“Glābējs”, 17.nov.2019. (R.Grants)

Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca un nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem. Un, redzi, kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai. Viņa pie sevis sacīja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” Bet Jēzus, pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī. Kad Jēzus, ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku, viņš sacīja: “Ejiet prom! Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus, iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās. Runas par to izplatījās visā apvidū. (Mt.9:18-26)

Mīļā Krusta draudze! Šodien, kad atrodamies starp diviem svētkiem, kurus svinam visi kopā, jums ir vēl vieni svētki. Jūs sev iegūstat ganu, vairs ne uz laiku, bet pastāvīgi kalpojošu mācītāju Kārli. Man ir prieks šajā brīdī būt ar jums! Attiecības vislabāk attīstās drošā, uzticības pilnā kontekstā. Tāpēc arī laulība ir tik svarīga. Jūsu “jā” mācītājam Kārlim un viņa “jā” jums, rada labus apstākļus kopējai izaugsmei.

Šodienas rakstu vietas runā par kaut ko citu. Tā visas runā par Glābēju! Glābēju, par kuru rakstu mācītāji, kareivji, tautas vadoņi un pat noziedznieks pie krusta ar ironiju teica: “Citus viņš glāba, lai izglābj pats sevi, ja viņš ir Kristus.” (Sk.Lk.23:35) Viņš to tiešām izdarīja – ne tikai krusts, bet pat nāve Viņu nespēja apturēt. Tomēr daļa taisnība šajos, ar izsmieklu teiktajos vārdos, bija. Viņš tiešām glāba citus un Viņš to turpina darīt arī šodien pie mums!

Kristietība ir glābšanas reliģija! Ja tu ej šo ceļu, tad tev ir jāļauj sevi izglābt! Tas izrādās nemaz nav tik viegli, tas nenozīmē pasīvi sēdēt un bezatbildīgi gaidīt. Ļaut sevi izglābt, prasa lielāku piepūli, nekā mēģināt glābt sevi pašam jeb dzīvot vispārējā vienaldzībā. Tas ir tāpēc, ka ļaut sevi izglābt ir solis lejup. Glābējs mūs gaida lejā! Augšā mēs dzīvojam ar domu, ka tiekam galā paši. Ceļš lejup ir pretējs mūsu ego radītam virzienam. Pēc manām domām, labas garīgās disciplīnas un prakses, vērīga un godīga attieksme pret mūsos notiekošo mūs ved ne augšup, bet lejup. Vismaz iekšēji, jo iespējams ārēji mēs kāpjam pa karjeras kāpnēm, bet iekšēji mēs kāpjam lejā – aizvien tuvāk īstenībai. Lai tas notiktu, reizēm Dievs lieto palīglīdzekļus: slimību kā sievai evaņģēlijā, pazemojumu un kaunu kā Ījabam, dramatisku ticības un vērtību zemestrīci kā Pāvilam, bezspēcības sajūtu kā mirušās meitiņas tēvam. Pretējā gadījumā mēs ceļu uz lejup varam neatrast, bet Glābējs mūs gaida lejā – tur, kur esam gatavi ļaut sevi izglābt.

Mēs katrs, ienākot šajā pasaulē, esam bijuši pilnībā atkarīgi no citiem cilvēkiem. Lai gan tā to nesaucām, bet reālās glābjamā un glābēja attiecībās. Tad mēs augām. Augām arī savā pašapziņā, varēšanā un neatkarībā. Tas bija dabiski un pareizi. Bet tad kādā brīdī Dievs mūsu pārceļ nākamajā klasē, kurā pavisam savādākā veidā sākam no jauna atklāt vajadzību pēc tā, ka mūs izglābj no strupceļiem, kuros esam sevi ieveduši, no bailēm, ilūzijām, bezjēdzības, citiem vārdiem – lai mūs izglābj pašus no sevis. Šodienas rakstu vietas mums dod vairākus piemērus tam, kā cilvēki top izglābti.

