Teksti: Jes 58:5–12; 1Kor 2:1–12; Mt 5:13–20
“Vai tāda gavēšana lai Man patiktu, vai tā ir tāda diena, kad cilvēks patiesi sagādā savai miesai ciešanas?” (Jes 58:5a)
Vai esat kādreiz domājuši par to, ka Vecajā Derībā Dievs deva Mozum ļoti sīkas un smalkas instrukcijas par to, kā viņiem ir jāveic dievkalpošana, bet vēlāk praviešos saka, ka Viņam riebjas tā pati dievkalpošana, ko Viņš pats ir devis. Es zinu, ka es esmu domājis, kāpēc tā ir. Vai tas ir tādēļ, ka Dievs ir pārdomājis, un tagad vēlas, lai Israēls darītu ko citu? Diez vai, jo viena no Dieva īpašībām ir, ka Viņš zina visas lietas gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē, un tādēļ Viņam nav jāpārdomā lietas. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts, “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžos!” (Heb 13:8). Dievs nemainās ar katru vēja pūsmu. Kad Viņš deva Mozus dievkalpošanas likumu, Viņš jau iepriekš būtu zinājis, ka tam Viņam pēc kāda laika apniktu un tādēļ nebūtu Mozum devis tādu likumu! Vai ne? Šodien apskatīsim pirmo lasījumu Jesajas grāmatā, un mēģināsim saprast, kas īsti Dievam nepatīk ar tautas gavēni un plašāk, kas Viņam nepatīk ar Israēla dievkalpošanu vispār.
Sāksim ar šo domu. Ir kristieši, kuri saka, ka dievkalpošanai vai slavēšanai, pielūgsmei vai vienalga, kā jūs to gribat dēvēt, ir jābūt no sirds. Un es tam pilnīgi piekrītu. Tam pieskaršos nedaudz vēlāk. Bet tagad es gribu vaicāt, ko cilvēki domā, kad viņi saka “no sirds”?
Parasti (ne vienmēr), kad cilvēki saka, ka pielūgsmei ir jābūt “no sirds”, tas nozīmē “spontānai”, “neplānotai”, “brīvai”, “instinktīvai”. Es nevienu nevēlos apvainot, bet vēlos apskatīt šo tēmu no dažādām pusēm. Šāds pielūgsmes vai dievkalpošanas veids parasti neiekļauj sevī liturģiju, kā mēs to pazīstam. Liturģija tiek uzskatīta par stīvu un nedzīvu. Liturģija ietverot sevī pārāk daudz rituālu un lietas, kas darītas pēc rutīnas. Un varbūt tā ir.
Bet atļaujiet man uzdot jautājumu. Vai cilvēki ikdienā nedzīvo pēc rutīnas? Pieceļas tajā pašā laikā, iespējams brokastīs ēd to pašu ēdienu ar neiztrūkstošu kafiju. Brauc pa to pašu maršrutu uz darbu. Ar nedaudz izmaiņām dara tos pašus uzdevumus ikdienā. Ēd pusdienas. Atkal dzer kafiju. Pēc darba brauc pa to pašu maršrutu mājās. Taisa vakariņas. Skatās televizoru. Iet gulēt. Un nākamajā dienā sāk visu no jauna. Kad es to tā skaidroju, izklausās garlaicīgi, bet es domāju, ka vairumam cilvēku patīk savs darbs, un viņi nepamana rutīnu. Rutīna dod stabilitāti. Kas notiktu, ja visi būtu spontāni un vienu dienu ietu uz darbu, bet citā dienā bez brīdinājuma brauktu uz Tenerifi? Kas notiktu, ja autobusa šoferis katru dienu brauktu pa citu maršrutu? Kas notiktu, ja pārtikas veikals mainītu savu atrašanās vietu ik pa pāris dienām, vai dievkalpojumu laiki būtu citādi katru svētdienu? Es pateikšu, kas notiktu – pilnīgs haoss! Tāpēc cilvēki saka: “tikšanās vietu mainīt nedrīkst”.
Un, lūdzu, neļaujiet sevi piemānīt, kad kristieši no brīvbaznīcām saka, ka viņiem ir dzīva pielūgsme, bet mums ir mirusi. Ja padomā, viņiem arī ir sava liturģija, t.i., kārtība, kurai viņi seko. Man bija draugs – slavētājs, kurš teica, ka viņš seko “dievišķai” programmai: tik-un-tik ātras dziesmas, lai pievērstu uzmanību; un tad tik-un-tik lēnas dziesmas, lai visi sāktu pielūgt. Tā ir sava veida liturģija, kārtība. Un katra šāda draudze izdomā savu kārtību.
Ir interesanti, kad Dievs pavēlēja Mozum uzbūvēt Saiešanas telti (un vēlāk – Templi), Viņš deva ļoti specifiskas instrukcijas. Tās var izlasīt 2. Mozus grāmatā. Dievs arī teica, kas priesteriem bija jāvelk mugurā, precīzi, kā veikt upurēšanu, un kad. Viņu pielūgšana bija regulēta līdz sīkumam. Tas bija ļoti nopietni. Kad kāds vīrs vārdā Uza (2Sam 6:1-7) aizskāra Derības šķirstu nepareizā veidā, Dievs iedegās dusmās pret viņu un sita viņu tā, ka viņš nomira. Es pazīstu cilvēku, kurš necienīgi baudīja Vakarēdienu, jo bija dziļi neizsūdzētos grēkos un viņš kļuva slims, kā Pāvils saka 1. Korintiešu vēstulē 11:29. Bet, ja darām visu ticībā, mēs to saņemam par svētību, nevis lāstu.
