Teksti: Jes 42:1–8; Rm 12:1–5; Lk 2:41–52
“Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” (Lk 2:52)
Cilvēkiem patīk zināt noslēpumus un atklāt mistērijas. Vai tas būtu ieklausīties tenkās vai izpaust baumas, zinot kaut ko, ko citi nezina, liek cilvēkiem justies īpašiem, spēcīgiem, privileģētiem. Ir teiciens angliski, kas to raksturo: zināšanas ir spēks. Tas nozīmē, ka, ja tu zini cita cilvēka noslēpumu, tev ir vara pār viņu. Pāvils raksta: “Atziņa (vai zināšanas) dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ” (1Kor 8:1). Cilvēki pēc būtības ir ziņkārīgi un vēlas risināt mīklas, atklāt noslēpumus. Varbūt tādēļ detektīvseriāli ir tik populāri (vismaz mūsmājās). Bet ir lietas, ko mums nebūs zināt vai atklāt, jo Dievs tā ir lēmis. Piemēram, tieši kā Kristus miesa un asinis ir patiesi klātesošas Vakarēdienā, vai kā Dieva Svētais Gars mūs audzina?
Saprotiet mani pareizi! Es neteicu, ka zināšanas ir sliktas. Mums ir jāmācās un kā rakstīts šodienas evaņģēlijā: “Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.” Ja mūsu Kungs un pestītājs mācījās, tad mums arī tā jādara.
Bet, kā jau minēju, ir lietas, ko mēs nekad neuzzināsim un mums tās nevajag zināt. Spilgts piemērs tam ir Jēzus bērnība. No četriem evaņģēlijiem tikai Matejs un Lūkass ko stāsta par Jēzus bērnību, un tikai Lūkass ir pieminējis šīsdienas notikumu. Mēs zinām par Jēzus piedzimšanu un par šo gadījumu, kad Viņš bija 12 gadus vecs. Tas nav daudz. Kas notika pārējā laikā? Par to Bībele klusē.
Tādēļ, ka cilvēki ir ziņkārīgi, otrajā un trešajā gadsimtā cēlās sektanti ‘gnostiķi’ jeb ‘izzinošie’, kuri ticēja, ka Jēzus ir nodevis viņiem slepenas zināšanas un īsto mācību par to, kā sasniegt pestīšanu. No viņiem ir cēlušās tādas nepatiesas grāmatas, kā Toma evaņģēlijs, Pētera atklāsme un Marijas Magdalēnas evaņģēlijs u.c. Baznīctēvi saprata, ka šīs grāmatas runā par citu Jēzu, nekā kanoniskie četri evaņģēliji, kas ir mūsu rīcībā, un neiekļāva tās mūsu Bībelē.
Šī sekta izplatīja vairākus stāstus par Jēzus bērnību, kas nav minēti mūsu Bībelē, bet veldzē cilvēku ziņkāri. Šie stāsti lika cilvēkiem justies īpašiem, izredzētiem, jo tikai gnostiķi drīkstēja to zināt, un tikai ‘garīgi cilvēki’ drīkstēja būt gnostiķi.
Šīs sektas rakstu piemērs ir šāds: reiz, kad Jēzum esot bijuši pieci gadi, viņš upē brīnumaina veidā taisījis ūdens stabu. Citi bērni arī pie upes spēlējušies, un viens no tiem paņēmis žagaru un sitis ūdens stabu tā, ka tas sabrucis. Jēzus nolādējis šo bērnu, un viņš nomiris uz vietas. Tas neizklausās pēc tā Jēzus, kas ir mūsu Bībelē!
Citu reizi gnostiķi saka, ka bērns Jēzus gājis pa ielu Nācaretē, kad kāds cits bērns netīšām uzskrējis viņam. Par šo apvainojumu viņš nolādējis arī šo bērnu, un tas uz vietas nomiris. Ir vairāki šādi nostāsti par Jēzu, ka viņš apprecējies ar Mariju Magdalēnu, vai ka Jūdam Iskariotam bijusi slepena misija nodot Jēzu, ko pats Jēzus orķestrējis. Šādi nostāsti cilvēkiem ir interesanti, un ir tikušas izdotas vairākas filmas un grāmatas, jo cilvēki domā, ka noteikti Baznīca ko slēpj, sevišķi tā sauktajā Vatikāna bibliotēkā.
