“Īsta, dzīva, taustāma ticība” 02.06.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Gal 4:4-6; Jņ 1:1-3,14,18

“Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” (Jņ 1:18)

Jāņa evaņģēlijs ir ticis salīdzināts ar baseinu, kurā var plunčāties bērns, un tajā pašā laikā var peldēt zilonis. Doma šāda: šis evaņģēlijs ir pietiekami vienkāršs, ka pat skolēns var to saprast, bet tik dziļš, ka teologi par to var diskutēt un diskutēt. Es piekrītu šai līdzībai un varbūt tādēļ šis evaņģēlijs ir mans mīļākais, visvairāk pasvītrotākais un piezīmju pilnākais manā Bībelē.

Apustulis Jānis, kurš tiek dēvēts par Jēzus “mīļoto” mācekli, kas varbūt bija vistuvāk Pestītājam draudzības un māceklības ziņā, saka šos nozīmīgos vārdus “Dievu neviens nekad nav redzējis.” Ja par to padomā, šie vārdi ir diezgan drūmi un bēdīgi – neviens nav redzējis Dievu. Neviens. Pat ne Mozus, kurš no visiem Bībeles varoņiem tiek saukts par “Dieva draugu”[2]. Viņam, kurš lūdza no Tā Kunga redzēt Viņu, kāds Viņš ir, šī privilēģija tika liegta, bet slēpjoties klints spraugā, viņš redzēja Dieva godību tikai aizejam[3], “[Jo Dievs] sacīja: Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs.” Neviens nav redzējis Dievu.

Kaut Mozus neredzēja Dieva vaigu, kad viņš nokāpa no Sinaja kalna, Bībele saka, ka viņa vaigs burtiski spīdēja, tādēļ, ka viņš pavadīja tik ilgu laiku Dieva tuvumā. Lai viņš spētu runāt ar tautu, viņam bija jāapklāj sava seja, bet, kad viņš gāja Dieva priekšā Saiešanas teltī, viņš to atkal atklāja.[4]

Tāda bija Dieva klātesamība un tuvums Vecajā Derībā – mākoņa un uguns stabā, citiem vārdiem – neskaidrībā un dūmos. Viņš bija nojaušams klāt, ne konkrēts. Bija visādas lietas – Saiešanas telts un vēlāk Templis, Derības šķirsts un upuri, pravieši un Svētie Raksti – bet konkrēta, taustāma, redzama Dieva esamība nebija. Līdz Jēzum.

Jānis turpina savu iesākto: “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” Neviens – ne Mozus, ne pravieši, ne kādi citi – nekad nav redzējuši Dievu. Vienīgi Dēls atklāj Tēvu. Mēs zinām, ka ir Tēvs, vai, ka Dievs ir Tēvs, caur to, ka Viņam ir Dēls.

Tēva būtība bija aizklāta līdz noteiktam laikam “kad laiks bija piepildījies”. Vecā Derība sagatavoja tautu un pasauli, lai saņemtu Dieva pilnīgu atklāsmi. Apustulis Pāvils saka tā: “Kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības. Bet, ka jūs esat bērni, to ir Dievs apliecinājis, sūtīdams sava Dēla Garu jūsu sirdīs, kas sauc: Aba, Tēvs!”[5]

Vārds, kas latviešu valodā tiek tulkots, kā “sūtīja”, un “sūtīdams”, grieķiski ir viens vārds – exsapesteilen – sūtīt. Dievs ir sūtījis savu Dēlu, tāpat, kā Viņš ir sūtījis savu Garu. Abi ir sūtīti. Tā mēs varam atpazīt Tēvu, jo Viņš sevi ir atklājis sūtot gan savu Dēlu, gan savu Garu.

Vēstule Galatiešiem runā par Dēla sūtīšanu un Svētā Gara sūtīšanu, kā par divām īstenībām, kuras ir atšķirīgas viena no otras. Tā kā tikko bija Trīsvienības svētki, varam redzēt skaidru nodalījumu starp Tēva personu no Dēla personas un Svētā Gara personas. Tēvs sūtīja Dēlu vienā vēstures brīdī, bet Svētais Gars tiek sūtīts citā vēstures brīdī.

