekš minētā nepalīdzētu, jo ticība ir kā trauks, kur mēs saņemam visas Dieva svētības, vai tas būtu mācībā, kalpošanā vai žēlastības līdzekļos. Ticība ir atslēga visam. Bez ticības nekas mums nelīdzētu. Ar ticību visas žēlastības durvis mums ir vaļā.
Šis brīdinājums – būt gataviem ir aktuāls arī mums. Vai mēs gaidām Jēzus atgriešanos, vai mēs esam gatavi? Ja Kristus atnāktu, pirms es beidzu sprediķi, kādā stāvoklī būtu jūsu un mana sirds? Vai mēs ar prieku uzņemsim ķēniņu Ķēniņu, vai ar bailēm; vai mēs sagaidīsim mūsu dvēseļu Tiesnesi, paļaudamies uz Viņa žēlastību, vai bezatbildīgi aprēķināsim, ka kaut kā jau tiksim cauri? Jēzus saka – Es nāku drīz, vai esat gatavi?
Tagad, pēc diviem gadu tūkstošiem, gaidot sava Kunga atnākšanu, ir divi grāvji, kuros kā kristieši varam iekrist. Pirmais grāvis ir pārāk daudz ielasīt Atklāsmes grāmatā un citos praviešos, mēģināt skaitīt zīmes, bazūnes un zīmogus, lai izrēķinātu to dienu un stundu. Cik gan daudz ir bijuši viltus pravieši, kuri ir teikuši, ka Jēzus atgriezīsies noteiktā datumā, un tam sekoja liela vilšanās. Vairāki kulti un sektas ir cēlušies šādā veidā un tiek uzturēti, biedējot lētticīgos ar Pastarās dienas draudiem. Jēzus teica, ka neviens nezina nedz to dienu, nedz to stundu. Neviens. Viņš mums nepavēl to izrēķināt. Viņš pavēl mums būt gataviem. Izdzīvot savu ticību un būt gataviem. Es pazīstu cilvēku, kura vecāki neļāva viņam iet augstskolā, jo Pastardiena ir tuvu. Tā ir pārmērīga reakcija. Pareiza rīcība būtu dzīvot ticīgo dzīvi, paļauties uz Dieva žēlīgo prātu, uzticēties Kristum par savu pestīšanu un darīt to, kas jādara ikdienas dzīvē.
Otrs grāvis ir būt vienaldzīgiem, un šis varbūt ir bīstamāk, jo tas liek mums ieslīdēt apātijā ticības lietās. Nepievērst nekādu uzmanību Kristus otrajai atnākšanai ir līdzīgi vecmāmiņai, kurai ir vienalga par mazbērnu ierašanos. Kā vecmāmiņa darīs visu, lai māja ir kārtībā, kad ieradīsies mazbērni, tā mums jādara viss, lai mūsu garīgās mājas ir kārtībā Kristus atnākšanai.
Kas ir vajadzīgs, ir sabalansēta taktika. Mārtiņš Luters reiz teica, ka, ja viņš zinātu, ka pastarā diena būs rīt, šodien viņš stādītu ābeli. Mums savās dvēselēs ir jāilgojas pēc Kunga otrās atnākšanas, jānožēlo grēki, jāsaņem žēlastības līdzekļi, jāliecina par Viņu vārdos un darbos, jādara mīlestības darbi, un jātic, ka Kristus par mums ir miris. Bet mums arī ir jāizdzīvo savas dzīves, jāaudzina savi bērni, jāpilda savs aicinājums, jāplāno nākotne, jāstāv par patiesību un jāstāv ticībā līdz galam.
Tādēļ Jēzum mums ir viens jautājums šodien – vai tev ir eļļa savā lampā? Āmen.