“Ir samaksāts”, 21.mart.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Īj 33:23-28; Ebr 9:11-15; Jņ 8:46-59

“Jēzus atbildēja viņiem: Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” (Jņ 8:58)

Šie vienkāršie vārdi, ko saka Jēzus “pirms Ābrahāms tapa, esmu Es” sevī satur ļoti dziļu jēgu un domu.

Ābrahāms dzīvoja gandrīz 2000 gadu pirms Kristus, bet Jēzus saka, ka tanī laikā, kad Ābrahāms bija, Viņš (Jēzus) jau eksistēja.

Mūsdienās ir daudz cilvēku, kuri ir piedzīvojuši Padomju laikus. Krietni mazāk tādu, kuri ir redzējuši Ulmaņa laikus. Retais, kurš piedzīvojis Latvijas Republikas dibināšanu 1918. gadā. Ja kāds cilvēks, kurš jauns pēc izskata, saka, ka viņš labi atceras tās dienas – diez vai kāds viņam ticētu, jo tas nav cilvēciski iespējams. Līdzīga bija situācija ar Jēzu. Cilvēki brīnījās – “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis”. Tas cilvēkam nav iespējams.

Bet Jēzus nav cilvēks vien. Šie vienkāršie vārdi – latviski “Esmu Es”, grieķu valodā skan ego emi, jeb “es esmu”. Latviski tas neskan nekā sevišķi – “es esmu.” Mēs to sakām bieži: “Es esmu noguris, es esmu izsalcis, es esmu priecīgs, es esmu bēdīgs” u.t.t. Bet Bibliskajā grieķu valodā tā nesaka – cilvēki vienkārši teiktu “esmu”, nevis “es esmu”. Es esmu (ego emi) bija teiciens, kas lika sevišķi lielu uzsvaru uz runātāju. Valdnieks tā teiktu, bet ne parasts cilvēks. Jēzus saka, ne tikai “esmu”, bet “es esmu” – liekot uzsvaru uz “es”.

Jēzus arī citur lietoja šo frāzi “Es ESMU dzīvības maize”, “Es ESMU ceļš, patiesība un dzīvība”. Ir daudz “Es ESMU” citāti, ko teica Jēzus.

Šie “Es ESMU” teicieni liek atcerēties citu gadījumu Bībelē. Kad Dievs runāja ar Mozu no degošā krūma, Dievs teica Mozum, ka Viņa vārds ir “Es Esmu, kas Es Esmu”. Dievs ir vienīgais, kam ir dzīvība pašam sevī. Viņa esamība nav atkarīga no nekā cita. Mums, cilvēkiem, tā nav – ja padomā, mēs dabūjām savu dzīvību no saviem vecākiem, kuri, savukārt to dabūja no saviem vecākiem u.t.t. Bet Dievs ir vienīgais patstāvīgi esošais. Viņa vārds ir “Es ESMU”. Ebreju burtiņi, kuri bieži redzami altāra augšdaļas trīsstūrīšos – Y,H,V,H, kas skan “Jahve”, ir atvasinājums no vārda – “ESMU” jeb esošais.

Tādēļ var secināt, ka tāpēc, ka Dievs ir, mēs esam. Viņš ne tikai mūs radīja, bet arī mūs uztur. Ja Dievs pārstātu domāt par mums vienu sekundi – viss, kas ir, izgaistu, jo Viņš ar savu esamību tur visu kopā. Ne par velti Jaunajā Derībā ir teikts, ka “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam.” (Apd 17:28)

Kritiķi saka, ka Jēzus nekur nav teicis, ka Viņš ir Dievs. Tomēr, šādi izteicieni, kā šie, ko mēs dzirdam šodien, liek domāt citādāk. Jēzus ir ļoti pārliecināts par sevi. Viņš izaicina kritiķus, lai viņi uzrādītu Viņam kādu grēku. Viņš saka, ka neviens nespēj tā darīt, jo Viņā nav grēka. Protams, ka nevar, jo vai Dievs spēj grēkot? Tad Viņš teica lietas, kā šodien: ka, pirms Ābrahams bija, Viņš jau eksistēja. Viņš ir tas pats “Es ESMU”, kas sevi atklāja Mozum degošā krūmā; tas pats Dievs, kas izveda Ābrahāmu no Ūras uz Kaananu. Tas pats, ar kuru Jēkabs cīnījās. Tas pats, kas izveda savu tautu no Ēģiptes un veda pie Sinaja kalna un tālāk uz apsolīto zemi. Tas pats Dievs, kuram Dāvids dziedāja psalmus. Tas pats Dievs. Tagad Jēzus saka, ka Viņš ir šis Jahve – esošais, tas pats Dievs, kura vārds ir “Es ESMU”.

