“Gavēņa trīsstūris”, 10.mar.2019. (K.Zikmanis)

 

“Viņš bija gavējis četrdesmit dienas un četrdesmit naktis.” (Mt 4:2)

Liturģiskajā kalendārā ir atkal iesācies Gavēņa laiks. Laiks, kad īpaši pievēršam uzmanību mūsu garīgajai dzīvei – lai to atjaunotu un stiprinātu. Atjaunotu, ja pamanām, ka esam atstājuši Bībeles lasīšanu un lūgšanu novārtā. Stiprinātu, jo vienmēr derētu atspirdzināties Dieva žēlastībā un iepazīt Viņa mīlestību no jauna. Gavenī mēs esam aicināti to darīt trīs veidos – lūgšanā, labajos darbos un ziedošanā. Lūgšana ved mūs tuvākās attiecībās ar Dievu. Labie darbi ved mūs tuvākās attiecībās ar tuvāko. Un ziedošana parāda sirds dāsnumu un to, cik lielā mērā mantai ir vara pār mūsu sirdīm un makiem.

Pirmais veids ir lūgšana. Šeit arī ietilpst Bībeles lasīšana, dievkalpojumi ar Svēto Vakarēdienu un citas garīgas aktivitātes. Lūgšana ir kristieša dzīves neatņemama sastāvdaļa. Ir rakstīts: “Mana lūgšana lai nāk Tavā priekšā kā kvēpināmais upuris, mana roku pacelšana kā vakara upuris!” (Ps 141:2). Mūsu lūgšanas ir tīkamas Dievam, kā kvēpināmais vīraks. Viņš gaida mūsu lūgšanas, kā draugs gaida sarunas ar draugu. Līdzīgi, ka ir normāli, ka vīrs un sieva sarunājas, tā ir normāli, ka mēs sarunājamies ar mūsu Debesu Tēvu. Mēs zinām, ka mums ir jālūdz, bet vai mēs to darām? Cik regulāri? Gavēnis ir žēlastības laiks mums apstāties un nopietni paraudzīties uz mūsu lūgšanu dzīvi.

Varbūt tā ir vesela un dzīva, par ko mums ir jāpasakās Svētajam Garam, kas mūs uzturējis un devis spēku un gribu lūgt. Nedrīkstam iekrist kārdinājumā sakot vai domājot, ka “redzi mans spēks un mans garīgums to izdarīja”. Tad mēs kļūstam garīgi augstprātīgi un līdz ar to, neauglīgi. Ja uzskatām savu lūgšanu dzīvi par kaut ko “savu”, vai “savā nopelnā”, tad esam ieslīguši farizeja lomā: “Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu” (Lk 18:11-12). Runa nav par gavēšanu vai desmito tiesu, bet par viņa sirds stāvokli, uzskatot sevi labāku un garīgāku par citiem. Tas ir jānožēlo, lai atjaunotos pateicības gars mūsos. Gavēnis ir laiks to novērot.

Varbūt mūsu lūgšanas dzīve ir vārga, slima, vai pat pie mākslīgas elpināšanas. Gavēnis nav domāts, lai šaustītu sevi pātagām – vai, cik slikts esmu! Nē. Tas ir laiks apzināties savu stāvokli, lai to mainītu. Ja salīdzinām lūgšanas dzīvi – un atcerieties, tā ir gan lūgšanas, gan Bībeles lasīšana, gan dievkalpojumu apmeklējumi – ja salīdzinām to ar skrējienu, kur mēs esam patlaban, vai mēs stāvam uz vietas, nedaudz kustamies uz priekšu, rikšojam, ātri skrienam? Labāk ir lēni pāriet no viena stāvokļa otrā, nevis lēkāt, piemēram, no stāvēšanas pozas uz ātro skriešanu uzreiz. Tas der sprintam, bet kristīgā dzīve ir maratons. Ja neko nelūdzam patlaban, labāk iesākt ar Tēvreizi un pateicību pirms maltītes. Tad var pievienot citas lūgšanas, līdzko tā kļūst par labu paražu jūsu dzīvēs, ka jūs spējat jebkurā situācijā noliegt galvu un pielūgt Kungu.

Pie lūgšanām šajā laikā, protams, liekam arī gavēni. Tas nebūtu gavēnis, ja neko negavētu. Mēs gavējam lietas, lai radītu vietu citām. Gavējot kādu maltīti, mēs tā vietā ieliekam Bībeles lasīšanu un lūgšanu. Gavējot gaļu vai kādu kārumu, kad jūtam izsalkumu, mēs izsakām kādu lūgšanu – Kungs, apžēlojies! Kristu, apžēlojies! Kungs, apžēlojies! vai Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlojies par mani, grēcinieku! vai kādu citu lūgšanu. Tā mēs arī savaldām savu iekāri. Varam gavēt no televizora, datorspēlēm, feisbuka vai cita laika kavēkļa, lai tā vietā pievērstos garīgajai dzīvei.

