“Gribi zaudēt savu dzīvi?”, 28.feb.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: 1Moz 17:1–7,15–16; Rm 4:13–25; Mk 8:31–38

“Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” (Mk 8:35)

Kad mēs Baznīcā runājam par ticību un darbiem, cilvēkiem varētu būt dažādas reakcijas. Kā luterāņi mēs skaļi sauktu, ka cilvēks ir taisnots vienīgi ticībā bez labajiem darbiem (Ef 2:8). Man šķiet, ka neviens neteiktu, vai vismaz, neviens ticīgais neteiktu, ka mēs esam glābti, vai mēs tiksim debesīs caur labiem darbiem. Vismaz ne atklāti. Bet jāatzīstas, ka bērēs, pavadot cilvēkus (pat kristiešus) mūžībā, bieži var dzirdēt tādus apslēptus mājienus par to, ka mēs tiekam pestīti labajos darbos un ne ticībā. Tas nejauši notiek, kad cilvēki (labu gribēdami) saka “Viņš bija labs cilvēks”, vai “viņai jābūt debesīs, jo viņai bija laba sirds”, v.tml. Filmās šī doma tiek pausta visu laiku. “Viņš darīja tik daudz laba” vai “Dieviņš noteikti uzlūkos viņas labestību.” Šie teicieni, pat no kristiešiem, norāda uz to, ka zemapziņā mēs uzskatām labos darbus kā mūsu glābiņu, vairāk nekā ticību uz īsto Glābēju, kas mūs patiesi izglāb.

Noteikti kāds tagad varētu teikt: “Mācītāj! Kādēļ atkal ir jārunā par ticību pretstatā darbiem?” Pirmkārt, tas ir teksts, kas mani mudina to darīt. Otrkārt, es par to vienmēr nerunāju. Treškārt, tā ir evaņģēlija būtība, un līdz ar to glābšanas būtība un līdz ar to ārkārtīgi svarīga. Ja mēs sajaucam ticību ar darbiem, mēs tālu netiksim, un faktiski apdraudam savu pestīšanu. Tāpēc tas ir svarīgi!

Luteriskās baznīcas pamata ticības apliecība – Vienprātības grāmata mums atgādina, ka nav tā, ka labie darbi nav nepieciešami vai slikti, tieši otrādi tā saka, ka tāpēc, ka mums ir ticība, mums jādara labie darbi. Aiz ticības ir jānāk mīlestības, t.i., labajiem darbiem. To es esmu teicis un uzdrošinos sacīt atkal, ka nedrīkstam likt ratus zirgam pa priekšu. Ticība Kristum mūs vada un maina mūsu sirdis, un tad labie darbi seko ticībai un tiek darīti ticībā. Mārtiņš Luters ir teicis, ka Dievam nevajag mūsu labos darbus, bet mūsu kaimiņam gan tos vajag. Mēs nedarām labas lietas, lai krātu punktus debesīs, bet tāpēc, ka labie darbi ir ticības auglis.

Bet kāpēc cilvēki apzināti vai neapzināti balsta savu pestīšanu uz labajiem darbiem? Jo tas ir dabiski! Ja gribam pielabināties svarīgam cilvēkam, mēs darām viņam labu, lai viņš mūs pamanītu. Ja gribam paaugstinājumu darbā, strādājam vairāk, labāk, produktīvāk, lai pievērstu priekšnieka uzmanību. Iemīlējies puisis dara visu kaut ko, lai dabūtu mīļotās meitenes uzmanību. Tāpēc, ka darbi dabū mums labas lietas pasaulē, liek cilvēkiem domāt, ka tā tas notiek arī garīgajā sfērā. Upurēšu vairāk, darīšu vairāk, būšu labāks, lai Dievs (vai dievi) pievērstu man uzmanību.

Bet tā tas nenotiek. Dievs ir pilnīgs. Viņā nav nekādas ēnas vai trūkumi. Viss, ko Viņš dara, ir labs, izcils, perfekts. Viņam neko nevajag no mums. Ko mēs spējam, kas pārspētu Dievu? Neko! Mēs ar saviem darbiem Dieva priekšā, kā pravietis Jesaja saka: “esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš” (Jes 64:6). Mūsu darbi ir kā “sārņains tērps” – netīrs, nešķīsts, nepilnīgs, pat riebīgs Dieva acīs, ja vien tie nav darīti ticībā. Ticība iet pa priekšu, tad seko, vai pat jāseko mīlestības darbi.

