“Garīgā veselība”, 08.03.2023. (K.Zikmanis)

Teksti: Jer 3:6–18; Rm 1:28–2:11; Jņ 5:1–18

“Vai tu gribi kļūt vesels?” (Jņ 5:6)

Mūsu garīgajai veselībai mums tiek piedāvāti dažādi līdzekļi, par ko esmu runājis citos sprediķos. Lūgšana, Bībeles lasīšana, sakramenti ir daži no tiem. Tad ir garīgās disciplīnas, par kurām esmu runājis, tādas kā gavēnis, ziedošana, grēku nožēla, paklausība u.c. Gavēnī mēs esam aicināti apskatīt sevi zem palielināmā stikla, lai redzētu, kur mēs esam izlaiduši kādu no šiem līdzekļiem, lai kļūtu garīgi veseli. Šodien apskatīsim mūsu evaņģēlija tekstu, lai saprastu, kas Jēzum ir sakāms par šo tēmu.

Mūsu evaņģēlijā šodien Jēzus staigā starp daudziem neveseliem cilvēkiem. Šie cilvēki ir sapulcējušies pie Bētzatas dīķa, lai taptu dziedināti. Jēzus bieži bija starp neveseliem un tos dziedināja. Jēzus apsolās būt ar mums kopā līdz pasaules galam, un ir šeit, lai mūs garīgi izārstētu.

Starp tiem neveselajiem bija viens vīrs, kurš sirga 38-us gadus. Tas ir ilgs laiks, gaidot brīnumu. Jēzus pie viņa piestājas un vaicāja amizantu jautājumu: “Vai tu gribi kļūt vesels?” Ja jūs būtu šī vīra vietā, ilgi gaidījuši brīnumu, ko jūs atbildētu uz šādu jautājumu? Es zinu, ko es atbildētu – protams, ka gribu kļūt vesels! Kurš gan nevēlas veselību? Es atceros, kad biju jaunāks un veselāks, ka nedaudz brīnījos, kad pensionāri draudzē bieži atsveicinājās ar vārdiem, “galvenais veselību!” Es domāju pie sevis, ka tas gan ir dīvains veids, kā atsveicināties. Tagad kad pašam veselība šūpojas, es saprotu to izteicienu.

Tomēr šis vīrs evaņģēlijā nesaka ne jā, ne nē. Atbilde, ko sniedza šis vīrs, ir pilna ar aizbildinājumiem un rūgtumu: “Kungs, man nav cilvēka, kurš mani ienestu ūdenī, kad tas tiek sakustināts, bet, kamēr es tur nokļūstu pats, cits nokāpj pirms manis” (Jņ 5:7). Man nav cilvēka, kas man palīdzētu! Cits nokāpj pirms manis! Citiem vārdiem, es esmu nožēlojams un bez palīdzības. Man pienākas šīs lietas, bet man tās nav! Ir viegli ieslīgt pašnožēlā, bet tas neatrisina problēmu. Ir jārīkojas! Kaut kas jādara lietas labā, savādāk mēs varam būt līdzīgi šim vīram. Palīdzība ir viņa acu priekšā, bet viņš to neredz. Viņš redz tikai savu problēmu, tikai savu nelaimi.

Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jņ 5:8). Dari kaut ko! Nestāvi garīgā dīkā! Jēzus stāv mūsu vidū un mudina mūs iet pie garīgā avota, kas verd mūžīgai dzīvei (Jņ 4:14). Lietojiet tos līdzekļus, ko Viņš atstājis savai Baznīcai! Un pat ja domājam, ka esam modri šajā ziņā, Jēzus mūs mudina nākt pie Viņa (Mt 11:28). Jēzus saka mums ikdienas “celies!”