Jānis iesāk skaidrot šo noslēpumu ar Jēzu – “Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” Dievs radīja pasauli runājot, t.i., caur Vārdu. Jānis saka, ka Viņš bija iesākumā. Kā jau svētdien es teicu par pasaules radīšanu,[6] visa Trīsvienība bija klāt iesākumā – Dievs, Vārds un Svētais Gars.

Tomēr, ne no Vecās derības teksta, ne no pieredzes, jo radīšanas brīdī neviens nebija klāt, bet Jēzus ir tas, kas dara šo Trīsvienības noslēpumu zināmu. Viņš “atklāj Tēvu”. Vārds “atklāj” grieķiski ir exēgeomai, no kurienes mēs dabūjam vārdu ekseģēzi – atklāt, izklāstīt, izskaidrot vai pasludināt. Dieva Dēls, šis Dievišķais Vārds ir Tēva ekseģēts. Viņš atklāj, izklāsta, izskaidro un pasludina Tēvu.

Jānis arī saka par šo Vārdu, ka “Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.”[7] Jānis saka kaut ko ļoti dziļu šeit – Dieva Vārds, kas atklāj, izklāsta, izskaidro un pasludina Tēvu, kļuva miesa, kļuva redzams un vēl svarīgāk, taustāms – t.i., ar maņām uztverams. Dievs, kurš nekad nebija redzams, taustāms vai ar maņām uztverams, pēkšņi “kad laiks bija piepildījies” ir klāt. Te Viņš ir – Dievs miesā, ko var redzēt, taustīt un ar maņām uztvert, vārdu sakot, kas bija empīriski un vēsturiski pierādāms. Mozus un visi pravieši ilgojās pēc šīs dienas nākšanas. Viņš bija un ir Dievs mūsu vidū miesā, ķermenī. Viņš ir Dievs-Cilvēks.

Tāpēc Jēzus ir tik svarīgs un mūsu ticības centrā. Tēvs paliek Tēvs – neaizskarams, neredzams. Gars paliek Gars – kaut sūtīts mūsu sirdīs kristībās un dzīvo mūsos ticībā – tikpat neaizskarams un neredzams.

Bet ar Jēzu ir citādāk. Viņš ir dzīvā Dieva attēls. Tādēļ 8.g.s. baznīctēvi, pēc strīdu par attēliem, apstiprināja ikonas un svētbildes lietošanu dievnamos un dievkalpojumos, lai attēlotu Jēzu – jo Viņš ir dzīvā Dieva attēls. Tas nenozīmē, ka ikonas ir fotogrāfija, ko burtiski vajag pieņemt par Kristus bildi, un tas nenozīmē, ka mēs šos attēlus pielūdzam, jo ir tikai Viens, kuram pieder pielūgšana – Svētajai Trīsvienībai debesīs. Bet ikonas atgādina par Jēzus reālo klātbūtni, jo caur savu iemiesošanos Viņā ir redzams neredzamais Dieva attēls.

Visbeidzot, mēs varam Viņu joprojām taustīt, redzēt, saost, dzirdēt un garšot Viņa žēlastības līdzekļos, kuros pēc Viņa apsolījuma Viņš ir klātesošs tikpat reāls, kāds Viņš bija, staigājot Galilejas krastos. Mēs varam droši teikt, ka Vārdā un Sakramentā mēs dzirdam, taustām, saostam, redzam un sagaršojam Dievu, jo tajos Viņš ir reāli klātesošs.

Par Trīsvienību var runāt daudz un dikti. Un ir vērts par Viņu lasīt, apcerēt, meditēt un svarīgāk – Viņam lūgt un pielūgt. Kad nezinām, kur sākt mūsu apceri par Trīsvienību, sāc ar Jēzu, jo “Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” Āmen.

[1]

[2] 2Moz 33:11a

[3] 2Moz 33:22

[4] 2Moz 34:29,33-34

[5] Gal 4:4-6

[6] 1Moz 1:2

[7] Jņ 1:14