Teksti: 2Moz 19:2–8a; Rm 5:1–8; Mt 9:35–10:8
“Un, redzēdams ļaužu pūli, Viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana.” (Mt 9:36)
Mūsu pasaulei ir sāpes. Reālas sāpes, ko īsti cilvēki izjūt savā visdziļākajā būtībā. Un es nerunāju par sāpēm, kas vienmēr ir bijušas – slepkavībām, slimībām, nabadzību, apspiešanu u.t.t. Šīs lietas ir bijušas daļa no cilvēces pieredzes kopš grēkā krišanas. Kains nogalināja savu brāli Ābelu. Ēģipte verdzināja Israēlu. Ījabs cieta slimības mokas. Jēkaba dēli par naudu pārdeva savu brāli Jāzepu.
Mēs varam saprast Jēzus komentāru par nabadzīgajiem, kas vienmēr būs mums līdzās nedaudz plašāk, un teikt, ka visas šīs lietas, kas ir grēkā krišanas rezultātā, būs ar mums līdz laiku beigām. Nekādu perfektu sabiedrību nespēsim izveidot šeit virs zemes, nekāda utopija ar mūsu rokām netiks dibināta, jo katrs mēģinājums ieviest paradīzi virs zemes ir rezultējies, veidojot elli.
Komunisms un fašisms ir slaveni piemēri. Bet ir bijuši daudzi citi, vairāki veikti kādas reliģijas vārdā – krusta kari, džihadi, Hindu svētie kari ir tikai daži, ko varam nosaukt. Tiecoties pēc labākas sabiedrības, cilvēki ir darījuši briesmu lietas.
Ir pat dzirdētas mūsdienu baznīcas dziesmas ar viltīgiem vārdiem, kas izklausās cēli, bet sevī satur velnišķīgu indi: “Mēs uzcelsim Dieva pilsētu / Mēs izklīdināsim tumsības ēnas.” Ir naivi un pat augstprātīgi kristiešiem dziedāt, ka mēs uzcelsim Dieva pilsētu, mēs izklīdināsim tumsības ēnas. Mēs savā grēcīgumā nespējam celt Dieva pilsētu. Jaunā Jeruzāleme būs dāvana no Dieva. Viņš to veidos, un Viņš to dos. Dieva valstība nav kaut kas, ko Dievs ir uzticējis mums uzcelt. Kā vairākās lūgšanās Svētajam Garam ir teikts: “Tu uzcel savu svēto Baznīcu.” Ticības apliecībā mēs, apliecinot ticību Svētajam Garam, sakām, ka ticam, nevis uzcelsim, bet ticam uz “vienu, svētu kristīgu Baznīcu.” Pulcināt, audzināt, apgaismot, apdāvināt, svētdarīt ir lietas, ko vienīgi Dievs dara pie mums. Tā ir perfekta dāvana, ko vienīgi perfekts Dievs var mums dot.
Jautājums ir, ko mums kristiešiem darīt ar šo grēkā kritušo pasauli? Atstāt lietas status quo? Nolaist rokas un teikt, gan jau Dievs visu sakārtos? Ignorēt pasaules sāpes un glābties savos mūros, savās Bībelēs, savā sadraudzībā? Kristus atbilde ir: nē! Mēs lasām: “Un, redzēdams ļaužu pūli, Viņš iežēlojās par tiem, jo tie bija novārguši un pamesti kā avis, kurām nav gana.” Jēzus iežēlojās par tiem. Tas ir citādāk, nekā būt žēl. Tas ir patiesi just līdzi, saprast, iejusties. Vai es spēju iejusties un saprast?
Jēzus saprata, ka šie cilvēki, pirmkārt, nevarēja sev palīdzēt, jo tie bija novārguši. Ir cilvēki, kuriem vairs nav spēka izdarīt kaut ko sevis labā. Mēs varam pavēlēt cilvēkam, kam nav spēka “celies kājās!” cik mēs gribam, bet nekas nenotiks, kamēr mēs nenolieksimies un nepalīdzēsim piecelties. Jēzus ir gatavs noliekties viszemākajā vietā, lai pieceltu visdziļāk kritušo. Vai mēs esam gatavi ļaut Jēzum to darīt caur mums?
Jēzus redzēja, ka cilvēki ir kā bez gana. Cilvēki saprot, ka kaut kas nav kārtībā ar šo pasauli – to, mēs saucam par grēku. Bet risinājumus, kā to labot, krasi atšķiras. Pārsvarā atbildes meklējamas domā, ka mēs paši spēsim to atrisināt – un tur rodas visi tie “-ismi” pasaulē: komunisms, sociālisms, fašisms, kapitālisms, autoritārisms, demokrātija vai anarhisms. Daži ir labāki, nekā citi, bet jebkurā sistēmā, kurā iztrūkst Dievs, kā dzīvības avots, labuma devējs, likuma sargātājs un apspiesto aizstāvis, trūkst enkurs, pamats un kompass, uz kā balstīt civilizētu sabiedrību. Kur Dieva nav, ir tikai velns.
