“Ījaba atklāsme”, 07.okt.2020. (K.Zikmanis)

Teksti: Īj 42:1–17; Apd 16:16–24; Jņ 12:20–26

“Tikai dzirdējis biju par Tevi, nu manas acis Tevi ierauga – tāpēc noliedzu sevi un nožēloju pīšļos un pelnos.” (Īj 42:5-6)

Dzīve ir sarežģīta. Dzīve nav viegla, un ne vienmēr dzīve ir saprotama. Lietas notiek dzīvē, ko mēs līdz galam nesaprotam, kas liek mums prasīt “kāpēc tā?”. Mēs nespējam ietekmēt un kontrolēt visas lietas mūsu dzīvē, un līdz ar to mēs dažreiz jūtamies, ka dzīve nav godīga. Ne vienmēr godīgais uzvar, un mēdz būt, ka tas, kas krāpjas, tiek uz priekšu. Varbūt tāpēc cilvēki saka “tāda ir dzīve.”

Mēs cilvēki, kā saprātīgas būtnes meklējam kārtību pasaulē, vēlamies saskatīt cēloņus un sekas visam, kas notiek. Ja mājās ir sadauzīta lampa un blakus rotaļa bumba, tad mēs meklējam vainīgo bērnu. Loģiski. Cēloņi un sekas. Ja ārā pa logu un redzam, ka mākoņi skrien pa debesīm, vai, ka kokos zari un lapas plīvo, tad zinām, ka ārā ir vējains. Tāda ir dabas kārtība, ko esam vērojuši dzīves laikā. Tāda ir mūsu daba, vērot to, kas notiek mums apkārt un izdarīt secinājumus. Vienīgā problēma ir, jo sarežģīta ir sistēma, jo grūtāk ir izdarīt pareizus secinājumus.

Mijiedarbība starp fizisko pasauli un garīgo ir sarežģīta. Kā cilvēki mēs gribam reducēt visu uz vienkāršiem likumiem, lai saprastu, kas un kā notiek garīgā pasaulē. Dari to un notiks tas. Izklausās labi, bet vai tas tā ir?

Ījaba grāmata dod mums ieskatu. Ir vismaz divi jautājumi, kas tiek apskatīti Ījaba grāmatā – kāpēc sliktas lietas notiek labiem cilvēkiem (jeb, ja es daru labu, kāpēc saņem ļaunu), un kas ir svarīgāk, ko es darbu, vai kam es ticu?

Grāmata iesākās, iepazīstinot ar Ījabu – dievbijīgu vīru ar sievu, vairākiem bērniem un lielu bagātību. Bagātība ģimenē un mantā, kā senos laikos, tā arī mūsdienās, tiek uzskatīti par Dieva svētību. Bet naratīvs izcel Ījaba dievbijību pāri viņa bagātībai. Pirmajā pantā šajā stāstā uzsver “Ūca zemē bija kāds vīrs, vārdā Ījabs. Šis vīrs bija krietns un taisns, bijās Dieva un vairījās ļauna” (Īj 1:1). Teksts arī saka, ka Ījabs nepārtraukti lūdzās par saviem bērniem.

Tad stāsts mums liek ieskatīties debesīs, “Kādu dienu Dieva dēli nāca stāties Kunga priekšā un arī sātans nāca ar tiem” (Īj 1:6). Dievs vaicāja sātanam “Vai ievēroji Ījabu, Manu kalpu, – tam nav līdzīga virs zemes! – krietnu un taisnu vīru, kas bīstas Dieva un vairās ļauna?” (Īj 1:8). Redzi, atkal tiek izcelts, ka Ījabs bija krietns un dievbijīgs.