Ījabs iet cauri neprātīgām ciešanām un pazemojumam. Nodaļu pēc nodaļas bezcerība un izmisums pieaug. Viņš citu acīs ir pazemots un savās satriekts. Tad piepeši, tik žilbinoša ticības apliecība par Glābēju. “Es zinu, mans Glābējs dzīvs un galā nostāsies pāri pīšļiem… – es skatīšu Dievu!” (Sk.Ij.19:25) Te ir kaut kas vairāk par cerību vai vēlmi. Ījabs saka: “Es zinu, mans Glābējs dzīvs!” Ījabs nenoliedz ciešanas. Viņš gribētu, lai tās taptu pierakstītas par ieguvumu nākamajām paaudzēm. Tomēr ciešanas paliek fonā, kad viņš runā par Glābēju. Viņš nav palicis tikai pie ciešanām. Tās viņu ir aizvedušas līdz Glābējam. Svarīgākais nav tas, kādā nelaimē Tu esi, bet gan kādam Glābējam tu tici. Kad Ījabs apcer sastapšanos ar savu Glābēju, viņam tirpst nieres. Iespējams vecais tulkojums mums var likties saprotamāks: “Manas acis Viņu redzēs, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” (Sk.Ij.19:27) Ījabam ir Glābējs. Lai arī tas nenotiek tik ātri un vienkārši kā viņš vai mēs gribētu, tomēr viņš tiešām sastop savu Glābēju un top izglābts. Interesanti, ka tad, kad tas notiek, centrā nav Ījaba pazaudētā ģimene, manta, statuss vai veselība. Glābšana notiek tajā, kā Ījabs redz Dievu, un kā viņš ierauga sevi – tas maina viņa dzīvi, ar uzviju no Dieva saņemot zaudēto.

Arī vēstules fragments Filipiešiem runā par Glābēju. Atgādināšu, ka šīs vēstules autors bija labi izglītots, rigarozs (latv. stingrs, bargs, nelokāms) farizejs, dedzīgs kristiešu vajātājs ar spožas reliģiskās karjeras iespējām. Pēc Kristus atklāsmes uz Damaskas ceļa, viss bija mainījies. Šajā dramatiskajā notikumā Pāvils saņem atklāsmi, ka ar visu savu dzīvi, savām vērtībām un pūlēm, bija gājis aplamā virzienā. Pēc šī notikumā viņš vairākus gadus pazūd no skatuves. Kad Pāvils atkal tur parādās, viņš ir kļuvis par misionāru – Kristus liecinieku. Viņš, kurš Kristu bija vajājis, tagad viņu apliecināja par Glābēju un sevi par izglābto.

Savā vēstulē Pāvils norāda, ka ir kādi, kam rūp tikai zemes lietas, kam dievs ir vēders, un kauna darbi – gods, bet mēs piederam debesīm – saka Pāvils. Mūsu piederība ir debesīs! Tā ir mūsu pirmā pilsonība. Mūsu īstās mājas. Tomēr, tas nav pats galvenais. Svarīgākais, ka no turienes nāks un tur mūs vedīs Glābējs, Kungs Jēzus Kristus. Viņš ir Pāvila cerību un ilgu piepildījums.  Šajā rakstu vietā centrālā spriedze ir starp dzīvošanu šeit savam vēderam un vēlmēm – ar domu, ka ar to arī viss beigsies, un dzīvošanu ar pacietību gaidot Glābēju.

Abas apskatītās rakstu vietas runā par cilvēkiem, kas gaida ar skatu nākotnē – gan Ījabs, gan Pāvils. Viņi abi apzinās, ka viņiem ir Glābējs, viņi abi sevi redz kā izglābtus, bet vienlaicīgi viņi gaida uz sastapšanos ar Viņu nākotnē. Savukārt mūsu šodienas evaņģēlija notikums ļauj mums Glābēju ieraudzīt darbībā toreiz, staigājot miesā virs zemes, un atpazīt Viņa klātbūtni un darbību šodien, kad Viņš to pašu turpina darīt Svētajā Garā.

