“Pēc sešām dienām Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņa brāli, un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā.” (Mt 17:1)
Mēs stāvam atkal pie laika maiņām Baznīcas kalendārā. Pirms-gavēņa laiks šodien beidzas, bet ar nākamo trešdienu – Pelnu dienu sāksies lielais Gavēņa laiks pirms Lieldienām. Esmu teicis, ka Baznīcas gads, liturģiskais gads mūs sagatavo lieliem svētkiem, un palīdz mums izdzīvot Jēzus dzīvi līdz ar šīm liturģiskajām izmaiņām. Baznīcas liturģija mums palīdz fokusēties uz vienu vai citu aspektu Jēzus dzīvē un līdz ar to fokusēties uz vienu vai citu aspektu mūsu ticības dzīvē. Drīz – Gavēņa laikā mēs liksim uzsvaru paši uz savu ticības dzīvi, pārbaudīsim savu sirdsapziņu pret Dieva Vārdu caur gavēni un citām garīgajām disciplīnām, tādām kā lūgšana un ziedošana, ņemsim vērā, kur mēs patlaban garīgi atrodamies – vai mēs esam modri ticības lietās, vai esam kļuvuši slinki un izlaidīgi. Gavēņa laiks mums ir dots, lai sakārtotu savu garīgo namu, iztīrītu lieko, spodrinot derīgo, salāpītu saplēsto un stiprinātu vājo. Protams, būtu labi, ja mēs būtu garīgi modri visu laiku, bet Baznīca un tradīcija ir uzskatījusi par derīgu veikt tādu kā garīgu inventarizāciju šajā laikā pirms Lieldienām, lai mēs būtu gatavi svinēt kristietības lielāko un svarīgāko notikumu – Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem. Kā jau teicu, būtu labi, ja mēs vienmēr būtu ticības gatavībā, bet Gavēnis nāk mums kā modinātājzvans, kas pamodina no miega un sapurina mūs būt nomodā.
Tādēļ ir labi, ka, pirms mēs ejam šajā gavēnī, mums ir skaidra bilde, ko mēs meklējam. Šodienas evaņģēlijs nostāda mūs aci-pret-aci ar apskaidroto Kungu. Jēzus ar dažiem mācekļiem ir uzkāpuši kalnā, un viņu acu priekšā Jēzus tiek apskaidrots ar debesu godību. Mācekļi nav redzējuši Jēzu šādu – visā Viņa godībā, un tas viņiem ir pārsteigums. Viņi redz Jēzu tādu, kāds Viņš ir – pilnīgs Dievs un pilnīgs Cilvēks. Ir vairāki cilvēki Bībelē, kuri ir gribējuši redzēt Dieva godību, piemēram, Mozus vai Elija, bet viņi savā laikā dabūja redzēt niecīgu daļu no Dieva godības, kad Viņš jau bija pagājis garām, jo Viņš teica: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs” (2Moz 33:20). Neviens nevar skatīt Dievu un palikt dzīvs, saka Raksti. Bet Jēzus nav tikai Dievs, Viņš ir Dievs un Cilvēks. “Viņā mājo visa Dieva pilnība miesā” (Kol 2:9). Jēzū mēs varam uzlūkot Dieva godību un dzīvot, jo Viņš ir viens no mums—t.i., Cilvēks; un Viņš ir Dievs—t.i., Viņā mājo visa Dieva pilnība.
Bet, lai tiktu pie šīs svētlaimīgās vīzijas, mācekļiem bija jākāpj kalnā. Kāpt kalnā ir grūts darbs. Tas prasa piepūli un apņēmību. Jo lielāks kalns un stāvāka nogāze, jo lielāka piepūle un apņēmība vajadzīga, lai uzkāptu kalna korē.
To pašu varam teikt par garīgo dzīvi. Jo izlaidīgāki esam kļuvuši, jo grūtāk ir dabūt sevi formā. Ja esam garīgā formā, tad ir nepieciešama neliela piepūle; ja neesam formā, tad ir vajadzīga liela apņēmība. Bet mērķis ir viens – redzēt Jēzu debesu godībā.
Gavēnis no mums prasa sagatavoties trijos virzienos, un domāju, ka varbūt mēs par tiem sīkāk runāsim Gavēņa laikā. Pirmais virziens, no kurienes cēlies šī laika nosaukums, ir gavēnis. Gavēnis ir atsacīšanās no kaut kā (parasti ēdiena) sevis disciplinēšanai un augstāku garīgu mērķu sasniegšanai. Vēsturiski cilvēki gavē no gaļas, saldumiem un ēdiena, kas dod sātu, lai piedzīvotu, ka “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet ka cilvēks dzīvo no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes” (5Moz 8:3). Gavēnī cilvēks negavē no maizes, bet no treknākiem ēdieniem, kā gaļas, lai to naudu, ko būtu tērējis lepnākai barībai, ziedotu baznīcai vai labdarībai. Tad, kad jūtam izsalkumu, tas mums ir fizisks atgādinājums lasīt Bībeli un lūgt. Man patīk vecais Bībeles tulkojums, ka mēs dzīvojam no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes, jo tas atgādina putniņu, kas baro savus mazulīšus. Tā Dievs mūs baro ar savu Vārdu. Gavēt varam arī no citām lietām, kas zog mūsu laiku – mobilajām ierīcēm, facebook’a, seriāliem – no jebkā, lai atliktu vairāk laika Bībelei un lūgšanām.
