“Īstā pazemība”, 22.09.2021 (K.Zikmanis)

Teksti: 1Ķēn 17:1–24; Flp 2:1–11; Mt 2:1–12

“Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi.” (Fil 2:3)

Reiz bija divi brāļi, kuri uzauga lauksaimniecībā. Viens aizgāja uz universitāti, ieguva grādu jurisprudencē un sāka strādāt juristu firmā lielpilsētā. Otrs brālis palika ģimenes saimniecībā. Kādu dienu jurists atbrauca ciemos pie brāļa lauksaimnieka. Viņš vaicāja, “Kāpēc tu nedodies pasaulē un nedari ko lielu un svarīgu, lai tu varētu pacelt galvu cilvēku vidū, kā es?” Viņa brālis, rādīdams uz lauku, teica, “Redzi to rudzu lauku? Skaties uzmanīgi! Tikai tukšās vārpu galvas ir paceltas. Tās, kas ir labi pilnas, vienmēr zemi noliecas.”

Šodienas pirmais lasījums Filipiešiem ir par pazemību. Apskatīsim, kas tā ir, un kas tā nav.

Vispirms apskatīsim, kas tā nav. Bieži cilvēki sajauc īstu pazemību ar viltus pazemību. Viltus pazemība var izpausties ar zemu pašapziņu. Cilvēki ar zemu pašapziņu domā par sevi zemāk, nekā vajadzētu. Viņi bieži domā: “Es tā nevarētu”, “Es to nespēšu”, “Es neesmu pietiekami labs, vai gudrs, vai izskatīgs, v.tml.” Cilvēki ar zemu pašapziņu sevi pazemo vai pat nonicina.

Ir viena lieta būt pazemīgam (un to mēs drīz apskatīsim), bet cita – sevi pazemot. Sevi pazemot nav tika psiholoģiski traumējoši, bet arī nav bibliski. Sevi pazemot nozīmē nicināt to, ko Dievs ir radījis, veidojot tevi. Mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla un līdzības, un šī līdzība ir goda cienīga tieši tādēļ, ka tā ir Dieva radīta. Mēs nīstam grēku, kas ir mūsos, bet tas nav tas pats, kas sevis nīšana. Ja mēs nīstam sevi, mēs nīstam to, ko Dievs ir radījis un tādēļ nīstam Radītāju, vai vismaz Viņu apvainojam. Tas ir jānožēlo un jālūdz Dievam, ka mēs varam sevi ieraudzīt caur Viņa acīm, mīlestības acīm, kas atdeva visu, pat savu Dēlu, lai mūs izglābtu, iegūtu un mīlētu. Krusts parāda, cik mēs esam dārgi un vērti. Ja jūs cīnāties ar zemu pašapziņu, ir vērts pievērst uzmanību Dieva mīlestībai, kā tā ir atklāta Jēzus kalpošanā un mācībā. Piemēram, redzēt sevi tajos cilvēkos, kurus Jēzus dziedināja, vai ielikt sevi līdzībās par pazudušo avi, grasi vai dēlu. Sevis nicināšana ir augstprātība, kas apgriezta kājām gaisā.

Viltus pazemība var arī izpausties, kad mēs citu priekšā sevi pazemojam. Piemēram, kad cilvēks jums izsaka komplimentu, un jūs to noraidāt, sakot, “Citi var labāk, kā es,” vai “Jūs man glaimojat.” Pietiktu ar vienkāršu “Paldies”. Bet viltus pazemība īstenībā meklē vairāk komplimentu un cilvēku uzmanības. Kā farizeji darīja visu, lai izrādītos ļaudīm godbijīgāki, tā viltus pazemība dara visu, lai atbalstītu savu zemo pašapziņu. Atkal, tā faktiski ir augstprātība. Zāles tam ir tās pašas – redzēt sevi caur Dieva mīlestības acīm.

