“Garīgās slāpes”, 2.sept.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 6:1–15; Jņ 4:1–26

“Jēzus atbildēja viņai: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.”” (Jņ 4:13-14)

Vai esat bijuši izslāpuši? Es nedomāju tā, ka vienkārši gribas dzert, bet izslāpuši. Jūs esat strādājuši visu dienu kartupeļu tīrumā karstā saulē: kakls sauss, mēle līp pie aukslējām—ir tāda sajūta, ka Jūs esat norijuši smiltis. Izslāpuši. Ļoti izslāpuši. Tādā brīdī, lai remdētu tādas slāpes, esat gatavi dzert gandrīz jebko slapju. Gandrīz jebko.

Mēs visi esam vasarā redzējuši suņus—mēle vien karājās laukā no mutes. Man liekas, ka suņi ir mūžīgi izslāpuši, jo viņi ir gatavi dzert no jebkuras peļķes, neskatoties uz to, vai tas ir tīrs vai ne. Viņi ir gatavi dzert pat visdubļaināko ūdeni. Tikai jābūt mazliet slapjumam, lai suns to dzertu.

Atkarībā no tā, cik lielas ir slāpes, cilvēki varētu būt gudrāki. Izvēlīgāki. Ja nemaz neslāpst, tad dzer tikai tas, ko garšo. Ja šausmīgi slāpst, tad dzer to, ko dod. Bērnībā mans vectēvs taisīja bērzu sulu, ko mēs izdzērām vienā rāvienā, kad tā vēl bija salda. Tāda bērzu sula man garšoja—salda, nevis sarūgusi. Pirmo reizi, kad viesojos Latvijā, laukos, siena talkā, man bija lielas slāpes un mans brālēns piedāvāja bērzu sulu—bet ierūgušu. Parasti es to nedzertu, bet tā kā man bija slāpes un tas bija vienīgais, ko piedāvāja, es labprāt to dzēru. Mūsu slāpju lielums nosaka to, ko mēs spēsim dzert. Jeb tas, cik lielas ir mūsu slāpes, iespaido to, cik mēs esam izvēlīgi. Ja slāpst maz, tad mēs esam izvēlīgāki. Ja slāpst daudz, tad neesam tik izvēlīgi.

Mūsdienās ir lielas garīgas slāpes. Cilvēki visur tiecas pēc garīguma. Viena mēraukla tam ir redzama filmās un televīzijas seriālos: ir ārkārtīgi daudz filmas un seriāli par pārdabisko, sevišķi okultiskām lietām, tādām kā burvestības, sazināšanās ar mirušajiem, zīlēšana u.t.t. Tas arī redzams apkārt sabiedrībā. Var sūtīt un saņemt savu zvaigžņu horoskopa īsziņu savā mobilajā telefonā, austrumu horoskopu, un diez’ zin’ kādu citu horoskopu. Pirms 10 vai 20 gadiem man liekas neviens nelasītu avīzē sludinājumos, ka esat laipni gaidīti tādā un tādā vietā, lai sertificēta zīlniece izzīlētu Jūsu nākotni. Man liekas, ka pirms daudziem gadiem neviens neņemtu šādas lietas nopietni.

Bet tagad… ir lielas garīgas slāpes. Cilvēki meklē atbildes. Viņi nojauš, ka ir kaut kas, kas stāv pāri mums, ka ir kādas neredzamas, bet tomēr reālas lietas, kas notiek ap mums, par ko mēs neesam lietas kursā. Cilvēkiem slāpst. Cilvēkiem ir garīgas slāpes. Jo lielākas šīs slāpes, jo neizvēlīgāki cilvēki kļūst, lai meklētu remdinājumu.

Sievietei mūsu evaņģēlija lasījumā arī bija slāpes, tāpēc viņa nāca pie akas. Viņa nāca pie akas ap pusdienas laiku, kad ir viskarstākais, kad slāpes varētu būt vislielākās. Cienījami cilvēki tad nenāca, viņi nāca pie akas no rīta, kad bija vēss. Šī sieviete nāca dienas karstumā, jo cienījamie cilvēki neļāva tādai, kā viņai nākt un smelt ūdeni kopā ar viņiem. Viņa bija ne gluži ielasmeita, bet padauza gan, un cienījami cilvēki negribēja satikties ar tādu, kā viņa. Tā nu viņa nāca pie akas, kad saule spīd viskarstāk un slāpes vislielākās un tur viņa satika Jēzu. Cik mēs esam gatavi satikt cilvēkus, kuriem slāpst? Ja citi negrib mūs satikt, Jēzus vienmēr ir gatavs mūs satikt. Jebkur, jebkā un par jebkuru iemeslu. Jēzus ir gatavs mūs satikt.