Sātans izaicina Dievu, teikdams, ka vienīgais iemesls Ījaba dievbijībai ir tāpēc, ka Dievs sargā viņa bagātību un bērnus. Ja viņš tos zaudēs, viņš lādēs Dievu sejā. Dievs atbild, ka sātans var atņemt Ījabam bagātību un bērnus, bet nedrīkst aiztikt viņa pašu. Tas arī notiek, un vienā naktī Ījabs zaudē visu, kas viņam pieder. To redzot, “tad Ījabs cēlās, saplēsa savu svārku, apcirpa galvu, krita pie zemes un zemojās. Viņš sacīja: “Pliks es nācu no mātes klēpja, un pliks es turp atgriezīšos! Kungs deva, un Kungs ņēma – Kunga vārds slavēts!” Visā, kas notika, Ījabs tik un tā negrēkoja un nenievāja Dievu!” (Īj 1:20-22)

Tad Ījabam bija otrais pārbaudījums. Sātans atkal izaicināja Dievu, ka, ja Ījabs zaudēs savu veselību, tad viņš zaimos Dievu. Dievs piekrita, bet neļāva sātanam atņemt Ījabam dzīvību.

Ir svarīgi ievērot, ka sātans un Dievs nav vienādi spēki, kas sacenšas savā starpā. Dievs un sātans nav vienādi cīkstoņi, kuri cīnās par varu pār pasauli. Ir skaidrs, ka Dievs kontrolē visu un ka sātanam ir jālūdz Dievam atļauj, ko darīt. Bieži kristīgās aprindās šī patiesība tiek aizmirsta, piešķirot sātanam vairāk varu, nekā viņam ir. Viņš ir spēcīgs ienaidnieks, bet viņš ir sakauts ienaidnieks. Kristus uzvarēja viņu pie krusta un ieslodzīs viņu ellē uz mūžīgiem laikiem Pastarā dienā. Kristus ir uzvarētājs.

Bet atpakaļ pie Ījaba. Ījabs kļūst ļoti slims, kad “sātans aizgāja no Tā Kunga un piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem. Un Ījabs ņēma poda lausku un lobīja savas vātis, pelnos sēdēdams. Sieva viņam sacīja: “Vēl tu turies pie sava krietnuma?! Nolādi Dievu un mirsti!” Bet viņš tai sacīja: “Kā nejēgas runā, tā arī tu runā! Ak labu gan no Dieva ņemsim, bet ļaunu, to ne?!” Un visā, kas notika, Ījabs neapgrēkojās savām lūpām.” (Īj 2:7-8)

Šī arī ir svarīga doma – vai mēs ņemsim tikai labu no Dieva, bet ļaunu nē? Kā es teicu sākumā, dzīve ir sarežģīta. Viss kaut kas notiek dzīvē. Vai pieņemsim tikai svētību, bet nicināsim grūtības? Bērni, kuri laiskojās un bauda saldumus, tiek saukti par izlutinātiem. Dievs nelutina savus bērnus, bet audzina. Kā dzels tiek pārbaudīta ugunī, tā cilvēka raksturs tiek pārbaudīts grūtībās. Jautājums nav, ko izciešam, bet kā? Kā Ījaba sieva ar lamām uz lūpām, vai kā Ījabs, kas neapgrēkojās ar savām lūpām?