Tātad bērēs, kad cilvēki daudzina nelaiķa labos darbus, tas ir tādēļ, ka tie ir redzami, bet neredzamā ticība ir tā, kam vajadzētu būt šī darba avotam. Ko Ābrahams bija darījis, lai pelnītu tādu godu, ka Dievs viņu izraudzīja un padarīja par lielu tautu tēvu? Neko!  Ja lasa par viņa dzīvi, ir vairāki brīži, kas liek apšaubīt viņa godīgumu un veselo saprātu. Viņš pārgulēja ar savas sievas kalponi. Viņš vairākas reizes meloja, ka Sāra nav viņa sieva, bet māsa, lai glābtu savu dzīvi no valdniekiem, kuri viņu nokautu Sāras dēļ. Ābrahams nebija perfekts cilvēks, toties Dievs viņu izraudzīja. Un šīs izredzētības dēļ Ābrahams ticēja un kā Pāvils raksta: “[Ābrahams] uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību” (1Moz 15:6) Kā Ābrahams uzticējās Dievam? Caur to, ka Dievs deva apsolījumu Ābrahamam, ka viņš kļūs par lielu tautu tēvu, un caur viņu Dievs svētīs visas tautas pasaulē. Tā ir liela lieta, kam uzticēties. Pat neiespējama, neticama lieta. Bet Ābrahams ticēja un šī ticība – šī paļaušanās attaisnoja viņu Dieva priekšā. Un šī ticība darīja viņa darbus par labajiem darbiem. Jā – viņš kļūdījās, bet viņš arī darīja daudz labu tieši šīs ticības dēļ. Ticība mudināja viņu darīt labu. Redzat secību? Ticība ved pie darbiem. Nevis darbi ved pie ticības.

Evaņģēlija lasījumā šodien Jēzus runā par savu krusta nāvi un miršanu – Dieva labajiem darbiem, kas mūs izglābs. Mēs pat varam teikt, ka tā bija Jēzus ticība, uzticēšanās Tēvam, kas mūs glāba. Viņš cieta nāvi, pat krusta nāvi, lai glābtu mūs. Bet tas bija balstīts uz ticību Tēvam. Atcerieties Ģetzemanes dārzā Kristus lūdza Tēvam, lai šis moku kauss – šaustīšana, krustā sišana un nāve, ietu Viņam garām, bet tomēr lai notiek Tēva prāts. Tā ir ticība, uzticēšanās Dieva apsolījumam, ka caur šo briesmīgo notikumu Tēvs veiks brīnumainu lietu – mūsu pestīšanu no grēka.

Jēzus, kad Viņš saka: “Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs” norāda uz šo darbu darīšanu bez ticības, lai iegūtu Dieva labvēlību. Ja gribam savu dzīvību glābt tādā veidā, tad to zaudēsim. Mēs pie Dieva netiekam ar savu labo rīcību.

Bet “kas savu dzīvību zaudē Manis [t.i., Jēzus] un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.” Zaudēt savu dzīvību nozīmē ziedoties Dievam pilnīgi. Uzticēties, ka kristība – kurā mēs mirstam līdz ar Kristu un tiekam augšāmcelti līdz ar Viņu un tiekam pildīti ar Viņa Garu, mūs glābs pēc Viņa apsolījuma. Uzticēties, ka Vakarēdienā mēs saņemam paša Kristus miesu un asinis, kas mūs ticībā baro, lai tās caur ticību vestu mūs uz mūžīgo dzīvību. Uzticēties, ka lasot Viņa vārdu, lūdzoties Viņa vārdā, piedaloties dievkalpojumos un mīlot savu tuvāko, kā sevi pašu, mēs tiekam taisnoti – nevis pēc tā, ko mēs darām, bet pēc tā, ko Viņš ir darījis. Ticība, kas rada rīcību, kas ierosināta ticībā. Ticība un rīcība (darbi) ir cieši saistīti, tikai vajag ievērot pareizo secību.

Bet ir žēl, ka dažreiz pasaule pārspēj kristiešus labajos darbos. Skatieties piemēram uz mormoņiem – ļoti tikumīgi un labi cilvēki. Pievilti ticībā, bet darbos bagāti. Humānisti un daudz nekristīgu organizāciju, kā masoni veic apbrīnojumi daudz labus darbus. Ko vēlos teikt ir, ka kristiešiem nevajadzētu baidīties no labajiem darbiem, bet tos vajag darīt, kā Jēzus ir teicis: “lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs” (Mt 5:16). Šajā lietā liberālā Baznīca ir mums priekšā, tas ir darīts aplamas sociālās taisnības dēļ, bet bieži liberālās draudzes dara daudz vairāk labu, nekā konservatīvās. Vienīgais iemesls tam, ko es varu minēt ir, ka mēs esam droši savā teoloģijā, bet vāji tās praktizēšanā.

Noslēgšu ar vēl vien citātu par mūsu ticības tēvu. “Mārtiņš Luters, kurš sevi padarīja par apustuli un čempionu vienīgi ticībā rakstīja sekojošo: ‘Ticība ir dzīva, darbīga, aktīva un spēcīga; nav iespējams, ka tā nepārtraukti nedarītu labu. Tā nekad nevaicā, vai labie darbi ir jādara, bet ir tos izdarījusi pat pirms bija laiks pavaicāt, vai tos vispār vajag darīt, un tā to dara vienmēr.’”

Gribi zaudēt savu dzīvi? Dari labus darbus bez ticības Jēzum! Vai gribi dzīvot?  Ticiet Jēzum un dari labus darbus! Āmen.