Teksti: 2Moz 34:29–35; 2Kor 3:12–4:2; Lk 9:28–36
“Tie, parādījušies godībā, runāja par Viņa aiziešanu, kam bija jānotiek Jeruzālemē.” (Lk 9:31)
Ir dziesma angļu valodā, kas mani ļoti uzrunāja, kad biju jauns kristietis. Dziesma ir par to, lai Dievs atver man acis un ļaut redzēt Jēzu. Latviskais variants skan šādi:
Atver man acis, lai redzu es Jēzu,
Un esmu es tuvāk, un iemīlu Viņu.
Atver man ausis, lai varu es dzirdēt,
Atver man sirdi, lai sajūtu Tevi.
Es atceros, cik liela man bija šī nepieciešamība redzēt Jēzu! Es dziedāju šo dziesmu gandrīz nepārtraukti. Bet kāpēc? Kāpēc šī nepieciešamība redzēt Jēzu?
Es domāju, ka tas ir saistīts ar to, ka mēs gribam redzēt tos, kurus mēs mīlam. Man patīk, piemēram, braukt uz rekolekcijām uz Tezē, kur tikko biju. Un kaut tur ir labi un forši ar visām lūgšanām un dziesmām, nemaz nerunājot par Francijas gleznainajām ainavām, man gribējās braukt mājās pie Andas, jo es viņu mīlu. Mēs gribam satikt, redzēt, būt kopā ar tiem, kurus mēs mīlam. Domāju tāpēc, kristieši vēlas redzēt Jēzu. Jo mēs Viņu mīlam un gribam būt kopā ar Viņu. Ne par velti Bībele lieto līdzību par mīlestību starp Līgavaini un līgavu, lai raksturotu attiecības starp Kristu un Viņa Baznīcu. Starp mums un Jēzu. Mēs gribam būt kopā.
Bet Ko mēs gribam redzēt? Bija gadījums, kad kādi grieķi pienāca pie Filipa ar lūgumu, “mēs gribam redzēt Jēzu!” (Jņ 12:21). Ziņas par Jēzu bija izplatījušās tālu. Jēzus bija slavenība. Viņa žēlsirdība pret atstumtajiem un grēciniekiem bija zināma visā reģionā, nemaz nerunājot par Viņa zīmēm un brīnumiem. Kāpēc šie grieķi gribēja Jēzu redzēt, mēs nezinām. Varbūt aiz ziņkārības, līdzīgi kā cilvēki ir gatavi drūzmēties lielā pūlī, lai uz mirkli uzmestu aci kādai slavenībai. Varbūt viņi nāca, lai uzzinātu vairāk par Viņu, vai tiešām Viņš ir tāds, kā visi par Viņu runā? Bet, varbūt viņi bija īsti mācekļi, bet no tālienes un tagad vēlējās nākt tuvāk savam mīlestības un dievbijības objektam? Mēs nezinām. Lai kāda būtu viņu motivācija, viņi gribēja redzēt Jēzu. Un viņi dabūja redzēt Jēzu.
Ir interesanti, ka apustulis Jānis ir vienīgais, kas piemin šo gadījumu. Mēs varbūt par to daudz nedomājam. Jauki, ka kāds vēlas redzēt Jēzu! Bet tie bija grieķi, un grieķi nebija daļa no Dieva izredzētās tautas. Ja citi evaņģēlisti, sevišķi Matejs, pamatā rakstīja no ebreju skatpunkta, kā tiek atspoguļots šajā Jēzus citātā, “Es neesmu sūtīts ne pie viena cita kā vienīgi pie Israēla nama pazudušajām avīm” (Mt 15:24), tad Jānim bija plašāks redzesloks. Jānis rakstīja savu vēstījumu daudz gadus vēlāk, nekā pārējie evaņģēlisti un redzēja savām acīm, kā piepildās Jēzus pavēle un apsolījums, ka evaņģēlijs tiks pasludināts visā pasaulē par liecību visām tautām (Mt 24:14). Jānis redzēja, ka Baznīca izplešas uz visām debess pusēm un saprata, ka visām tautām būs redzēt Jēzu. Tāpēc Jānis, vairāk nekā citi, pieminēja gadījumus, kad citi, piemēram šie grieķi, gribēja redzēt Jēzu, saņēma apžēlošanos no Jēzus un galu galā pievienojās Jēzus mācekļiem, Viņa Baznīcai – mēs tai skaitā.
