Teksts: Jer 20:7-13; Rm 6: 1b-11; Mt 10:24-39
“Jeb vai jums nav zināms, ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē? Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” (Rm 6:3-4)
Es nesen meklēju kādu dokumentu un uzgāju šo – savu kristību apliecību. Te rakstīts, ka Kārlis Rūdolfs Zikmanis, Edvīna un Rasmas Zikmaņu dēls piedzima 1969-tā gada 23. jūnijā Portdžefersonā Ņujorkā un saņēma svēto kristību 30. augustā mūsu Kunga žēlastības 1969. gadā Setauketā Ņujorkā. Kūmās: Ilmārs Zikmanis un Aivars un Aija Brūveri. Mācītājs Gulbis parakstījis.
Laikam mēs visi zinām kaut ko par kristībām, vai nu mēs atceramies savas kristības jeb esam redzējuši kādas citas kristības, mēs par tām kaut ko zinām – mācītājs pārlej pāri galvai 3 saujas ūdeni, sakot “es tevi kristu Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.” Bet, kas notika tavās kristībās? Vai tu esi par to domājis? Kad bija pēdējā reize, kad esi domājis par savām kristībām?
Reiz bija vīrs. Viņš bija gudrs, labs līderis un ļoti drosmīgs, bet miegā viņu mocīja šausmīgi murgi. Sapņos viņš redzēja sātanu, velnus un visādus dēmonus, kas viņu mocīja. Viņš pamodās naktī pilnīgi nosvīdis. Viņš ar savu spēku nevarēja tikt vaļā no šiem murgiem. Ko viņš darīja? Viņš lūdza Dievu ar Tēvreizes lūgšanu un mierīgā balsī teica, ka Jēzus Kristus ir viņu atpircis no grēka un sātana varas, ka viņš ir mazgāts tīrs savās kristībās, savās kristībās viņš ir kļuvis par Dieva bērnu, un ka Dievs viņam ir piedevis, Kristus dēļ. Tad viņš atkal apgulās, un mierīgi gulēja tālāk.
Tas vīrs bija Mārtiņš Luters, un viņš bieži atcerējās savas kristības. Kāpēc viņš tā darīja? Kāpēc ir vērts atcerēties kaut ko, kas noticis varbūt pirms mēneša, pirms gada, varbūt pirms daudziem gadiem? Kāpēc ir vērts atcerēties savas kristības? Jo lielas lietas notika tavās kristībās, ja tu to saproti vai ne. Lietas, par kurām es gribētu atgādināt, kas ir ļoti vērtīgas un svarīgas ikdienas dzīvē.
Kurš atceras visu, kas notika viņa dzimšanas dienā – burtiski: dienā, kad tu piedzimi? Kurš var atcerēties, piemēram, kādā krāsā bija telpa, kurā tu piedzimi? Kā izskatījās tava vecmāte un kāda bija viņas frizūra? Kurš var atcerēties visu, kas notika tajā dienā? Laikam neviens. Bet tā tev bija svarīga diena, un reizi gadā tu atceries šo notikumu ar svinībām. Kāpēc? Jo bez tavas dzimšanas dienas, tu te nesēdētu. Bez tavas dzimšanas dienas, tu neeksistētu. Tava dzimšanas diena mainīja tavu stāvokli. Tu no mātes klēpja piedzimi šajā pasaulē. Tāpēc tava dzimšanas diena ir svarīga tev, un svarīga tiem, kas tevi pazīst, jo tu ienāci šajā pasaulē.
No laulātajiem – kurš atceras savu kāzu dienu? Tā arī bija svarīga diena tavā dzīvē, jo tavs dzīves stāvoklis mainījās. Tu pārgāji no neprecētā statusa uz laulāto statusu. Tu vairs nebiji viens, bet tev līdzās bija vīrs vai sieva. Un reizi gadā tu atceries šo notikumu, varbūt Jūs uzdāvināt viens otram puķes jeb dāvaniņas, varbūt atceraties to ar svinībām.