Atkal par frāzi “no sirds”. Kad Bībele saka, ka mums kaut kas ir jādara “no sirds” vai “no visas sirds”, runa nav par emocionālo stāvokli, bet par ticību. Vai es ticu un paļaujos uz Dievu un Viņa apsolījumiem? Atslēga ir ticība. Vai es pielūdzu Dievu ar liturģiju, vai kādā brīvā stilā, galvenais ir ticība. Vēstulē ebrejiem ir rakstīts: “Bez ticības nav iespējams Dievam patikt. Tam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Dievs ir un ka Viņš atalgo tos, kas Viņu meklē” (Ebr 11:6). Vienīgais veids, lai patiktu Dievam, ir ticībā. Nav nozīmes, vai es paceļu rokas, vai ne. Pielūdzot Dievu, es varbūt neko nejūtu, vai esmu garīgā ekstāzē. Galvenais ir, ka es ticu. Ja es neticu, vai šaubos, es neko nesaņemšu, jo vienīgais veids, kā tuvoties Dievam ir caur ticību – ka Viņš ir un ka Viņš mani redz un dzird. Neticība ir tas pats, kas ignorēšana. Vai esat bijuši vienā telpā ar kādu, kas ir iegrimis savā telefonā? Viņš jūs ne redz, ne dzird. Tā arī ar ticību. Ja neticam, mēs neredzam, nedzirdam Dievu.
Iemesls, kāpēc Dievam nepatika Israēla gavēņi un dievkalpošana, bija tieši šis – neticība. Viņi lēnām ieslīdēja neticībā un nevērībā, domājot, piemēram, ka upuris pats par sevi apklāj viņu grēkus bez ticības. Farizeji sevišķi to mācīja – ka visam, vai tās būtu lūgšanas, rituāli v.tml. ir jābūt darītam pareizi, lai būtu efektīgi. Ebreju vīriem bija jālūdz noteiktas lūgšanas no rīta un vakarā. Pēc būtības ļoti laba prakse. Kaut vairāk kristiešu tik regulāri un disciplinēti lūgtu Dievu! Bet farizeji mācīja, ka, ja lūdzot tu pārsakies vai šķaudi lūgšanas laikā, tā ir anulēta un ir jāsāk viss no paša sākuma. It kā Dievs nesaprastu tevi, ja tu pārsakies vai šķaudi.
Bet ebrejiem bija vesela virkne veidu, kā apiet šādus likumus. Piemēram, par to pašu gavēšanu. Viss, kas bija vajadzīgs, bija nosmērēt seju, lai izskatītos, ka esi gavētājs, un likt visiem zināt, ka tu, kā kārtīgs ebrejs gavē pirmdienās un ceturtdienās. Atcerieties, ko farizejs teica, kad viņš lūdza, lielīdamies par to, cik daudz viņš ziedo, un cik bieži gavē. Viņa sirds nebija klāt. Viņi nepaļāvās uz Dievu, kas atalgo to, kas tic, bet ticēja pašai darbībai.
Šādā veidā pieiet ticībai latīniski saucas “ex opere operato”, kas apmēram nozīmē “caur pašu darbību”. Šī bija viena katoļu mācība, pret ko Luters iestājās – ka sakramenti darbojas paši par sevi bez ticības. Bet, kā vēstules ebrejiem autors saka, ka bez ticības nekas nenotiek ar Dievu.
Tātad nav nekas peļams ar gavēšanu (un tāpēc, ka drīz sāksies Gavēnis, jūs varat sākt domāt, no kā gavēsiet!), bet gavējiet ticībā uz Dievu, nevis, paļaudamies uz savu gavēni, it kā tas pats par sevi darbotos un dod svētību. Lūdziet ticībā uz Dievu, nevis, paļaudamies uz saviem lūgšanas vārdiem it kā tie darbotos paši par sevi. Un par pielūgšanu – es varu zināmā mērā piekrist, ka slavēšanas dievkalpojumi ir emocionālāki. Bet mūsu ierastais dievkalpojums var arī būt tikpat emocionāls, ja mēs to darām “no sirds” un ticībā. Māc. Evansons, kas bija viens no maniem skolotājiem liturģikā, reiz teica, ka liturģijai ir jābūt kā vecai čībai – tik ērtai, ka jūs to nemanāt. Jūs to zināt “no sirds”. Tas ir līdzīgi pazīstamam korālim vai slavas dziesmai. Jūs to zināt no galvas un varat ienirt vārdos un meldijā, un “no sirds” slavēt To Kungu. Gadiem kalpojot, esmu pamanījis atkal un atkal mājapmeklējumos un citur, ka slimnieki, kuri varbūt ir uz nāves gultas un vairs nespēj runāt, spēj apliecināt Ticības apliecību un Tēvreizi. Šīs “sausās” un varbūt “garlaicīgās” ticības lietas ir iespiedušās tik dziļi dvēselē, ka tā ir daļa no viņiem. Re, ko nozīmē pastāvēt ticībā līdz galam!
Negaidiet, ka kāds cits (mācītājs, slavēšanas vadītājs vai ērģelnieks ar kori) jūs iekustinās pielūgšanā. Viņi varētu iekustināt, bet (piedodiet) arī ne. Kad dziedam korāļus vai liturģiju, atcerieties, ka ticībā jūs stāvat Visuvaldītāja priekšā, ka Jēzus ir tepat un Svētais Gars pilda jūsu sirdis. Ja nāksiet ar tādu attieksmi, ka esat Dieva troņa priekšā, tad pielūgsme notiks spontāna un no sirds. Un kāda dievkalpošana Dievam patīk? Tāda, kas ir darīta vienīgi ticībā. Lai tāda ticība mūs pavada Dieva priekšā vienmēr. Āmen.