Pēdējā laikā esmu skatījies nesen mūžībā aizgājušā kristīgā apoloģēta Ravi Zacharijas ierakstus. Pārsvarā viņa video ir angliski, bet ir iespējams atrast dažus, kas ir tulkoti krieviski. Viņš bija indietis, kas konvertējās kristietībā, ar asu prātu un lielu līdzjūtību pret neticīgajiem. Viņš ceļoja pa pasauli, lasīja lekcijas par kristietības patiesīgumu un atbildēja uz skeptiķu jautājumiem, apgāžot viņu aplamos pasaules uzskatus, liecinot par spēku un piedošanu Kristus krustā. Var just, cik dziļi viņš saprot šo cilvēku sāpes un, nekompromitējot patiesību, iejūtīgi uzrunā viņu šaubas un jautājumus. Tā ir dāvana. Ir viegli, un es to zinu no savas pieredzes, ieņemt aizstāvības pozu ar nekristiešiem un sākt pretuzbrukumu vai aizbēgt no konflikta. Ir jālūdz Svētajam Garam gudrību runāt patiesību mīlestībā ar tiem, kuri neapzināti cieš no aplamiem pasaules uzskatiem, nepareiziem secinājumiem un sliktas izvēles. Grēks skar visus, ievaino visus, maldina visus. Kristieša aicinājums ir būt par pasaules gaismu un sāli, lai Kristus atklātu grēku par grēku un Svētā Gara spēkā ļautu cilvēkiem to nožēlot un no tā atbrīvoties. Mēs nevaram nevienu atbrīvot. Mēs nevaram celt Dieva pilsētu mūsu vidū. Bet mēs varam nest Kristus gaismu tumsā. Mācīties, kā atbildēt skeptiķiem, ir visu kristiešu aicinājums, kā Pēteris teica “Svēti godājiet Kristu kā Kungu savās sirdīs, esiet vienmēr gatavi atbildēt ikvienam, kas prasa jums paskaidrojumu par cerību, kas mīt jūsos” (1Pēt 3:15). Varbūt atbildēt uz visiem aizbildinājumiem būs grūti, bet dalīties ar cerību, kas mīt mūsos, ir iespējams ikvienam kristietim. Dalīties ar šo cerību mums ir pavēlēts ar Kristus pēdējiem vārdiem mācekļiem, kad Viņš teica “sludiniet evaņģēliju visai radībai” (1Pēt 3:15). Varam piemetināt klāt “sākot ar Teiku”, vai “Purvciemu”, vai jebkuru vietu, kur mēs dzīvojam, strādājam, atpūšamies.
Es sāku runāt par pasaules reālajām problēmām. Nesenie notikumi pasaulē sakarā ar COVID, protesti dažādās lielpilsētās, vājprātīgās konspirācijas teorijas un sevišķi plašie, nebeidzamie nemieri ASV ir tikai simptomi pasaules lielākai problēmai. Šī problēma iesākās Ēdenes dārzā. Čūska teica, ka jūs būsiet gudri, ka jūs spēsiet atšķirt labu no ļauna un būsiet kā dievi. Joprojām cilvēki mēģina savos izkropļotajos viedos atrisināt problēmas, ko tikai Dievs spēj pilnīgi atrisināt. Cilvēki mēģina celt Dieva pilsētu savām rokām šeit virs zemes. Lietojot godīgus, likumīgus līdzekļus vai negodīgus un nelikumīgus līdzekļus, rezultāts vienmēr būs tas pats. Tā vietā, lai pielūgtu Dievu un gaidītu pestīšanu no Viņa, mēs pielūdzam sevi un gaidām pestīšanu no sevis, kas galu galā ir elkdievība. Kā senā Bābelē tas cietīs neveiksmi.
Man šķiet, ka nav jābūt pravietim, lai saprastu, ka situācija, iespējams, kļūs sliktāka, nevis labāka. Lai Dievs no tā pasargā! Lai Dievs dod mums modrību, rāmu sirdi un drošu prātu! Jautājums mums kā draudzei, un vēl svarīgāk, kā indivīdiem ir: kā mēs varam līdzināties Jēzum savā iejūtībā, un nest Viņa dziedinošo vēsti pasaulei, kas ir aptrakusi? Man tam nav gatava recepte. Mums paliek tie paši ieroči, kas Baznīcai ir vienmēr bijuši – un atcerēsimies, Baznīca ir pārdzīvojusi daudz smagākus un izaicinājumiem pilnākus laikus, nekā šodien – lūgšana, aizlūgšana, gavēšana, Dievkalpošana, sludināšana, liecināšana, vienkāršība, ticība, cerība, mīlestība.
Lai Dievs Tēvs dod, ka mēs varam uzlūkot Kristu, mūsu ticības aizsācēju un piepildītāju, dzīvojot Svētā Gara mīlestībā un spēkā, lai nestu Labo Vēsti neticīgo pasaulei caur savas mutes liecību un dzīves piemēru. Āmen.