“Grēku izpirkšana”, 16.03.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 1 Moz 42:18–28; 1Kor 5:9–6:11; Mk 4:1–20

“Un tie cits citam sacīja: “Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.”” (1Moz 42:21)

Turpinot tēmu, ko iesāka evaņģēlists Sandris pagājušajā nedēļā, mēs apskatīsim Jāzepa un viņa brāļu dzīves. Mēs atceramies, ka Jāzeps bija viņa brāļu ienīsts, izmēdīts, iemests bedrē un pārdots verdzībā Išmaēlītiem. Lai attaisnotu savu ļauno rīcību, brāļi paņēma Jāzepa īpašos svārkus, saplēsa tos un aptraipīja asinīm, lai izskatītos, ka Jāzepam uzbrucis un nogalinājis kāds lauva vai cits zvērs.

Saviem brāļiem Jāzeps tiešām bija kā miris. Viņiem bija vienalga par Jāzepu, jo tagad viņiem bija nauda brāļa vietā. Viņus interesēja pasaulīgas mantas un pasaule vairāk nekā asins radinieks.

Viņiem bija vienalga, līdz brīdim, kad par to uzzināja viņu tēv—Jēkabs. Jēkaba mīļais dēls bija Jāzeps. Viņš bija pirmais dēls no viņa mīļākās sievas Rāheles. Zaudējot Jāzepu, Jēkabs pats, it kā zaudēja savu dzīvi, jo no tās dienas viņš vienīgi sēroja un raudāja par viņu. Dienu un nakti viņš gaudoja par Jāzepu, kamēr brāļiem sāka apnikt viņa sēras.

No mīļotās sievas Rāheles bija vēl viens jaunāks dēls—Benjamins. Kamēr Jēkabs turpināja sērot par “mirušo” Jāzepu, brāļi darīja visu, lai sargātu Benjaminu no jebkādām briesmām, un lai tēvam nebūtu bēdas uz bēdām.

Kas notika ar Jāzepu šai laikā? Jāzeps tika pārdots uz Ēģipti un, būdams netaisni apsūdzēts, tika iemests cietumā. Viņa dzīve gāja strauji uz leju. No tēva vismīļākā dēla līdz faraona cietumam. Viņš bija kritis savas dzīves viszemākajā punktā.

Bet tad viņa liktenis mainījās. Caur viņa Dieva doto spēju tulkot sapņus, viņš tulkoja faraona sapni par septiņiem trekniem gadiem un septiņiem sausiem gadiem, un iecelts par otro vīru aiz faraona visā Ēģiptē. Liels un ātrs paaugstinājums amatā, vai ne? Viņš acumirklī cēlās no viszemākās bedres, līdz visaugstākajam virsotnei. Tas ir viens no pārsteidzošākajiem momentiem visā Vecajā Derībā. Viņš tika pazemots, tikai lai tiktu paaugstināts. Vēstule ebrejiem, runājot par mūsu Kungu Jēzu, saka, bet mēs varam redzēt šo pašu principu pie Jāzepa, ka “tomēr ir mācījies paklausību no tā, ko cietis.” (Ebr 5:8)

Jāzeps bija lecīgs puika. Viņš bija luteklītis. Viņam bija īpaši svārki. Viņš varēja draiskoties, kamēr vecākajiem brāļiem bija sūri jāstrādā. Bet caur visu pazemošanu, viņš iemācījās pazemību, vienu no augstākajiem tikumiem.

Tagad notiek apsolītais bads. Bads nav tikai Ēģiptē, bet sniedzas līdz pat Kanaānas zemei, kur dzīvo Jēkabs ar saviem pārējiem dēliem. Viņš sūta savus dēlus uz Ēģipti, lai pirktu graudus.

Nonākdami Ēģiptē, brāļi ir interesantā situācijā. Jāzeps ir tas, kas izdala pārtiku atnācējiem. Brāļi vairs nepazīst savu jaunāko brāli, ko viņi iemeta bedrē un pārdeva par šekeļiem. Viņi nevar iedomāties, ka viņu brālis ir tagad tik augstā postenī. Tam, ko viņi agrāk pazemoja, tagad ir jātiek godinātam.

Jāzeps tomēr atpazīst savus brāļus. Tagad viņam ir iespēja un vara pazemot savus brāļus. Bet to viņš nedara. Viņš grib pārbaudīt, vai tie tiešām ir mainījušies. Vai viņi tagad saprot, kas ir ģimene, un kā uzvesties kā ģimenei.

Ejot prom brāļiem bija nejauks pārsteigums, kad Benjamina graudu maisos atradās, tā kā nozagtas Jāzepa dārglietas. Īstenībā Jāzeps slepus bija ielicis dārglietas, lai pārbaudītu vecākos brāļus, ko tie darīs?