Bet kāpēc jāatceras tas, kas notika pirms vairākiem gadiem? Vienkāršākā atbilde ir tā, ka šie notikumi ir ietekmējuši tavu dzīvi un tajā kaut ko mainījuši. Savā dzimšanas dienā tu piedzimi un ienāci šajā pasaulē. Tas ir fakts. Savā kāzu dienā, ja esi precējies, tu kļuvi par vīru vai sievu. Tas arī ir fakts. Abi notikumi notika tikai vienu reizi, bet tie ietekmē visu tavu dzīvi.
Tāpat ir ar kristībām. Bet kas notika kristībās? Kas mainījās tavā dzīvē? Dievs mums māca caur apustuļa Pāvila teikto, “ka mēs visi, kas Jēzus Kristus Vārdā esam kristīti, esam iegremdēti Viņa nāvē.” Ko tas nozīmē—“iegremdēti Viņa nāvē.” Vārds, iegremdēts, grieķu tekstā, ir tas pats vārds, ko mēs saucam par kristību. Tātad mēs arī varam teikt, ka mēs esam kristīti Viņa nāvē. Mūsu grēcīgā daba, kas Bībelē tiek saukta par veco cilvēku, kristībās ir iegremdēta Kristus nāvē.
Pāvils turpina: “Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.” Kā mūsu debesu Tēvs ir uzmodinājis Jēzu no mirušajiem, tāpat, kristībās Dievs tevi ir uzmodinājis atjaunotā dzīvē.
Luterāņi parasti nekrista iegremdējot ūdenī, bet tas nav aizliegts. Iegremdēšana attēlo šo “aprakšanu” daudz redzamākā veidā, nekā vienkārši, uzlejot uz galvas trīs saujas ūdens. Abas formas ir noderīgas un abas formas ir pareizas, jo forma šajā ziņa nav svarīga, bet saturs ir tas, kas kristībās ir vissvarīgākais. Bet iedomāsimies, kā izskatās iegremdēšanas kristības: mācītājs paņem kristāmo un iemērc to atmuguriski ūdenī. Viņa grēcīgā daba, viņa vecais cilvēks tiek iegremdēts, tiek nonāvēts, Pāvila vārdiem sakot, tiek aprakts Kristus nāvē ūdeņainā kapā. Un tad, kad tas ir jau noticis, kristāmais tiek izcelts no ūdeņiem, un Dieva spēkā viņš ir uzcelts no mirušajiem atjaunotā dzīvē Kristū. Viņa vecais cilvēks ir aprakts Kristus nāvē; viņa jaunais cilvēks ir augšāmcelts līdz ar Kristu. Viņa stāvoklis ir mainījies. Viņš vairs nepieder tumsības valstībai, bet Dieva valstībai, viņš ir Debesu mantinieks un līdzmantinieks līdz ar Kristu.
Un tas ir tas, kas notika tavās kristībās. Vienalga, kāda bija kristību ārējā forma, respektīvi, iegremdēšana vai tradicionālās trīs saujas ūdens. Kristībās tu esi identificēts ar Kristu, no šī brīža tu tiec saukts par kristieti, tava vecā grēcīgā daba ir apguldīta Kristus nāvē un tu esi augšāmcelts atjaunotajā dzīvē, jo Pāvils raksta: “Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka.”
Esi dzirdējis teicienu, “kas guļ, tas negrēko”? Bet guļot arī var grēkot, jo grēks nav tikai tas, ko mēs esam darījuši, bet arī tas, ko mēs neesam darījuši, bet vajadzētu darīt. Faktiski tas ir stāvoklis. Tātad, vēl labāk būtu teikt, ka tas, kas ir miris, tas negrēko. Kāpēc es to saku? Kā mēs lasījām, kristībās mūsu vecā, grēcīgā daba ir iegremdēta nāvē. Tas nenozīmē, ka mēs negrēkojam vairs, bet grēkam vairs nav varas pār mums. Mums ir izvēle negrēkot. Katru dienu mums ir jāatceras mūsu kristības un jānoslīcina mūsu grēcīgā daba zem kristības ūdens, lai celtos augšā atjaunotā dzīvē Kristū. Bet vai mēs varam to izdarīt? Vai mēs ar saviem spēkiem varam nogalināt savu veco dabu?
