Teksti: Māc 9:11–18; Mt 16:1–12
“gudrība gan ir labāka nekā stiprums” (Māc 9:16)
Bija tāds komēdiju seriāls televīzijā, kas saucās “Big Bang Theory”, jeb “Lielā sprādziena teorija”, kur vairāki ļoti inteliģenti studenti mēģināja vadīt savas dzīves starp laboratorijām un ikdienas dzīvēm. Galvenais varonis Šeldons Kūpers, brīnumbērns, kas agrā bērnībā jau ieguva savu pirmo augstāko izglītību, bija cilvēks, kurš varēja citēt jebkuru fizikas formulu un bija pilns ar visādiem faktiem un skaitļiem, bet kurš nevarēja saprast vai nolasīt pat visvienkāršākās cilvēciskās attiecības vai emocijas. Kur pretī kaimiņos dzīvoja lauku meitene, kas strādāja par viesmīli un mēģināja kļūt par aktrisi, kas saprata daudz vairāk par dzīvi, un kurai bija daudz vairāk veselais saprāts nekā Šeldonam vai tiem citiem “gudriniekiem” saliktiem kopā. Apskatīsim, ko Bībele saka par gudrību, kas tā ir, ko tā dod un kādēļ gudrība ir kārojamāka nekā pliks intelekts.
Bībelē ir piecas gudrības grāmatas – Ījaba, Psalmi, Salamana pamācības (vai Sakāmvārdi), Salamans mācītājs (vai vienkārši ‘Mācītājs’), un Augstā dziesma (vai Dziesmu dziesma). Gan ebreji, gan kristieši tur šīs grāmatas augstu, lai iemācītos gudrību.
Bet kas ir gudrība? Es esmu pamanījis, ka latviešu valodā dažreiz lieto vienu un to pašu vārdu, lai aprakstītu dažādas lietas; lietas, kas varbūt ir radnieciskas, bet kas atšķiras ar kādu smalku un būtisku niansi. Piemēram, ar vārdu ‘žēlastību’ tiek aprakstīts, kad Dievs tev dod savu nepelnīto labvēlību (grieķiski – charis), kā arī to, kad Dievs neuzliek sodu, ko esi pelnījis (grieķiski – eleos). Divas dažādas nozīmes ar diviem dažādiem vārdiem grieķiski, bet viens vārds latviski. Kad lasām Bībeli un redzam vārdu ‘žēlastība’, no konteksta ir jāsaprot, vai tas ir charis, vai eleos.
Tas pats ar vārdu ‘gudrība’. Mēs lietojam vārdu ‘gudrība’, lai aprakstītu divas dažādas lietas. Kad sakām, “tas ir gudrs bērns”, mēs domājam, ka viņš ir ļoti inteliģents, spēj mācīties u.t.t. Bet ar to pašu vārdu mēs varam teikt, ka omītei ir daudz dzīves gudrības, kaut viņa ir beigusi tikai četras klases. Vai vārds ‘gudrs’ tiek lietots tajā pašā veidā abos gadījumos? Droši vien, ka nē.
Bībelē vārds ‘gudrība’ ir sophia. Sophia ir kaut kas vairāk par pliku inteliģenci vai zināšanām. Varam pateikt, ka sophia ir spēja pielietot zināšanas un intelektu ikdienas dzīvē. Sophia ietver sevī izšķiršanas spēju – kas ir labs, kas ir ļauns, kas ir noderīgs, kas ir atmetams.
Cits vārds gudrībai grieķu valodā ir ‘nous’. Tā ir gudrība, kas ir tikai galvā, kas ir abstrakta, kas ir teorētiska. Tas nav slikti. Lai saprastu kaut ko, ir jāzina par to. Toties senie grieķi teica, ka philosophia jeb gudrības mīlestība vai mīlestība uz gudrību ir augstāka. Kurš ir dzirdējis tādu jēdzienu, kā philonous, mīlestība uz pliku zināšanām?
Vārds, kas apzīmē gudrību Vecajā Derībā, ir chokhmah. Šis ebreju vārds raksturo meistaru, kam ir lielas prasmes. Lai mākslinieks, kā Mikelandželo veidotu no milzīga marmora bluķa tādu meistardarbu, kā Dāvids, tas prasa gan lielu intelektu, gan prasmi to realizēt dzīvē. Tā arī chokhmah nav tikai zināšanas galvā, bet prasme rokās – praktiska gudrība.
Ir rakstīts, ka Dievs visu radību balstīja, vai būvēja uz savu gudrību, t.i. uz savu chokhmah vai sophia (Sak 3:20). Viszinošs Dievs, kam ir visas zināšanas un viss intelekts, nolēma likt savu intelektu lietā (nous) un savā gudrībā (sophia, chokmah) veidoja visu redzamo un neredzamo radību, ieskaitot tevi un mani. Viņš radīja visu gudrībā un caur gudrību visu veidoja.
No Jaunās Derības mēs zinām, ka Dievs radīja visu caur Dēlu (Jņ 1:3). Ja Vecā Derība saka, ka Dievs radīja visu caur gudrību, bet Jaunā saka, ka caur Dēlu, ir tikai loģiski, ka agrīnā Baznīca saprata, ka gudrība, par ko tiek runāts gudrības grāmatās, ir nekas cits, kā Jēzus Kristus. Kā Jēzus sauca visus pie sevis, lai atrastu atvieglinājumu grēka verdzinātajām dvēselēm (Mt 11:28), tā gudrība sauc uz ielām pie sevis visus, kuri vēlas pamest savu vieglprātību (Sak 1:20…). Un kas ir šī vieglprātība, šī nejēdzība, no kā gudrība izsauc ārā, ja ne atgriešanās pie Dieva? Ījabs mums māca, “redzi, bijība Tā Kunga priekšā – tā ir gudrība, un vairīties no ļauna – tā ir atzīšana!” (Īj 28:28)
Tas, ko Raksti saka atkal un atkal, ir, ka nepietiek zināt, kas ir rakstīts, bet svarīgi ir likt zināšanās lietā un rīkoties. Ir viena lieta, ka tev ir zināšanas par to, ka “Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (nous) un gudrība rīkoties pēc Rakstiem – nožēlot savus grēkus un atgriezties, lai mūsu grēki tiktu izdeldēti (sophia, chokmah). (Apd 3:19)
Jēzus ir Dieva gudrība, kas mums dod dievbijību un līdz ar dievbijību, pestīšanu un svētdarīšanu. Lai šī gudrība mājo mūsos, ka neesam tikai Vārda klausītāji, kā Jēkabs saka, bet arī Vārda darītāji (Jēk 1:22). Gudrība uz ielām mūs sauc. Vai atbildēsim? Āmen.