“Garā un patiesībā”, 19.05.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Ech 11:14–25; Ebr 7:1–17; Lk 10:17–24

“bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam.”[1]

Šodienas lasījums no vēstules Ebrejiem nedaudz pārklājas ar tēmu, par ko runājām svētdien, resp., ka Jēzus ir mūsu augstais priesteris. Mēs sakām, ka tam ir liela un svarīga nozīme, ka Jēzus nav tikai mūsu glābējs un pestītājs, bet kā Viņš to ir panācis, būdams augstais priesteris, kas nes nevainojamu upuri (sevi), kā arī pats šis nevainojamais upuris, kas tiek nests pasaules glābšanai. Jautājums ir, kā Viņš, kurš cēlies no Jūdas cilts, varētu būt priesteris, ja visi Israēla likumīgie priesteri bez izņēmuma ir cēlušies vienīgi no Ārona no Levīta cilts? Atbilde ir saistīta ar šo noslēpumaino figūru – Melhisedeku.

Pēc paša Dieva norādījumiem Mozus bauslībā ir norādīts, ka vienīgie likumīgie priesteri nāk no Levīta cilts, specifiski no Ārona pēctečiem. Viņi un tikai viņi varēja un drīkstēja nest noteiktos upurus Dieva priekšā tautas dēļ. Katru dienu: no rīta un vakarā viņi nesa obligātos upurus, kas sīki un smalki aprakstīti 3.Mozus grāmatā.

Starp citu, kad draudzes locekļi, kuri droši vien neko ļaunu nedomādami man saka, ka Dievam neinteresē rituāli un liturģiskas ceremonijas, es atgādinu, ka Jēzus teica, ka visam ir jānotiek “garā un patiesībā”[2], un tas nenozīmē, ka rituāli un liturģija automātiski nenotiek garā un patiesībā.

Dievs Mozum Sinajā atklāja ārkārtīgi detalizētu plānu, kā uzbūvēt Saiešanas telti, Menoras gaismekli, galdus priekš skatāmās maizes, vīraka galdiņu, altāri upuriem, ūdens trauku priekš priesteru mazgāšanās, un svarīgākais – kā būvēt Derības šķirstu ar zelta ķerubiem, virs kuriem Dievs pats satiktos ar Mozu vissvētākajā vietā saiešanas teltī. 3.Mozus grāmatā ir pilns ar norādēm, kas un kā priesteriem ir jādara, lai nāktu Dieva priekšā, lai Dieva dusmas nenāktu pār viņiem.

Varbūt Vecās Derības priekšraksti ir izbalējuši, salīdzinot ar tagadējo atklāto Kristus spožo gaismu, kā vēstules autors ebrejiem ir teicis: mēs varam tuvoties “bez bailēm pie žēlastības troņa”[3], bet tas nenozīmē tuvoties bezatbildīgi un pavirši. Luters saka, ka mums būs Dievu bīties un mīlēt. Es esmu bijis tādā mūsdienīgā draudzē Amerikā, kur dievlūdzēji ienāk baznīcas zālē ar kafiju un kūciņām rokās (gandrīz kā kinozālē vai rokkoncertā), un bez jebkādas apdomāšanās par grēksūdzi vai sevis sagatavošanu, sāk pielūgt Dievu it kā Viņš būtu parasts čoms kā mēs. Varbūt šādi saieti, ko var atrast arī Latvijā, ir emocionāli aizkustinoši – slavas grupai hipnotizējoši atkārtojot piedziedājumu vairākas minūtes pēc kārtas un sludinātājam izteiksmīgi spēlējot uz sirds stīgām, bet svarīgs jautājums ir: vai “garā un patiesībā” nozīmē emocionāli aizkustinoši?

Bībelē, kad cilvēki tiek aizkustināti no Dieva klātbūtnes, cilvēku reakcija visdrīzāk ir nokrišana uz vaiga un grēku sūdzēšana.

Kritika pret mūsu konfesiju, kā arvien, ir prāta un sirds iesaistīšanās dievkalpojumā notiekošajā. Mēs ticam, ka Dievs strādā caur Vārdu un Sakramentu. Piemēram, kad mācītājs saka: “Tas Kungs tevi svētī un pasargā!” tas nav novēlējuma formā “lai…” vai “būtu labi, ja…” Luters teica, ka Dieva vārds ir “darbības vārds” – tas, ko tas saka, tas dara. Kad dzirdam “Tev tavi grēki ir piedoti”, ticībā mēs to saņemam un mums ir piedots. Nevis varbūt piedots, bet ir. Neatkarīgi no mūsu emocijām, tas, ko Dievs saka savā Vārdā, notiek. Pēc šī vārda mums var sekot emocijas – Dievs man ir piedevis, svētījis un pildījis visus savus apsolījumus pie manis. Nevis varbūt, bet ir! Kad mēs tam ticam, tam vajadzētu iekustināt mūsu sirdi un nest Gara augļus manā dzīvē. Ne tāpēc, ka es vispirms esmu sajūsmināts par to, bet tāpēc, ka Dievs to ir teicis man. Tieši man.