Kāds teologs reiz teica, ka cilvēki varētu sevi nonāvēt daudz un dažādos veidos, bet krustā sišana nav viens to tiem. Varbūt tu vari pienaglot vienu roku pie krusta, bet kā tu pienaglosi otru? Tāpēc Pāvils raksta, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists. Dievs pats pienaglo mūsu vecā cilvēka grēcīgo dabu pie krusta. Tas notika Jēzū Kristū. Kad Kristus tika piesists pie krusta, Viņš to darīja par mani un tevi. Viņš gāja pie krusta mūsu dēļ. Kristībās Viņa vietnieciskā nāve tiek piešķirta mums. Viņš mirst mūsu vietā. Kristībās mēs tiekam identificēti ar Viņa nāvi. Tavs vecais, grēcīgais cilvēks ir miris pie krusta līdz ar Kristu. Un tas viss notiek kristībās. Jo, runājot par kristībām, Pāvils raksta: “mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa.” Un Dievs to ir darījis, par mani, par tevi kristībās.
Kā mēs varam atcerēties savas kristības? Ar grēksūdzi. Apustulis Pēteris salīdzina kristības ar Noas šķirstu (1Pēt 3:20). Viņš teica, ka 8 dvēseles, t.i. Noa un viņa ģimene tika glābtas caur ūdeni, jo viņi bija šķirstā. Varam tā teikt, ka kristības ir kā šķirsts, kas mūs glābj. Ja kristības ir šķirsts, kas mūs glābj, tad grēku var salīdzināt ar izlēkšanu no šķirsta. Un, ja kristības ir šķirsts, tad grēksūdze ir glābšanas riņķis, kas ved mūs atpakaļ šķirstā, kad mēs “izlecam” grēkā.
Tikai caur nāvi mēs tiekam atbrīvoti no grēka – tas ir, tikai caur Jēzus nāvi. Katru dienu, kā Luters māca, būtu labi pateikties Dievam par to, ko Viņš ir darījis mūsu kristībās, un lūgt, ka caur Viņa Svēto Garu mūsu vecais cilvēks atkal tiek piesists krustā un mēs atkal no jauna varam tikt celti augšā atjaunotā dzīvē Kristū. Luters to sauca par “palīšanu zem kristībām”, it kā mēs palienam zem kādas pajumtes, kad bēgam no lietus. Mēs to darām katra dievkalpojuma sākumā, kad mēs Dieva un cilvēku priekšā atzīstam, ka esam grēkojuši, un lūdzam piedošanu. Atceries, ko Dievs ir darījis kristības ūdenī tevis dēļ! Tu esi iegremdēts Kristus nāvē, tava vecā, grēcīgā daba ir piesista pie krusta, tu esi augšāmcelts atjaunotā dzīvē līdz ar Kristu. Grēkam vairs nav varas pār tevi, jo Kristū tu esi miris grēkam – un dzīvs Kristum. Katru dienu tev ir izvēle: sekot Kristum vai nē. Ja tu esi kristīts, un tu tici un zini, ka Jēzus ir miris par tevi, tad tas ir fakts. Tavs stāvoklis ir mainījies. Tu piederi Dievam, nevis velnam; tu esi gaismas bērns, nevis tumsības bērns; tu esi brīvs Kristū, nevis vergs grēkam. Tas viss notika tavās kristībās.
Atgādināsim sev šo faktu katru reizi, kad atcerēsimies savas kristības! Atcerēsimies mūsu kristības, atcerēsimies un pateiksimies Dievam par to, ko Viņš tajās ir darījis! Āmen.