Teksti: Dan 12:1–3; Ebr 10:11–14, 19–25; Mk 13:1–8
“Tanī laikā celsies Mihaēls, lielais eņģeļu valdnieks, kas pasargā tavus tautiešus.” (Dan 12:1)
Šogad Lāčplēša dienā Brāļu kapos pēc svētbrīža mūsu valsts prezidents Edgars Rinkēvičs intervijā runāja par pasaules nestabilitāti tajos laikos, kad tie jaunie vīri atdeva savas dzīvības par Latvijas brīvību. Viņš arī runāja par pasaules nestabilitāti šajos laikos, un, ka neviens nezina, vai atkal būs jāpaceļ ieroči Latvijas labā. Noslēdzot, citējot trešo Amerikas prezidentu Tomasu Džefersonu, viņš teica ļoti nozīmīgus vārdus: “Brīvības cena ir mūžīga modrība.” Jautājumi, kurus vēlos apskatīt šajā rītā, ir: vai mēs esam modri, un kādā veidā mēs varam būt modri?
Dažiem būt modriem nozīmē atcerēties to, kas notika toreiz, tālajā un ne tik tālajā pagātnē. Sveču nolikšana Brāļu kapos vai pie Rīgas pils ir tieši par to. Man liekas, ka mēs visi varam vienoties, ka atcerēties to, kas notika sen, vai tā būtu Nāves sala, Cēsu kaujas, Rīgas aizstāvēšana vai ne tik sen, kā Baltijas ceļš, Dziesmotā revolūcija un karoga nešana pie Brīvības pieminekļa izsūtīto piemiņai – ir ļoti svarīgi. Tā ir daļa no mums, vai mēs tur bijām klātesoši vai nē. Ir svarīgi un pat nepieciešami atcerēties tos cilvēkus, kuri riskēja ar savu dzīvību un pat zaudēja dzīvību Latvijas dēļ, t.i., mūsu dēļ. Vēl kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka lai zinātu uz kurieni tu ej, ir jāzina no kurienes tu esi nācis. Latvijas apziņa nāca no brāļu draudzēm un viņu iesāktajiem Dziedāšanas svētkiem, kas deva pašapziņu, ka esam latvieši, ka esam nācija, ka esam Latvija. Ar dziesmām sveicām atjaunoto brīvību un apliecinājām pasaulei – mēs esam te! Es nevēlos teikt runu par dziesmu mūsu kultūrā. To citi ir apsprieduši. Es vēlos teikt, ka dziesma pauž cerību, un ka Latvija dzima un atdzima cerībā. Mūsu senči raudzījās ar cerību uz Latvijas nākotni un bija gatavi atdot visu, lai to realizētu. Tas ir tas, ko pieminām, atceramies un par ko esam modri šajās dienās – par mūsu kopīgo pagātni.
Džefersons un Rinkēvičs aicina mūs būt modriem par mūsu brīvību tagad. Kādā veidā varam būt modri? Es nevaru apgalvot, ka es zinu, ko šie valstsvīri domāja, kad viņi teica “būt modriem”, bet sev, ar to, ko redzu sev apkārt, un to, ko varu izlasīt Bībeles lapaspusēs, es teiktu, ka būt modriem par brīvību nozīmē neieslīgt klaušās. Šeit es nedomāju par sveštautu klaušām (kaut tas nav izslēgts), bet klaušās pašiem sev. Kāds varētu iebilst – es esmu brīvs cilvēks, daru, ko gribu, kad es gribu! Lieliski! Bet ja tas, ko daru, nav tas, ko gribu darīt? (Rm 7:19). Kāds mācītājs reiz teica, ka brīvība atrodas tajā, ka spēju teikt ‘nē’, kad gribu teikt ‘nē’. Piemēram, cik ir alkoholiķi vai narkomāni, kuri vairs nespēj pateikt ‘nē’ savai atkarībai. Vai no citas puses, pianists pavada daudz laika ‘nebrīvē’ spēlējot gammas, lai koncertā ‘brīvi’ spēlētu končerto. Jautājums ir, kas ir mūsu mērķis? Vēsture ir pierādījusi, ka nācija, kas ir pilna ar cilvēkiem, kuri ir savas iekāres klaušās, iet uz bojāeju!
Mēs varam atteikties no brīvības un būt vergi paši sev dažādos veidos: darbā, atkarībās, izpriecās – visur, kur tiek nolaupīta mūsu esība un esam atstāti tukši. Kā sendienās feodālajā sistēmā dzimt-cilvēki bija tikai īpašums, manta, ko varēja mētāt šurpu-turpu. Tā notiek ‘brīviem’ cilvēkiem, ja viņi nesargā un nav modrībā par savu brīvību. Dievs ikkatru ir radījis pēc sava tēla un līdzības kā dzīvu būtni ar Dieva dvašu nāsīs (1Moz 1:26; 2:7). Mēs esam radīti brīvībai. Kāpēc ir tā, ka cilvēki atkal sevi verdzina?