Jēzus sāka runāt ar viņu par ko parastu, par ūdeni, bet pavērsa dialogu uz ko citu, jo Viņš zināja, ka sievietei bija vairāk par parastām slāpēm. Viņai bija garīgas slāpes. Cilvēki viņas laikā meklēja atbildes. Cilvēkiem viņas laikā bija lielas garīgas slāpes. Viņi gaidīja mesiju. Viņi gaidīja pestītāju. Viņi gaidīja (pašiem to nezinot) tieši Jēzu.

Un te viņi ir: Jēzus un samāriete. Dieva Dēls un izslāpusi sieviete. Pasaules Pestītājs un pazudis grēcinieks. Kaut kas negaidīts. Neviens cits nesatikās ar viņu, bet te Jēzus ir kopā ar viņu. Un Jēzus prasīja no viņas akas ūdens, lai tad piedāvātu viņai ko vairāk par ūdeni vien. Viņš teica: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” (Jņ 4:10)

Viņš vispirms ieguva sievietes interesi un tad veda sarunu tālāk, dziļāk. Viņš zina sievietes īsto vajadzību, bet veda sarunu tā, lai viņa pati nāktu pie saprašanas, ko tad viņai īsti vajag. Viņa nāca pēc viena—ūdens, bet dabūja pavisam ko citu—mūžīgo dzīvi. Viņa nāca pēc kā dabiska, bet dabūja ko pārdabisku. Ir cilvēki, kuri nāk pie ticības, jo viņiem vajag ko parastu, vajag laulāties, vajag kristīties, meklē palīdzību, meklē sadraudzību, bet Jēzus pievērš viņu uzmanību tā, lai redzētu viņu visdziļāko vajadzību—pestīšanu. Ikviens no mums, neskatoties uz to, ko mēs paši par to domājām, esam pazuduši – ikvienam no mums ir vajadzīga pestīšana. Šī vajadzība pēc pestīšanas ir mūsu slāpju cēlonis. Mēs garīgi slāpstam, jo mums ir vajadzīga pestīšana.

Jēzus nāca, lai piepildītu šīs garīgas slāpes. Kaut kas katrā cilvēkā tiecas pēc Dieva, apzināti vai neapzināti. Mēs esam radīti, lai būtu sadraudzībā ar Dievu. Jēzus nāca, lai atjaunotu šo sadraudzību. Tikai Viņš var remdēt šīs slāpes tā, ka tās tiktu apmierinātas. Vienalga kur mēs meklētu, ja ne pie Kristus, tad šīs slāpes nāks atpakaļ. Ja mēs mēģinām apmierināt garīgo izsalkumu ar ko citu, izņemto Jēzu, tad varbūt uz kādu laiku mēs būsim apmierināti, bet galu galā mēs paliksim izslāpuši. Es varu remdēt savas parastās slāpes ar indi, bet tas nebūs ilglaicīgi.

Slāpes nav sliktas. Slāpes var būt mums dzinulis meklēt. Slāpes pēc Dieva ir labas, kā psalmu autors raksta: “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis!” (Ps 42:2). Ir tikai jābūt uzmanīgiem, ko mēs dzeram, kad slāpstam. Mēs varam būt kā suņi un dzert jebkur un no jebkā. Salīdzinājumā tas ir tas, kas notiek mūsdienās, kad cilvēki taisa sev garīgo kokteili, sajaucot mazliet kristietības ar mazliet budisma un mazliet vēl kaut kā. Šāda veida “kokteilis” var būt garīgi nāvējošs. Inde paliek inde, kaut mēs to samaisām ar labu ūdeni. Un šī inde ir pieejama visur – un cilvēki to dzer. Tad jautājums ir: kāpēc cilvēki tā dara? Varbūt viņi nezina, ka tas ved pie garīgās nāves? Varbūt viņi ir tik izslāpuši, ka viņiem vienalga ko dzert, tikai lai remdētu slāpes?

Samāriete meklēja parastu ūdeni, bet satika Jēzu, kas dod dzīvo ūdeni, kas verd mūžīgai dzīvei. Vai mēs pazīstam kādu, kuram mēs varam piedāvāt dzert no mūžīgās dzīvības akas? Vai mēs varam palīdzēt draugam apmierināt viņa garīgas slāpes, vedot viņu pie vienīgā, patiesā avota—Jēzus Kristus un Viņa Baznīcas? Avots, kas ir Jēzū, ir tik vienkāršs, ka pat bērns var to saprast, un tik dziļš, ka pat teologi nekad nebeidz par to diskutēt. Kas ūdens ir pret parastām slāpēm, Jēzus Kristus ir pret mūsu garīgajām slāpēm.

Jēzus Kristus—mūžīgās dzīvības avots. Lai Dievs dod, ka mēs vienmēr un vienīgi meklējam kā remdēt mūsu garīgas slāpes Viņā. Āmen.