Dievs ir nācis pasaulē kā cilvēks un tagad stāv cilvēku priekšā, bet šie cilvēki Viņu neuzņēma, nepieņēma, teikdami, ka Viņš esot velns. Dievs nāk pie cilvēkiem, bet cilvēki saka, ka Viņš ir velns! Tas nav nekas jauns, un tas nenotika tikai Jēzus laikā. Tas notiek arī šodien, kad cilvēki savā pašu gudrībā mēģina izskaidrot Jēzu citādāk, nekā patiesībā ir. Esmu pat dzirdējis vīrus, kurus pasaule atzīst par gudriem, kas saka, ka Jēzus miršana pie krusta nebija mūsu pestīšanas brīdis, bet liels negadījums, kas liek mums skatīties uz pasauli caur cietēja acīm. Ir labi un pareizi just līdzi tiem, kuri cieš taisnības dēļ, bet teikt, ka Jēzus nāve ir vienkārši negadījums un nenes nekādu reālu labumu mums, ir Jēzus pārtaisīšana par ko citu – vienalga ko, izņemot Pestītāju.

Tas ir tas nepiedodamais grēks pret Svēto Garu, par ko runā Jēzus. Jēzus saka, ka visi grēki var tikt piedoti, pat zaimošana, bet grēks pret Svēto Garu nevar tikt piedots. Kāpēc? Jēzus pats atbild – tie, kas ir no Dieva, dzird Viņa vārdus. Svētā Gara darbs ir vest mūs pie Jēzus kā Pestītāja, kad dzirdam Viņa vārdus, lai pie Viņa saņemtu žēlastību, grēku piedošanu. Bet ja cilvēks saka, ka Jēzus ir velns, vai Jēzus ir vienalga kas (izņemot Pestītāju), tad viņš nenāks pie Jēzus un nesaņems piedošanu, jo viņš to nemeklē pie Jēzus, jo domā, ka Jēzus ir kas cits. Bet tie, kuri dzird Jēzus vārdus un atsaucas Svētā Gara aicinājumam nākt, meklējot piedošanu – saņem apžēlošanu, pestīšanu, mūžīgo svētlaimi. Kā mēs dzirdējām dziesmā – nāc pie krusta savās bēdās, gurdais ceļiniek, ejot krustā sistā pēdās, miers tev tiek.

Caur Jēzu viss tika radīts, un bez Viņa nekas te nebūtu – tā saka Svētais Jānis sava evaņģēlija sākumā. Jēzus saka, ka Viņš ir Dievs, Viņš ir EGO EMI “Es Esmu”.

Šodien ir piektā svētdiena Gavēņa laikā. Līdz šim ir bijis uzsvars pašiem skatīties uz sevi ar kritisku aci, lai caur grēku nožēlu noliktu visas savas bēdas, savu grēka nastu krusta pakājē. Ar šo svētdienu mēs pievēršamies šim krusta ceļam, pa kuru Jēzus staigāja – Viņa ciešanu ceļam. Ceļam, pa kuru iedams, Jēzus atpirka mūsu grēkus, dāvāja mums pestīšanu.

Kā jūs redzat, man ir cita kāzula. Ir vairāk ciešanu simbolu šajā. Un, tāpat kā līdz šim, tās krāsa ir violeta. Violetā ir ciešanu krāsa. Pasaulē ir daudz ciešanu, bet tās ciešanas, kas ir pasaulē, ir grēka rezultātā – cilvēki vai nu paši cieš savu grēka seku dēļ, vai cieš kāda cita grēka seku dēļ. Bet Jēzus negrēkoja. Viņam nebija jācieš sevis dēļ. Tā kā ir rakstīts Jesajas grāmatā “Viņš uzņemas visas mūsu vainas, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti” (Jes 53:5). Mēs redzam šos ciešanu simbolus un turam tos acu priekšā, lai atgādinātu šo patiesību, ka Jēzus kā tērpu uzvilcis mūsu ciešanas. Viņš cieta mūsu dēļ. Dievs, kurš vienīgais var teikt “Es esmu, kas Es Esmu” – Ego Emi “Es ESMU”, tas, kas jau eksistēja pirms Ābrahama, pirms Noas, pirms Ēnoha, pirms Ādama, pirms pasaules radīšanas – tas, kas ir, kas bija un kas nāk, Alfa un Omega, sākums un gals – Kristus uzņēmās mūsu vainas, mūsu ciešanas, mūsu grēkus kā tērpu (Viņš ietērpās tajās), lai caur Viņa ciešanām mēs iegūtu pestīšanu.

Tik liela ir Dieva mīlestība pret cilvēkiem. Lai atpirktu kalpu, Viņš atdeva Dēlu. Un Dēls Jēzus mums saka “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm” (Mt 11:28-29). Āmen.