Apustuļu darbos ir rakstīts, ka “tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās.” Latviešu valodā ir pietrūcis noteiktais artikuls šajā teikumā. Kur rakstīts “tie pastāvēja apustuļu mācībā” tas attiecas uz rakstu skaidrošanu vai sprediķi. Kur ir rakstīts “maizes laušanā”, grieķiski ir teikts “tā maizes laušana” jeb Svētais Vakarēdiens. Un, kur ir teikts, ka viņi teica “lūgšanās”, atkal ir noteiktais artikuls “tās lūgšanas” – respektīvi, plānotas, liturģiskās lūgšanas. Apustuļi un agrīnie kristieši nesanāca uz haotiskiem dievkalpojumiem, bet plānotiem, jo kā Pāvils raksta “Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.”[4] Nevēlos teikt, ka liturģija ir kaut kas iekalts akmenī, bet iedziļinoties tajā un, ticot, kas tajā notiek, tā ir nesusi svētību gadu tūkstošiem.

Un Jēzus ir šīs Jaunās Derības augstais priesteris, ne pēc levīta kārtas, bet pēc Melhisedeka kārtas. Levīta priesterība pastāvēja no Mozus līdz Jēzum. Ar Jēzus Jaunās Derības iestādīšanu Svētajā Vakarēdienā, tas, kas kalpoja, kā ēna nozuda. Tas nozīmē, ka ja Jēzus priesteriskā kalpošana būtu pēc Levīta kalpošanas, tas arī nozustu. Bet vēstules ebrejiem autors saka, ka Jēzus ir priesteris pēc Melhisedeka kārtas mūžīgi.

Kas bija šis Melhisedeks? 1.Mozus grāmatā Dievs bija izvēlējies Ābrahamu kļūt par vareno tautu tēvu. Ābrahams kalpoja Dievam ar upuriem, un altāra uzcelšanu katrā vietā, kur viņš gāja.

Notika, ka Ābrahama brāļadēls Lats tika sagūstīts un viņš gāja ar savu pieticīgo karaspēku, lai atbrīvotu Latu. Pēc uzvaras un Lata atbrīvošanas, Ābrahams pa ceļam mājās satika cilvēku vārdā Melhisedeks. Melhisedeks sevi iepazīstināja kā Salemas ķēniņu, visaugstākā Dieva kalpu. Šis ieintriģēja Ābrahamu, jo cik viņš zināja un bija sastapis, viņš pats bija vienīgais cilvēks virs zemes, kurš kalpoja visaugstākajam Dievam, debess un zemes radītājam. Ābrahams kaut ko pazīstamu saskatīja šajā noslēpumainajā vīrā – varbūt tas bija izteicienos, varbūt tas bija kalpošanas veidā, bet lai nu kā, Ābrahams Melhisedekā saskatīja kaut ko īpašu.

Melhisedeks iznesa maizi un vīnu pie Ābrahama, simbolu, ko daudzi teologi ir saskatījuši kā Svētā Vakarēdiena attēlu – un tie to kopā baudīja. Tad Melhisedeks svētīja Ābrahamu: “Svētīgs Ābrams visaugstam Dievam, debess un zemes radītājam, un slavēts visaugstais Dievs, kas tavus ienaidniekus nodevis tavā rokā!”[5] Ievērojiet formulējumu – “Svētīgs Ābrahams”, viņš saka, ka Ābrahāms ir svētīts, nevis būs, vai cerams, ka būs.

Un tad notiek visinteresantākais – Ābrahams dod šim svešajam vīram desmito daļu no laupījuma. Šis ir skaidrs akts, ka Ābrahams saprot, ka šis Melhisedeks ir kaut kas vairāk, nekā vienkāršs ķēniņš. Ir rakstīts “Šis Melhisedeks, Salemas ķēniņš, visuaugstākā Dieva priesteris, sastapās ar Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves, un viņu svētīja; viņam Ābrahāms arī piešķīra desmito tiesu no visa; viņš vispirms ir taisnības ķēniņš, tā viņa vārds tulkojams, bet tad arī Salemas ķēniņš, tas ir – miera ķēniņš, bez tēva, bez mātes, bez cilts raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam. Redziet, cik liels ir tas, kam sentēvs Ābrahāms ir devis desmito tiesu no ieguvuma!”[6] Neviens nezina, no kuries Melhisedeks ir cēlies, bez mātes, bez tēva – daudzi ir domājuši, ka viņš ir paša Kristus parādība pirms Viņa iemiesošanās. Psalmos ir teikts: “Tas Kungs ir zvērējis, un Viņš to nenožēlos: “Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melhisedeka kārtas.””[7] Jēzus ir no mūžības uz mūžību, līdzīgi kā Melhisedeks ir bez tēva, mātes, tas ir bez sākuma.

Ir svarīgi, ka Jēzus priesteriskā kalpošana līdzinās Melhisedeka kalpošanai, jo tā ir bez gala. Ja Levīta kalpošana iesākās pie Sinaja kalna un beidzās ar Kristus iemiesošanas un vēlāk ar Tempļa nopostīšanu, tad Kristus kalpošana ir mūžīga. Viņš ir devis mums mūžīgo kalpošanu, kā kalpot Viņam kā vārdā, kristības ūdenī, tā maizē un vīnā, un arī lūgšanās.

Kristus kalpošana ir mūžīga. Tādēļ mēs varam bez bailēm tuvoties Viņa žēlastības tronim caur žēlastības līdzekļiem, lai pielūgtu Viņu garā un patiesībā. Āmen.

 

[1] Ebr 7:3

[2] Jņ 4:24

[3] Ebr 4:16

[4] 1Kor 14:33

[5] 1Moz 14:19-20

[6] Heb 7:1-4

[7] Ps 105:4