Otrais virziens, kur mēs fokusējām savu uzmanību Gavēņa laikā, ir lūgšanas. Ja attopamies, ka esam kļuvuši slinki savā lūgšanu dzīvē, tad tagad ir laiks to labot. Ja jau lūdzam, tad varbūt ir vērts apdomāt vēl kādu laiku atlikt lūgšanām. Un doma nav tikai lūgties, bet Bībeles lasīšanai nekad nevajadzētu būt atdalītai no lūgšanām. Tātad vajag lūgties un lasīt Bībeli katru dienu. Varat atrast plānus, kā lasīt Bībeli internetā vai Baznīcas gadagrāmatā. Varat sākt ar konkrētu Bībeles grāmatu un lasīt pa nodaļai. Galvenais ir lasīt regulāri. Kad esat lasījuši, mēģiniet lūgt par lasīto. Varbūt pamanījāt kaut kādu darbību vai īpašību, kā trūkst jūsu dzīvē – par to varat lūgt. Varbūt pamanījāt kaut kādu domu graudu, uzskatu vai domu, kas liek paskatīties uz lietām jūsu dzīvē savādāk – par to varat lūgt. Protams, lūgt par ģimeni, draugiem, draudzi un valsti ir pats par sevi saprotams.
Trešais virziens, ko Gavēņa laiks liek mums apdomāt, ir ziedošana. Doma, ka mums no saviem ienākumiem ir jāatliek kāda noteikta summa dievkalpošanai, labdarībai un trūcīgajiem, ir sastopama visā Bībelē. Cipars, kas izskan visbiežāk, ir desmitā tiesa, ka desmito daļu no ienākumiem mēs atliekam Dievam, to ziedojot, piemēram, draudzei. Jaunajā derībā šis skaitlis nav pavēlēts, kā tas bija Vecajā, bet tas ir labs skaitlis, pie kā turēties, kad domājam, cik mums vajadzētu ziedot. Šis skaitlis ir pietiekoši zems, ka, ja godīgi par to padomājam, tā nav liela summa. Bet no otras puses tā ir pietiekoši liela summa, ka mums par to ir apzināti jādomā. Viscauri Bībelei šī summa tiek minēta kā daļa no mūsu ienākumiem, kas jau pieder Dievam, un mums atliek to ziedot Viņam. Varam to salīdzināt ar bērnu, kurš saņem šokolādes tāfeli, un, nolaužot gabalu, iedot atpakaļ tam, kas to uzdāvināja. Mēs dodam atpakaļ Dievam to, kas jau Viņam pieder. Tādēļ, kad tiek nesti ziedojumi pie altāra, mēs sakām: “No tā, kas ir Tavs, mēs tev pienesam. Pieņem mūs un šīs dāvanas Jēzus Kristus dēļ!” Desmitā tiesa ir veids, kā varam praktiski apliecināt, ka viss, kas mums ir, ir no Dieva, nevis no mums pašiem, un viss, kas mums ir, pieder Dievam, nevis mums pašiem. Dot desmito tiesu draudzei nav viegli. Tas prasa piepūli un plānošanu. Tas prasa, lai mēs valdām par savu naudu, nevis, ka mūsu nauda valda pār mums.
Vai draudzei ir nepieciešama tava desmitā tiesu? Es maldītos, ja teiktu nē. Draudze dzīvo no ziedojumiem. Mums nav cits ienākuma avots, kā valsts pabalsts vai dotācijas. Draudze dzīvo no saziedotā – algas, elektrība, siltums, remonti – viss nāk no mūsu kabatām. Māc. Guntis Kalme reiz salīdzināja, ka ja 10 draudzes locekļi ziedotu desmito tiesu, viņi varētu uzturēt vienu mācītāju. Ja 20 draudzes locekļi ziedotu desmito tiesu, varētu uzturēt mācītāju un diakoniju. Ja 30 cilvēki ziedotu desmito tiesu, viņi varētu uzturēt mācītāju, diakoniju un veikt nepieciešamos remontus dievnamā, u.t.t. Trīsdesmit cilvēki! Iedomājieties! Cik mēs esam šeit? Cik daudz mēs varētu izdarīt? Ir vērts par to padomāt!
Šīs disciplīnas nav vērtības pašas par sevi. Tās ir domātas, lai kāptu apskaidrošanas kalnā un palīdzētu mums ieraudzīt Jēzu mūsu dzīvēs. Dzīve apkrāmē mūs ar visvisādām nevajadzīgām mantām, uzliek visvisādus pienākumus un novērš mūsu uzmanību no tā, kas svarīgs. Gavēņa laiks ir laiks, kad mēs varam nošķūrēt to visu nost un atrast no jauna svarīgāko mūsu dzīvēs.
Lai šie vēsturiskie veidi – gavēnis, lūgšana un ziedošana palīdz mums iztīrīt mūsu garīgās mājas no liekā, stiprina vājo un atjauno zaudēto mūsu ticības dzīvē. Āmen.