Jāzeps apsūdzēja Benjaminu zādzībā un biedēja viņu iemest pazemes cietumā. Atcerieties! Gadus atpakaļ brāļi labprāt iemeta Jāzepu bedrē. Vai viņi atstās Benjaminu līdzīgā situācijā?

Brāļi kauc: “Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa (Jāzepa) dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās (bedrē), lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas.”

No vienas puses viņiem taisnība. Dots devējam atdodas – tikai šeit negatīvā ziņā. Viņi darīja sliktu Jāzepam, tagad ir viņu kārta saņemt ļaunu. Tagad viņiem jāizpērk savi grēki.

Šī ir tipiska cilvēciskā domāšana – ja es daru labu, saņemšu labu. Ja es daru ļaunu, saņemšu ļaunu. Un varbūt tā ir taisnība cilvēciskajā līmenī. To mēs redzam visos likumos, kas bija ebrejiem, piemēram, slavenais: “Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju.” (2Moz 21:24)

Varbūt cilvēciskajā jurisprudencē tam ir vieta – zodz 100 eiro, atmaksā 100 eiro. Likums “aci pret aci” nav par atriebību vai pārmērīgumu, bet par samērīgumu tieslietas. Lai cilvēks atmaksā tieši to, ko ir parādā, ne mazāk, ne vairāk.

Bet garīgajā jurisprudencē tas nestrādā. Kāpēc? Jo garīgā jurisprudencē runa ir par dzīvību vai nāvi. Kāds ir sods par grēku, jebkuru grēku? Pāvils brīdina, ka grēka cena ir augsta jo, “grēka alga ir nāve” (Rm 6:23). Kur viņš to izrāva? 1. Mozus 2:17, Dievs teica Ādamam: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1Moz 3:16-17). Grēkam, t.i., nepaklausībai Dievam ir viens sods—nāve. “Kas drīkst kāpt Tā Kunga kalnā, un kas stāvēs Viņa svētajā vietā?” vaicā psalmists. “Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds, kam prāts nenesas uz nīcīgām lietām un kas ar viltu nezvērē.” (Ps 24:3-4)

Vai tev ir nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds? Vai tavs prāts nenesas uz nīcīgām lietām un ar viltu nezvērē? Jo, Jēzus saka, “Esiet [perfekts], kā jūsu Debesu Tēvs ir [perfekts].” (Mt 5:48)

Šajā stāstā baznīctēvi ir saskatījuši Jāzepu Jēzus vietā, it kā viņš šajā stāstā pārstāvētu vai reprezentētu Kristu. Jēzus ļauj kārdinājumiem un citiem pārbaudījumiem ienākt mūsu dzīvēs nevis tāpēc, ka Viņš ir ļauns vagars, kas vēlas smieties par mums, bet, lai audzinātu mūs un dotu mums iespēju augt. Tāpat kā Jāzeps pārbaudīja brāļu sirdis, tā Dievs pārbauda mūsu.

Brāļu dzīves ir Jāzepa rokās. Ir skaidrs no teksta, ka viņš gribēja par brāļiem apžēloties, bet nevar būt apžēlošanās bez grēku nožēlas. Jāzeps ir darījis visu, lai apžēlotos par saviem brāļiem, tāpat, kā Kristus ir darījis visu mūsu pestīšanai.

Bet bez grēku nožēlas – ebrejiski “tešuva”, burtiski “pagriezties, lai viens otru apkamptu” – nav satikšanās, lai notiktu samierināšanās. Jēzus sauc, mēs vai nu pagriežamies pret Viņu vai nepagriežamies.

Jāzeps, caur to, ko Viņš bija cietis, iemācījās piedot saviem brāļiem. Jēzum nebija jāmācās piedot, bet viņš caur savām ciešanām iemiesoja piedošanu, kad Viņš pieņēma mūsu sodu uz saviem pleciem un pie krusta nogāja līdz zemākai vietai savā dzīvē.

Stāstā par Jāzepu vecākie dēli arī bija iemācījušies pazemību un paklausību un par katru cenu vēlējās sargāt Benjaminu. Katrs bija gatavs atdot sevi par Benjaminu. Ar šo viņi “iemiesoja” savu nožēlu par Jāzepa nodošanu. Ar šo notika “tešuva”, šī pagriešanās, lai cits citu apkamptu. Brāļu gadījumā notika īsta grēku nožēla.

Jēzus ir uzkāpis visaugstākā vietā—pie Tēva labās rokas. Ar savu uzvedību domās, vārdos un darbos mēs pazemojām Kristu. Tam, ko mēs pazemojām un pie krusta piesitām, tagad ir jātiek godinātam. Viņš pēc garīgos jurisprudenci var mūs sodīt ar nāvi. Bet Jēzus vienmēr ir gatavs mums piedot. Vai mēs esam gatavi to saņemt?