Gavēnis ir laiks pievērst uzmanību labajiem vai mīlestības darbiem. Atkal, kristieši ir aicināti darīt labu saviem tuvākajiem ikdienas, bet šis ir laiks, lai pārbaudītu, kā mums ar to veicas. No vienkāršajām lietām, kā palīdzēt kaimiņam ar smagām somām trepju telpā vai kāda slima cilvēka apmeklēšanai, līdz lielām, lielākām lietām, kā pieteikties palīdzēt draudzes diakonijas darbā u.tml. Mēs esam aicināti atvērt acis un ieraudzīt tās vajadzības mums apkārt, kur mēs varam palīdzēt. Mēs zinām, ka ar labiem darbiem mēs nenopelnām Dieva žēlastību, tā ir brīvi dota Jēzū Kristū, bet tādēļ, ka esam pestīti un tādēļ, ka Jēzus teica: “bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet” (Mt 10:8), mēs arī dodam tālāk to žēlastību, ko paši esam saņēmuši.

Ziedošana ir trešais veids, kur mēs tiekam aicināti atjaunoties. Ziedot draudzes darbam ir ikdienas aicinājums kristiešiem. Bet Gavēnī mēs varam ieskatīties sevī un vaicāt, kā man ar to veicas? Mēs lasām Jaunajā derībā, ka pirmie kristieši labprāt atnesa savas dāvanas uz baznīcu un ka nevienam nekā netrūka (Apd 4:34). Cik viegli un cik daudz es spēju ziedot parāda, cik lielā mērā naudai ir vara pār mani, vai cik es valdu pār savu naudu. Ziedot desmito tiesu no saviem ienākumiem var šķist grūti, bet ir svētīgi, jo Dievs saka: “Atnesiet katrs savu desmito tiesu pilnā vērtībā Manā klētī tā, lai arī Manā mājā būtu barība, un pārbaudiet tad Mani šai ziņā, saka Tas Kungs Cebaots, vai Es arī neatvēršu debess logus un nelikšu svētībai pa tiem pārpilnībā nolīt pār jums!” (Mal 3:10). Ir labi likt ziedošanu par prioritāti un neatstāt to uz beigām, ar domu “ziedošu to, kas paliks pāri.” Tādā veidā jūs aplaupāt Dievu, un aplaupāt sevi no ziedošanas svētības. Ziedot regulāri ir viena no garīgajām disciplīnām, kuras cilvēki visbiežāk aiz neziņas atstāj novārtā. Bet tas, ka ziedot ir garīgā disciplīna, parāda mūsu liturģija, kad dzirdam vārdus “Kungs, no tā, kas ir Tavs, mēs Tev pienesam. Pieņem mūs un šīs dāvanas, Jēzus Kristus dēļ.”

Un tā Gavēnis mums atgādina par tādu garīgu trīsstūri – lūgšana, labie darbi, ziedošana – kas liek mums pārbaudīt savu sirds stāvokli Dieva priekšā, lai varam atgriezties atkal pie tā Kunga un saņemt Viņa lielo žēlastību. Līdzīgi Jēzum šis būs pārbaudes laiks, kad velns piestāsies un teiks “tu nevari!”, “padodies!”, “tas viss ir liekulība!”. Bet neticiet tam! Jēzus neuzvarēja sātanu ar milzīgu spēku, ar kādu brīnumu, pat ar eņģeļu spēku nē. Viņš uzvarēja sātanu, runājot Dieva vārdu. Dieva vārds ir spēcīgs garīgajā cīņā. Un Dieva vārds saka: “Tiem, kas Kristū Jēzū, vairs nav pazudināšanas” (Rm 8:1). Mēs, kas esam kristīti Viņa vārdā, kas esam ticējuši Viņa vārdam, esam baroti pie Viņa galda, varam būt droši, ka Kristus cīnās par mums. Viņš uzvarēja sātanu un visus spēkus, kas saceļas pret Dievu. Mēs varam būt droši, ka, ejot garīgā cīņā šajā Gavēnī, kaut varbūt klupsim vai kritīsim, uzvara ir mūsu Kristū Jēzū.

Gavēnis un tā līdzekļi ir veidi, kā varam tuvoties Viņam. Lai Dievs svētī mūsu lūgšanas, labos darbus un ziedošanu šajā Gavēnī. Āmen.