Ko mēs redzam, kad mūsu acis ir atvērušās un mēs esam Viņa tuvumā? Varbūt kaut ko līdzīgu šai gleznai no manis pa labi? Miermīlīgs Jēzus, kas vada savas avis – mūs? Jeb cita slavena svētbilde – Miermīlīgs Jēzus, kas savās rokās tur mazu aitiņu? Šīs Jēzus bildes ir patīkamas, iedrošinošas, mierinošas. Tās arī ir patiesas. Jēzus ir Labais Gans, kas atstāj deviņdesmit-deviņus taisnos tuksnesī (Mt 18:12), lai atrastu vienu, kas nomaldījās no ceļa. Lai atrastu mani un tevi. Tā ir patiesība. Viņš nāca, lai meklētu un glābtu pazudušos. (Lk 19:10)
Bet tad, kad esam glābti, kad esam nākuši pie sava Gana, ko tad mēs redzam? Kad grieķi nāca pie Jēzus, varbūt viņi gribēja dzirdēt kaut ko par Jēzus miermīlīgo pusi. Bet viņi dabūja dzirdēt ko citu. Jēzus tikko bija iejājis Jeruzālemē Pūpolu Svētdienā. Mēs zinām, kādēļ Jēzus bija atnācis. Lai pie krusta mirtu par samaksu par mūsu grēkiem. Mēs, daudz gadus vēlāk, saprotam Jēzus sūtību un misiju. Bet tie, kas bija klāt tajā dienā, to vēl nesaprata.
Bībeles stundā mēs runājam par to, ka Jēzus bieži atbildēja uz jautājumiem un darīja lietas, kas lika cilvēkiem vaicāt – kas tas ir, ko tas nozīmē? Bieži, tāpat kā Vecās Derības pravieši, Jēzus atbildēja uz jautājumu, ko cilvēki nemaz nebija uzdevuši, vai darīja lietas, ko cilvēki nebija gaidījuši, bet viņiem vajadzēja to dzirdēt vai redzēt. Jēzus sūtība un misija ir daudz plašāka, nekā mēs varam iedomāties.
Pēteris, Jēkabs un Jānis uzkāpa kalnā kopā ar Jēzu Dievu lūgt. To mācekļi saprata un bija piedzīvojuši jau agrāk. Droši vien viņi domāja, ka šoreiz būs tas pats. Viņi bija redzējuši Jēzu citās reizēs lūdzam, kāpēc lai šoreiz būtu citādāk? Mēs zinām, kā Jēzus izskatās, kad Viņš lūdz. Kāpēc gaidīt, ko citu?
Mēs, kuri esam dzirdējuši šo stāstu jau tūkstošu reižu, zinām, kas notika. Jēzus tika apskaidrots viņu acu priekšā. Viņi redzēja Jēzu tādu, kāds Viņš īstenībā ir. Viņš tika atklāts mācekļiem visā savā godībā. Tas bija negaidīti. Viņi bija pazinuši un redzējuši Jēzu vienā veidā. Tagad viņi iepazīst un redz Jēzu citā. Ja viņiem bija šaubas par to, ka Jēzus ir Dievs, tad tādu šaubu vairs nav. Viņi redzēja Jēzu jaunā, negaidītā veidā.
Apustulis Jānis, kas bija klāt Apskaidrošanas kalnā, un kurš pazina Jēzu tik labi, ka pēdējās vakariņās bija atgūlies pie galda Jēzum cieši blakus (Jņ 13:23), vēlāk, Atklāsmes grāmatā krīt gar zemi, jo redz Jēzu, kāds Viņš ir – ar ugunīgām acīm, ar mēli kā zobenu, balsi kā ūdens krāces. (Atkl 2:14-15)
Kāpēc mēs neredzam Jēzu? Es teiktu, ka mēs redzam, tikai nepamanām, vai negribam pamanīt. Mēs visi zinām anekdoti par vīru plūdos, kas lūdz, lai Dievs viņu glābj. Noraidot jaunekli ar kanoe laivu, vīru ar motorlaivu un visbeidzot glābējus ar helikopteru, aizbildinādamies sakot, ka Dievs viņu glābs, viņš beidzot noslīkst. Debesīs viņš dusmīgs prasa, kāpēc Dievs viņu neglāba, uz ko Dievs atbildēja, “Es tev sūtīju divas laivas un helikopteru. Ko tu gribēji – ugunīgus ratus?”