Pie Ījaba atnāca trīs viņa “draugi” un pārējā grāmata ir filozofisku un eksistenciālu diskusiju par Dievu un Viņa ceļiem. Ir svarīgi apzināties, ka Ījaba draugi iekrīt tajās lamatās, par kurām runāju sākumā – sameklēt pārāk vienkāršotus risinājumus sarežģītajām dzīves problēmām. Ījaba draugi, nezinot visu, kas notika debesīs, apsūdz taisno Ījabu ar grēku, ko viņš nav izdarījis. Viņu loģika ir – Dievs tevi svētīja, jo tu bija bagāts; tagad, kad tu esi pliks, nabags un vēl pie tam, slims, acīmredzot tu esi grēkojis. Šī ir maldu mācība, ko izplata labklājības teoloģija. Ja tu esi ticīgs tu būsi bagāts un vesels, ja tu esi grēcīgs, tu būsi slims un nabags. Ir viegli iekrist šādā domāšanā, jo paklausība Dievam un Viņa pavēlēm nāk ar svētību un grēkam, protams, ir savas sekas. Tā ir globālajā bildē. Bet, ja gribam to reducēt uz atsevišķiem gadījumiem – tu darīja tā, tādēļ notika tā – tad mēs reducējām Dievu un Viņa suverēna valdīšana un prātu uz vienkāršiem cēloņiem un sekām. Dievs dara, kā Viņš grib, un Viņa ceļi ir augstāk pār mūsējām. Izprast Dieva ceļi līdz galam mums nav doti. Mēs varam izprast to, kas mums atklāti Bībelē. Bībelē ir atklāts pestīšanas ceļš. Kas ārpus tam, kāpēc Dievs dara šo vai to, mums nav dots zināt, bet paļauties uz Dieva labo dabu, ka viss, kas mums notiek mums par labu. (Rm 8:28)

Ījabs varbūt nenolād Dievu un neapgrēkojās ar lūpām, bet sūdzēties gan viņš māk. Viņš nožēlo savu piedzimšanu un vaicā, kādēļ viņa māte laida viņu pasaulē.

Viņa žēlošanos pilda gandrīz visu grāmatu, līdz, ko pats Dievs viņam atbild no viesuļvētras. Dievs liek Ījabam ieskatīties pasaules uzbūvē un vaicā viņam, vai viņš bija klāt, kad Dievs visu radīja, vai viņš saprot, kā visas lietas pasaulē darbojās un vai viņš saprot visas dzīves noslēpumus. Šajā pratināšanā atgādina tiesas sēdi, kur Ījabs stāv Dieva vaiga priekšā un atbild nevis par savu grēku, bet par savu aprobežotību, varbūt par savu augstprātību, domājot, ka viņš visu saprot.

Dievs nevienu reiz neatbild Ījabam par savu rīcību, bet atver Ījaba saprašanu uz to, tik daudz viņš nesaprot. Dievs nav cilvēku tiesas priekšā, Viņam nevienam nav jāatbild par to, ko un kā Viņš ir darījis. Cilvēks stāv Dieva tiesas priekšā, lai atbildētu par savu rīcību. Dieva atklāsmes priekšā Ījabs saprot, cik niecīgs viņš ir un vienkārši saka: “Zinu, ka Tu visu spēj, ko Tu nolem, to nevar novērst! Kurš padomu apslēpj bez zināšanas? Jā, es runāju, bet nesapratu, brīnums tas man – es nezināju. Tikai dzirdējis biju par Tevi, nu manas acis Tevi ierauga – tāpēc noliedzu sevi un nožēloju pīšļos un pelnos.” (Īj 42:2-3,4-6)

Ījabs iemācīja savu vietu. Viņš saprata, ka Dievs ir lielāks, nekā viņš bija sapratis. Viņš ticēja Dievam un līdz kādai robežai pakļāvās Viņa gribai, bet iemācās, ka Dieva griba ir lielāka un plašāka nekā mēs varam iedomāties.

Beigās Dievs vairoja Ījaba bagātību un deva viņam jaunus bērnus. Dievs arī pazemoja Ījaba “draugus”, kad viņi saņēma svētību caur viņu, kuru viņi sākumā pazemoja.

Ir interesanti arī vērot, ka grāmatas sākumā sātans runāja ar Dievu par Ījabu, bet beigās sātans ir nozudis un Ījabs ir tas, kas runāja ar Dievu. Kad ejam caur pārbaudījumiem, mēs varam iemācīties ko jaunu par Dievu un tieši pārbaudījums ir tas, kas var mūs vest tuvāk Dievam. Lai Dievs dod mums žēlastību panest grūtības ar sirdi, kas neapgrēkojās pret Dievu, bet tāda sirds, kas caur grūtībām tuvojās Dievam un iemācās arvien vairāk Viņu bīties un mīlēt. Āmen.