Mēs lasām, ka pie Jēzus pienāk kāds jūdu vecākais ar absurdu lūgumu – mans bērns nupat nomira, bet nāc uzliec rokas, un tā dzīvos. Šī ir viena no vispārsteidzošākajām lūgšanām, ko evaņģēlijā var sastapt. Ja tas nebūtu Jēzus, kuram tēvs izsaka šo lūgšanu, tad, visticamāk, mēs izplūstu līdzjūtībā pret izmisušo tēvu, kurš aiz pārdzīvojumiem ir zaudējis saprātu. Šķiet, ka Jēzus klātbūtne cilvēkus iedvesmoja pārsteidzošai ticībai! Savādāk šo lūgumu nevar izskaidrot. Tad seko kaut kas vēl pārsteidzošāks. Jēzus nesāk tēvu mierināt. Viņš nesaka: es tevi saprotu, bet tev ir jāsaņemas un jāmēģina dzīvot tālāk. Pārsteidzošais ir tajā, ka Jēzus šim absurdam lūgumam atsaucas.

Ceļā pie mirušās meitiņas, Jēzu paslepus no muguras aizskar kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimo ar asiņošanu. Evaņģēlists Lūka paskaidro, ka viņa bija daudz cietusi no daudzajiem ārstiem un iztērējusi visu, kas viņai bija, bet… kļuva aizvien sliktāk. Slimot ar asiņošanu, reliģiski nozīmēja būt nešķīstai. Tas savukārt paredzēja izolāciju un kaunu. Nerunājot par fiziskām ciešanām, nabadzību un sajūtu, ka viss iet uz beigām, jo kļuva aizvien sliktāk.

Atkal pārsteidzoša ir šīs sievas ticība, kad viņa saka: man tikai Viņam jāpieskaras un es kļūšu vesela. Es nezinu, vai tas ir cilvēku izmisums, vai kaut kas Jēzū bija tāds, kas cilvēkos radīja tādu ticību? Es domāju, ka atbilde tomēr ir Jēzū, jo izmisums pēc definīcijas ticību nerada. Sieva piedzīvo, ka viņas ticība attaisnojas. Jēzus viņai saka: esi droša, meita, tava ticība tev ir palīdzējusi.

Nonākot pie mirušās meitiņas, Jēzus paziņo, ka viņa nav mirusi, bet tikai guļ. Klātesošajos tas izraisa smieklus. Taču, kad Jēzus pieskaras meitiņai, viņa pieceļas. Arī tēva ticība attaisnojas.

Mēs ticam, ka Kristus Svētajā Garā šodien turpina darīt to pašu, ko Jēzus darīja, staigādams miesā. Viņš dziedina slimus, atgriež vērtību tiem, kas to pazaudējuši, ieved dzīvē izstumtos, pamodina tos, kas citiem liekas jau miruši un atbrīvo mūs no,  iespējams, lielākajām bailēm – bailēm no bezjēdzīgas nāves. Gan meitiņas tēvs, gan slimā sieviete Jēzu uzlūkoja kā Glābēju un, iespējams, mums svarīgākais redzēt, ka Jēzus šo lomu pieņem un attiecīgi rīkojas.

Visas šodien dzirdētās rakstu vietas ir dramatiskas, bet savā būtībā priecīgas. Tās runā par Glābēju. Ījabs gribēja, lai mēs zinām par viņa Glābēju. Evaņģēlists Matejs gribēja, lai zinām, ka ticam kādam, kurš dziedina un augšāmceļ! Pāvils gribēja, lai zinām, ka mums ir Glābējs, uz kura nākšanu gaidīt. Mums ir kāds augstāks mērķis un aicinājums par dzīvošanu mūsu vēderam. Mums ir iemesls priecāties. Lai kur mēs šodien savā dzīvē atrastos, mēs kopā ar Ījabu varam teikt – es zinu, ka mans Glābējs ir dzīvs!

Ja šie vārdi mūsos neatbalsojas un nerada prieku, tad mums priekšā ir ejam kāds ceļš. Tad mūsu jautājums ir, kā lai mēs aizdzīvojam līdz pieredzei, kad ļaujam sevi izglābt? Tik ilgi, kamēr esam apsēsti ar sevis glābšanu, vēsts par Glābēju mūs var kaitināt. Daudzi būsiet dzirdējuši Alfa kursa stāstu par virves staigātāju Blodinu. Kad viņš bija pārstūmis pār Niagāras ūdenskritumu ķerru, skatītāji sajūsmā aplaudēja. Blodins jautāja: vai ticat, ka es varu ķerrā pārstumt cilvēku? Visi kliedza: ticam, ticam! Tad Blodins sacīja: kāp iekšā! No visiem ticīgajiem nebija neviens, kurš būtu gatavs ticēt tā – iekāpt ķerrā un ielikt savu dzīvi cita rokās. Pēc laika no pūļa iznāca kāda sieviņa. Blodins viņu ķerrā pārstūma pār ūdenskritumu. Tā bija viņa māte. Vienīgā, kas ticēja savam dēla tā, ka vārēja sevi uzticēt un iekāpt viņa ķerrā. Ja es sevi vēl neredzu tajā ķerrā, priecīgu par savu Glābēju, tad jautājums, kas man var palīdzēt aizdzīvot līdz pieredzei, kad esmu gatavs ļaut sevi izglābt? Jo, būt kristietim patiesi nozīmē priecāties par savu Glābēju.