Kur mēs redzam Jēzu? Jēzus ir redzams žēlastības līdzekļos – vārdā un sakramentā, lūgšanā un sadraudzībā. Viņš ir redzams katru reizi, kad dzirdam vārdus, “Jēzus vārdā tev tavi grēki ir piedoti.” Mēs redzam Jēzu draudzē, kad sakām kādam brālim vai māsai Kristū – miers ar tevi! Mēs redzam Jēzu savās ģimenēs – mīlestībā starp vīru un sievu, vecāku rūpēs par bērniem, vecvecāku lūgšanās par saviem mazbērniem, bērnu (jebkurā vecumā) cieņā un rūpēs par vecākiem. Šie ir ikdienišķi veidi, kā redzēt Jēzu.
Bet dažreiz mēs neredzam Jēzu, jo gribam Viņu redzēt pēc saviem ieskatiem. Es gribu redzēt miermīlīgu Jēzu, bet, lasot Bībeli, mana sirdsapziņa mostas un dzirdu nevis “ar tevi viss kārtībā”, bet “atgriezieties no grēkiem!” Varbūt mēs burtiski gribam redzēt Jēzu, bet tas ir slidens ceļš. Ir tādi, kas runā par parādībām, kur Jēzus, kā gaišais tēls stāv pie gultas vai citur un runā maigus vārdus. Ja šāda parādība vainagojas ar labiem augļiem – cilvēks atgriežas, lasa Bībeli, saņem sakramentus, ir sadraudzībā ar citiem kristiešiem – tad varbūt ir labi. Bet sātans arī maskējas kā gaismas eņģelis, tādēļ ir jābūt ļoti uzmanīgiem. (2Kor 11:14)
Kā mēs varam redzēt Jēzu? Es jau minēju vairākus veidus. Galvenais būtu vārdā un sakramentā, bet es varu minēt citu atslēgu. Nemeklējiet! Izklausās jocīgi, bet Bībele atklāj atkal un atkal, ka Dievs pats atklājās cilvēkiem tad, kad viņi to negaida. Kā mācekļi Apskaidrošanas kalnā. Viņi vienkārši ir gaidīšanas stāvoklī, t.i., vietā, kur viņi ir atvērti Dieva žēlastībai. Eņģelis Gabriēls negaidīti parādījās Marijai, lai vēstītu par Pestītāja iemiesošanos viņas klēpī. Viņa to nemeklēja. Daniēls lūdza Dievu par savu tautu, kad pēkšņi redzēja Dieva varenību un spēku. Pravieši runā par to, kā Dieva vārds “nāca” pie viņiem, nevis, ka viņi gāja meklēt Dieva vārdu. Ko vēlos uzsvērt, ir Dieva veidu, kā Viņš sevi atklāj. Mēs varam to gribēt – mēs gribam Jēzu redzēt – bet Jēzus izvēlēsies kad, kur un kā. Atceros, Svētajā zemē es domāju pie sevis, ka noteikti tādā un tādā svētvietā es sajutīšu Dieva klātbūtni. Nekā ne! Toties citur, kur es nebiju iedomājies un ieplānojis, pēkšņi es jutu tādu žēlastības pieplūdumu! Tātad, meklējiet Dievu, bet Viņš jūs atradīs.
Pēteris, Jēkabs un Jānis uzkāpa kalnā ar Jēzu, domādami, ka viss būs kā parasti. Tad pēkšņi, negaidīti, Jēzus atklāja savu godību, tika apskaidrots, un šie mācekļi, caur Dieva žēlastību redzēja Jēzu. Āmen.