Teksti: Jes 25:6–9; 1Kor 15:1–11; Mk 16:1–8
“Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.” (Mk 16:1)
Kad es biju jauns un mācījos vidusskolā Ņujorkā, es skrēju krosu, jūs zināt, kur skrien garu distanci pa laukiem, caur mežiem un pār pakalniem. Tad, kad sāk skrējienu, visi ir spēka, enerģijas un cerību pilni, un domā, ka, pat ja nesasniegs finišu pirmie, tad otrie vai trešie gan. Bet, skrienot tajās dzestrajās rudens dienās, krosa trase darīja savu, un daži izkrita no sacensībām. Viens paslīdēja uz mitrajām ozollapām, otrs paklupa pret akmeni, trešais pat apmaldījās pa nepareizo meža taku. Kaut pirmā vieta viņiem vairs nespīdēja, svarīgākais ir, ka viņi atkal piecēlās, atrada pareizo ceļu un beigās sasniedza kāroto finišu.
Es labi atceros, ka pusceļš bija visgrūtākais. Tavas kājas ir smagas kā smilšu maisi. Tavas plaušas deg kā ugunsgrēks, un sirds dauzās kā ārprāts. Bet trakākais, tu īsti nezini, cik tālu ir skriets, cik tālu ir līdz finiša taisnei, un kādi šķēršļi vēl stāv priekšā. Bet tad, kad ir uzvarēts pēdējais pakalns, un kārotā finiša taisne ir acu priekšā, jauns spēks ieplūst ķermenī, un ar jaunu sparu tu skrien pretī finišam. Un kaut vai, krītot gar zemi, tev ir liels gandarījums, ka izturēji visas grūtības, tā var teikt visas ciešanas, lai nonāktu līdz šim brīdim. Nebūtu nekāds gandarījums, ja tu vienkārši soļotu pāri finišam bez krosa trases izaicinājumiem un smagumiem. Prieks sasniegt finišu ir vienīgi tad, kad skrējiens ir bijis noskriets. Vidusskolā es pazinu kādus, kuri skrējienā šmaucās. Viņi iekāpa autobusā, izkāpa tuvu finišam, smērēja sejas un kājas ar dubļiem un, tēlojot sagurumu vilkās pāri finišam. Droši vien viņiem bija kaut kāds prieks, kaut viltus, bet nedomāju, ka viņiem bija tikpat liels prieks un gandarījums, kā tiem, kuri skrēja godīgi.
Es varu vilkt paralēles ar kristīgo dzīvi. Tie, kuri nes savu krustu un nemeklē īsāko ceļu, piedzīvos lielāku gandarījumu, mierinājumu un prieku nekā tie, kas tā nedara. Tie, kuri piedzīvojuši tumsu, zina, cik svarīga ir gaisma.
Tajās pirmajās Lieldienās mācekļi un sievietes joprojām dzīvoja Lielās Piektdienas tumsā. Viņiem gaisma vēl nebija uzaususi. Tie vienpadsmit mācekļi, kuri piedzīvoja Zaļās Ceturtdienas prieku un līksmību, svinot Pashas mielastu kopā ar savu Kungu un Mācītāju, pārdzīvoja bailes un šausmas Ģetzemanes dārzā, kad Jūdas nodeva Jēzu farizejiem un tempļa sargiem. Situācija kļuva ļoti saspringta, un varēja sacelties pamatīgs kautiņš, kad Pēteris izvilka zobenu un nocirta Malha labo ausi. Bet Jēzus mierīgi padevās sagūstītājiem un baiļu pilni mācekļi bēga, kur nu kurais. Vienīgi Pēteris iztālēm sekoja, lai uzzinātu, kas notiks ar viņa Kungu. Vēlāk tikai Jānim, Marijai Magdalēnai, Marijai—Jēzus mātei un otrai Marijai bija dūša sekot Jēzum Golgātas kalnā, lai pārdzīvotu krustā sišanas šausmas. Kristus ciešanu šausmas. Kristus nāves šausmas.
Tagad iedomājieties kādu attēlu vai skulptūru, piemēram, Mikelandželo “Pieta”, kur Marija tur klēpī sava mirušā Dēla miesas. Māte redz, kā viņas Dēls mirst briesmīgā nāvē. Tumšāk nevar būt. Viņas sirds un visu mācekļu sirdis bija tik tumšas, kā debesis virs Jeruzālemes tajā melnajā Piektdienas stundā.