Kas ir bibliska pazemība? Ja tā nav sevis nicināšana, kas tad? Es teiktu, ka tas ir domāt par sevi pareizi – ne par augstu, ne par zemu. Nenicinot sevi, nenicinot citus, jo mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla. Mūsu kritušajā dabā ir salīdzināt sevi ar citiem – tas tur ir augstāks par mani, bet tas tur—zemāks. Bet Pāvils saka, ka mums ir jāuzskata visi augstāki par mums pašiem. Vai tā ir sevis nicināšana? Es domāju, ka nē. Tas sargā mūs no citu nicināšanas un sevis paaugstināšanas.

Kāpēc es to saku? Jo dažus pantus vēlāk Pāvils saka, “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū” (Fil 2:5). Kāds prāts bija Jēzū? Vai evaņģēlijos mēs redzam Viņu, sevi nicinot? Nē! Augsto priesteru, vecaju un visas augstās tiesas priekšā Jēzus saka: “No šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem” (Mt 26:64). Viņu ausīs izklausījās, ka Jēzus lielās un zaimo Dievu, bet īstenībā Viņš tikai teica patiesību par sevi. Viņš bija pazemīgs.

Bet, kaut Viņš bija un ir Dieva Dēls, Pāvils saka, ka Jēzus iztukšoja sevi, pieņemdams kalpa veidu. Visaugstākā Dieva Dēls kļuva par kalpu, mazgājot mūsu kājas, uzkāpa krustā, lai izlietu savas asinis par mums. Viņš spēja to darīt, jo kā apustulis Jānis saka: Viņš zināja, no kurienes Viņš bija nācis un uz kurieni Viņš iet. (Jņ 8:14)

Vārds ‘pazemība’ ebreju valodā ir saistīts ar sevis apzināšanos, kādi ir jūsu talanti un tikumi. Tā nav, kā es teicu, sevis nicināšana, bet drīzāk sava stāvokļa apzināšanās Dieva priekšā – gan zināt Dieva mīlestību pret mums, gan bijība Viņa priekšā. Piemērs tam ir Mozus. Dēļ visiem brīnumiem, ko Dievs veica caur Mozu, un visām atklāsmēm, ko viņš redzēja, kāds varētu domāt, ka viņš bija uzpūtīgs un lepns. Bet Bībele vēsta: “Bet Mozus bija ļoti pazemīgs, pazemīgāks par visiem cilvēkiem, kas mīt uz zemes” (4Moz 12:3). Tādēļ, ka Mozus pazina Dievu kā neviens cits cilvēks vēsturē, viņš zināja, kas viņš ir un kāds viņš ir.

Vislielākā pazemības izpausme ir sevis nodošana citu labā. Par to mācīja Kristus un visi apustuļi. Tādēļ pazemība tiek pieskaitīta pie kristīgajiem tikumiem. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ir teikts: “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Sak 3:34; Jk 4:6). Trīs ķēniņi no austrumiem, kuriem pašiem pienācās slava un gods, pazemojās Kristus Bērniņa priekšā, kad viņi atnesa dāvanas. Viņi zināja, kas viņi bija, un kas Viņš ir. Citur ir rakstīts: “Un, kas pats paaugstināsies, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts” (Mt 23:12). Atcerieties, ka velns kļuva par velnu caur lepnību, bet caur savu pazemību Jaunava Marija kļuva par Dieva māti.

Kristīgais autors Klāvs Steipls Luiss savā grāmatā “Vienkārša kristietība” par pazemību saka tā: “Nedomājiet, ka, satiekot patiešām pazemīgu cilvēku, viņš būs tas, ko vairums cilvēku mūsdienās sauc par ‘pazemīgu’: viņš nebūs tāds nemazgājies gudrinieks, kurš vienmēr saka, ka, protams, viņš nav nekas. Droši vien viss, ko tu par viņu domāsi, ir tas, ka viņš šķiet jautrs, gudrs cilvēks, kurš patiesi interesējas par to, ko tu viņam saki. Viņš nedomās par pazemību: viņš nedomās par sevi nemaz.”

Lai Dievs dod mums tādu pazemību! Āmen.