Svētā Ignācija garīgajos vingrinājumos cilvēks ir aicināts lūgt žēlastību Jēzu vairāk iepazīt, tuvāk iemīlēt un pilnīgāk Viņam sekot. Tas nozīmē pilnīgāk ļauties, ļaut sevi izglābt. Ne visi evaņģēlija personāži piedzīvo dramatiskas dzīves turbulences. Ir tādi, par kuriem varētu teikt, ka viņi aizvien vairāk Jēzu iepazina, vairāk Viņu iemīlēja un vairāk Viņam ļāvās. Taču kā redzam, ir arī otrs ceļš, kuru diez vai mēs izvēlamies paši, bet, kuru mūsu vietā izvēlas mīlošs Dievs, kurš savas mīlestības dēļ neprasa, vai tu gribi vai negribi, bet glābj.

Nu jau vairāk, kā pirms gada, no kādas uzņēmuma Maxima vadošas darbinieces, dzirdēju aizkustinošu stāstu par Zolitūdes traģēdiju. Kad lielākā daļa cilvēku no veikala jau bija evakuēti, viņa ieradās notikuma vietā un pamanījās pa preču pieņemšanas ieeju iekļūt veikalā. Tur bijusi tumsa, bija cilvēki, kuri mēģināja glābt cietušos. Kādam radās nepieciešamība pēc kaut kā mīksta. Šiem sieviete bija saukusi: jāņem pamperi. Uz ko viņai tumsā kāds atbildēja: kur lai tos šeit atrod? Viņa teica: es taču veikalā visu zināju no galvas. Viņa devusies uz attiecīgo sektoru, atradusi pamperus, paķērusi padusēs un steigusies atpakaļ. Tai brīdī kāds glābējs noturējis viņu par zagli, veltījis viņai dažus skarbus vārdus. Viņa mēģinājusi skaidrot, ka cenšas palīdzēt. Viņš savukārt viņu dzinis ārā, bet viņa tam nav ļāvusies. Tad glābējs pateicis virkni rupju vārdu, un burtiskā nozīmē viņu izrāvis aiz drēbēm no veikala un izmetis ārā. Pēc dažām minūtēm notika otrs iegruvums. Šī sieviete apzinājās, ka, ja vien šis visai nelaipnais vīrs viņu nebūtu no veikala izsviedis, viņai bija jābūt tur iekšā.

Kad vēlāk atvēra grāmatu “Traģēdija X”, viens no klātesošajiem glābējiem uzrunā bija teicis, ka viņam ir jāatvainojas par vārdiem, kurus tai vakarā teicis kādai sievietei. Viņa tai brīdī atpazina savu glābēju, piegāja pie viņa nevis lai dusmotos, bet lai pateiktu paldies! Viņa priecājās atpazīt savu glābēju!

Reizēm Dievs pret mūsu gribu priekšā liek dzīves notikumu kāpnes, kas mūs ved uz leju. Tie visbiežāk mūsu dzīvē ir posmi, kad mēs par Viņu nedomājam labākās domas, bet Viņš rīkojas kā Glābējs. Viņš mums dod iespēju nokāpt tur, kur mūs gaida Glābējs. Tur, kur iemācāmies Viņam uzticēties jaunā, daudz dziļākā un patiesākā veidā. Tā, ka, Ījaba vārdiem runājot, nieres tirpst! Mēs šodien lasām priecīgas rakstu vietas! Kādus tās stiprina un iepriecina, kādiem iezīmē ceļu, kā tuvoties Dievam kā Glābējam. Āmen!