Tagad iedomājieties mācekļus, kaut vai aiz aizslēgtām durvīm, kuri par spīti visiem draudiem ir palikuši Jeruzālemē. Viņi varēja aizbēgt, lai glābtu savas dzīvības, jo pēc Jēzus nāves, ebreji droši vien meklētu Viņa mācekļus. Tomēr mācekļi palika Jeruzālemē. Kāpēc, mēs nezinām. Varbūt viņos palika kaut kāda blāva atmiņa par to, ko Jēzus teica, ka Viņš augšāmcelsies. Bet kā tas var būt? Varbūt bija kāda aprakta, pat netaustāma cerība, ko viņi nespēja pat ielikt domās, vai izteikt vārdos, ka kaut kas notiks. Bija tāda sajūta, ka viņiem ir jāpaliek uzticīgi. Viņi gaidīja caur to Kluso Sestdienu, kad nekas cerīgs nenotika. Jēzus bija kapā, un viņi nezināja, ko darīt, izņemot gaidīt.
Agri no rīta, kā mēs dzirdējām evaņģēlija lasījumā, sievietes gāja uz kapu svaidīt Jēzus miesas. Uzticīgas ebreju paražām, viņas darīja to, kas nepieciešams. Uzticīgas līdz galam, viņas skrēja līdz finiša taisnei. Citā evaņģēlijā mēs dzirdam, ka Marija Magdalēna satika augšāmcelto Kungu un krita pie zemes, Viņu pielūdzot. Viņas uzticība tika apbalota.
Vēlāk vakara pusē augšāmceltais Kungs nāca pie mācekļiem, kuri gaidīja aiz aizslēgtām durvīm uz nezin’ ko. Bet te viņu acu priekšā ir tas, ko viņi gaidīja – Jēzus augšāmceltais no mirušajiem. Sagaidot savu Kungu, viņi arī, tā var teikt, sasniedza finiša taisni un iegāja jaunā etapā, kur viņi sludināja evaņģēliju ar jaunu spēku un sparu visā pasaulē. Viņi varēja sastapt un pat pārvarēt visas grūtības, kas viņiem vēl bija priekšā – vajāšana, spīdzināšana un nāve ar pārliecību, ka tāpēc, ka Kristus ir augšāmcēlies, viņi augšāmcelsies un sasniegs debesu finiša taisni.
Lieldienas patiešām kaut ko nozīmē tiem, kuri ir ticībā staigājuši šīs pasaules tumšajās ielejās. Kristus augšāmcelšanās ir nozīmīga, ja mēs esam gājuši cauri Lielajai Piektdienai. Baznīca savā gudrībā ir atgādinājusi mums par visiem notikumiem Klusajā nedēļā, kas ļauj tos ne tikai atcerēties savās domās, bet arī piedzīvot dievkalpojumos. Kristus augšāmcelšanās svētki ir gaiši un priecīgi, bet kontekstā ar Zaļo Ceturtdienu un Lielo Piektdienu tie ir vēl gaišāki un priecīgāki, jo esam piedzīvojuši visu stāstu kontekstā. Jo tumšāka nakts, jo gaišāks rīts.
Vēl vairāk Kristus augšāmcelšanās ir nozīmīgāka un īpašāka, kad mēs liekam to kontekstā ar savām dzīvēm. Kā Kristus nesa krusta uz Golgātu, tā mēs esam spiesti nest krustus, kuri mums ir uzspiesti, vai kurus mēs dažkārt paši esam sev uzlikuši caur sliktām izvēlēm. Katrā ziņā mēs tos nesam kopā ar Kristu. Tad, kad augšāmcelšanās spēkā Viņš noņem šos krustus, mūsu prieks par nastu nocelšanu un pateicība par žēlīgu nastu Nocēlēju ir vēl lielāks un patiesāks nekā tad, ja mums nebūtu nastas, un nebūtu Tas, kas tās noceļ. Augšāmcelšanās notikumam bez nāves nav jēgas. Priekam bez bēdām nav nozīmes.
Tad, kad esam noskrējuši savu ticības skrējienu ar visām skumjām, sērām, priekiem un laimēm šajā dzīvē, mēs varam ar pārliecību zināt, ka Kristus ir godīgi skrējis savu skrējienu pāri Golgātas kalnam un krustam, lai mēs līdz ar Viņu varam sasniegt finiša taisni debesīs. Tādēļ esiet uzticīgi, jo Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Āmen.