Es pazīstu cilvēkus (un droši vien jūs arī), kuri strādā 40, 50, 60 stundas nedēļā, kuri nāk mājās un turpina to strādāt. Runa nav par iztiku, bet par dzīvesveidu, kas laupa cilvēka brīvību. Mēs neesam radīti, lai būtu darba mašīnas. To pašu varam teikt par jebkādu aktivitāti, attiecībām vai vielu, labu vai ļaunu, kas attur mūs būt par to cilvēku, ko Dievs ir iecerējis. Arhibīskaps Jānis ir teicis, ka Dievam ir sapnis par tevi. Cik mēs šim sapnim sapņojam līdzi un to izdzīvojam, ir brīvības mērogs.
Runa ir par grēku. Pats par sevi darbs nav grēks, izpriecas nav grēks, attiecības nav grēks, ēdiens vai dzēriens nav grēks. Tas ir jāsaprot. Lietas kļūst par grēku, kad tās tiek lietotas ne tā, kā Dievs ir iecerējis, un mēs vairs nekontrolējam tās, bet tās kontrolē mūs. Kaut vai viedierīces. Viedierīces nav ļaunas pašas par sevi. Bet cik mēs kontrolējām tās, un cik tās kontrolē mūs? Savā grāmatā “Drošā Jaunā pasaule” (Brave New World), kas sarakstīta 1931. g., Oldess Hakslijs stāsta par pasauli, kurā visi cilvēki ir zaudējuši savu brīvību nevis caur kaut kādu apspiešanu no valsts, bet labprātīgi, meklējot izpriecas stadionos sportā, brīvā seksā un tajā, ko mūsdienās varam saprast kā internetu. Šķietami labas lietas kļūst verdzinošas, ja neieraugām, ka to pārmērīga lietošana nav saskaņā ar Dieva sapni, ar Viņa mērķi mūsu dzīvēm.
Kā atbrīvoties no tā un saprast Dieva iecerēto sapni un mērķi mūsu dzīvēm? Kā atrast īsto brīvību, kas ļauj lietot visus pasaules labumus, bet nekļūt to vergiem? Jūs visi zināt vai nojaušat atbildi. Kristus. Dievs nāca savā Dēlā – Jēzū, lai atjaunotu to tēlu un līdzību, ko grēks sabojāja mūsos. Kristus nenāca, lai ieslēgtu mūs jaunās reliģiozās važās vai ticības klaušās, bet lai atbrīvotu mūs no tā, kas mūs sasaista – sliktie ieradumi, atkarības, jebkas, ko paši apzināmies par šķērsli būt tam cilvēkam, ko dziļi sirdī zinām, kam mums jābūt. Kā mēs pieminām šajā laikā – citi mira, lai mums būtu laicīgā brīvība, tā Kristus mira, lai mums būtu garīgā brīvība. Ir rakstīts, “Brīvībai Kristus mūs ir atsvabinājis.” (Gal 5:1)
Sākumā es uzdevu divus jautājumus: pirmais, vai mēs esam modri? Atbildējām šo jautājumu pozitīvi. Atcerēsimies un pieminēsim mūsu senčus, kas cīnījās par mūsu brīvību un uzvarēja! Ar cerību sirdī dziedāsim tās dziesmas, kas deva mūsu tautai pašapziņu!
Otrais, kādā veidā esam modri? Atbildēšu šo jautājumu ar pretjautājumu. Ir tie, kuri ir burtiski modri par mūsu brīvību bruņotajos spēkos, zemessardzē, policijā u.t.t. Bet vai mēs esam domājuši, ka, ja mēs izdzīvojam mūsu Dieva doto brīvību, ierobežojot slikto mūsos un izceļot labo, mēs varam celt savu Latviju? Mums katram ir jābūt modram par savu brīvību, neļaujot grēkam mūs uzvarēt, bet atrast brīvību Kristū. Vienalga, cik laba vai tīkama kāda lieta vai darbība šķiet, ja tā neļauj mums dzīvot to dzīvi, kurai esam radīti, tad esam važās. Mēs zinām, ka esam važās, ja lietas kontrolē mūs, nevis mēs tās.
Kas notiek mūsu valstī politiskajā vai biznesa līmenī, kas notiek citu valstu politikā vai ekonomikā, un kāda būs rītdiena, nav mūsu ziņā – mēs to nevaram īsti ietekmēt. Un no šīs kanceles man nav dots uzrunāt valstsvīrus. Bet es varu uzrunāt jūs un iedrošināt jūs. Būt modriem ticības ziņā nozīmē atdot to, ko nevaram ietekmēt, Dieva rokās, zinot, ka Viņš valda pār visu. Būt ticīgam nozīmē zināt, ka Dievs ir nomodā par mums. Varbūt mums apkārt ir kara trokšņi un kara daudzināšana kā teikts Bībelē, bet Kristus saka: esiet nomodā un turiet drošu prātu! (Mt 24:6). Esiet nomodā! Esiet nomodā par sevi un savu brīvību no visa, kas verdzina! Esiet nomodā par savu tuvāko! Esiet nomodā par savu valsti! Kā ar cerību mūsu senči raudzījās uz nākotni, tā Kristus iedrošina mūs. Viņš uzvarēja grēku un deva mums dvēseles brīvību. Cīnīsimies arī par mūsu pašu brīvību – no visa mūsos, kas verdzina un kalpina.
Pirmajā lasījumā mēs dzirdējām par ercenģeļi Miķeli, kas cīnīsies par savu tautu. Lai Dievs sūta savu eņģeli, lai pasargātu mūs no visa ļauna, ārēja un iekšēja, un lai Dievs svētī Latviju! Āmen.