Un mēs lasām, ka slimais vīrs cēlās. Jēzus vārds spēj mūs dziedināt, atmodināt, stiprināt. Vīrs, kurš tik ilgus gadus bija gaidījis savu brīnumu, to sagaidīja. Viss norisinājās tik vienkārši. Uz jautājumu “vai tu gribi?”, viņš atbildēja “jā!” Tas ir tas, kas ir tik apbrīnojami par ticību Kristum – tā ir vienkārša. Tas neprasa daudz no mums. Bet tajā pašā laikā tas prasa visu mūsu būtību. Viens jā-vārds. Tas viss. Bet tajā ietilpst viss, kas esam. Līdzīgi kā ar laulības jā-vārdu pie altāra – ir tik vienkārši to pateikt, bet tajā ir tik daudz. Kā Vecās Derības lasījumā mēs dzirdējām, ka Israēla tauta ir Dieva līgava, kas pārkāpa savu laulības solījumu ar elkiem – ar lietām, kas ieņem Dieva vietu mūsu sirdīs, tā mēs esam saderināti ar Jēzu caur kristībām. Mēs esam uzticīgi, kad lietojam žēlastības līdzekļus un paceļam savas sirdis uz Kungu. Viss, kas ir vajadzīgs no mums, ir mūsu jā-vārds.

Bet ticība Kristum nepaliek tikai personiskā lieta. Nāk laiks, kad ir jāliecina par Viņu. To mēs darām ar vārdiem, bet galvenokārt, ar savu dzīves liecību. Izdziedinātais vīrs nesa savu gultu, kā Jēzus bija viņam teicis. Tā ir acīmredzama liecība par Jēzus spēku viņa dzīvē. Farizejiem tas nepatika, jo bija sabats, kad tas ir aizliegts. Droši vien velns un pasaule vēlēsies apklusināt jūsu liecību, bet esiet uzticīgi Kristum! Tas nenozīmē, ka jābliež cilvēkiem ar Bībeli pa galvu, bet ir jābūt mugurkaulam. Lai viss, ko jūs darāt, būtu darīts mīlestībā un patiesībā. (1Jņ 3:18)

Kad farizeji prasīja vīram, kas tad veica brīnumu pie viņa, viņš nevarēja atbildēt. Viņš bija tik pārsteigts un priecīgs par brīnumu, ka Jēzus nozuda no viņa redzesloka. Ir viegli mūsu grēkā kritušajai dabai karsti lūgt Dievu, kad mums kaut kas ir nepieciešams, bet par lūgšanu aizmirst, kad tā ir atbildēta. Tā es esmu redzējis šo skumjo patiesību, ka biežāk tie, kas tikko iesvētīti, nozūd no avota, kas viņus atpestīja; vai tie, kas vēlas nokristīt bērnu, atjauno piederība draudzei, bet uz dievkalpojumiem nenāk. Viņi priecīgi saņem to, ko gribēja, bet Jēzus nozūd no viņu redzesloka. Tas, kas dara citus draudzes locekļus nelaimīgus vai pat niknus to redzot, mani tai skaitā, ir nevis tas, ka cilvēks iet prom no draudzes, bet, ka mēs zinām, ka tas var notikt ar mums pašiem. Mēs arī varam sākt uzskatīt draudzi par pakalpojumu sniedzēju, nevis vietu, kur tapt garīgi veseliem. Mēs arī varam zaudēt Jēzu no redzesloka, ja neesam modri ticībā.

Ja mēs dažreiz zaudējam Jēzu no redzesloka, tas nenozīmē, ka Viņš zaudē mūs. Viņš ir Labais gans, kas meklē savus ganāmos. Tāpēc, kā lasām evaņģēlijā, Jēzus viņu atrada templī. Šis vīrs, bez šaubām, bija gājis uz templi, lai pateiktos Dievam ar kādu ziedojumu vai upuri. Viņš dara to, kas pareizi pēc Vecās Derības prakses. Tas, ko gribu izcelt ir, ka šis vīrs nepameta ticību, bet darīja to, ko viņš zināja, kas ir pareizi pēc savas ticības. Jēzus atklāj sevi šim vīram un stiprina viņa ticību, ka viņam ir drosme atgriezties pie farizejiem liecināt par Kristu. Kad mēs “zaudējam” Kristu, ir jāatgriežas tur, kur Viņš ir atrodams – Vārdā un Sakramentā, Baznīcā un lūgšanā.

Kad domājam par mūsu garīgo veselību, lai šis piemērs ar slimo vīru pie Bētzatas dīķa iedrošina mūs, ka vienalga, kur mēs esam, vai domājam, ka esam savā garīgajā dzīvē, Jēzus ir mums blakus, lai mūs darītu veselus un stiprus. Āmen.