Bet tā nav taisnība. Pirmkārt visas šīs ķecerīgās grāmatas tika sarakstītas daudz, daudz vēlāk, nekā mūsu Bībele. Otrkārt, ir vairāk nekā 10 000 kopijas no Jaunās Derības grāmatām, kuras tika atrastas visā Romas impērijā. Tanī laikā Vatikānam nebija spēks un resursi savākt un noslēpt šīs tā sauktās slepenās grāmatas. Treškārt, tas Jēzus, kas parādās šajās ķecerīgās grāmatās, nemaz nav līdzīgs īstajam Jēzum mūsu Bībelē. Jēzus nāca atklāt Tēva sirdi un atpestīt mūsu dvēseles, nevis dibināt slepenu sektu un maldināt cilvēkus.
Kad svētie evaņģēlisti pierakstīja savus vēstījumus par Jēzu, viņi Svētā Gara iedvesmā rakstīja to, kas mums nepieciešams pestīšanai, neko lieku un neko nevajadzīgu. Marks iesāka savu evaņģēliju tikai ar Jāņa Kristītāja parādīšanos pie Jordānas upes. No Mateja un Lūkasa mēs zinām par Kristus piedzimšanu. Jānis atklāj savu vēsti no paša laiku sākuma, kad viss caur Dieva Vārdu tika radīts. Evaņģēliji ir rakstīti no citām perspektīvām, katram atstāstot to pašu vai līdzīgu gadījumu. Evaņģēliji nav pilnīgi vienādi, viens uzsver vienu, cits uzsver citu, bet visi stāsta par pēdējo mielastu un krustā sišanu, jo šis Bērns, kas piedzima Bētlemē, ir nācis mūs glābt un atpestīt. Krusts un augšāmcelšanās bija svarīgākā vēsts, ko paust, nevis apspriest katru sīkāko bērnības detaļu.
Šīsdienas lasījums par Jēzu templī 12 gadu vecumā ir svarīgs, jo tas mums atklāj ko svarīgu par Jēzu. Jēzus bija un ir pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks. To ir grūti saprast. Tāpat, kā ir grūti saprast Trīsvienības mācību. Kā tas ir iespējams, ka Jēzus varētu būt gan Dievs, gan cilvēks vienlaicīgi? Viņa piedzimšana parāda Jēzus dievišķo daļu, kad eņģelis pasludināja vēsti, ka brīnumainā veidā Marija taps grūta un dzemdēs Dieva Dēlu.
Šis gadījums, kad Jēzus pazuda templī un sēdēja kopā ar rabīniem, tos klausoties un izjautājot, parāda Viņa cilvēcisko dabu. Viņš, kā Dievs visu zināja, bet Viņš sevi pazemoja, lai caur savu cilvēcisko dabu, kas nezināja visas lietas, piedzīvotu visu, ko cilvēki piedzīvo. Tai skaitā mācības. Caur saviem jautājumiem Viņš parādīja savu gudrību un dedzību. Droši vien templī sastaptie rabīni domāja pie sevis: kāds gudrs bērns! Bet ir liela iespēja, ka šie paši rabīni, kuri tagad šajā stāstā pauž par Viņu izbrīnu, būs tie, kuri kliegs: sit Viņu krustā!
Beigās mēs redzam, cik liela pazemība bija Jēzum, kad Marija un Jāzeps Viņu atrada. Viņš pakļāvās savu vecāku autoritātei. Viņš, iemiesotais Dieva Vārds, caur kuru viss tika radīts, kas valda pār visām lietām, pakļāvās vecāku autoritātei un gāja tiem līdzi. Lūkass atkārtoti rakstīja, ka Jēzus auga gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. Te ir runa par Jēzus cilvēcisko dabu. Kā Dievs Viņš ir nemainīgs. Bet, kā cilvēks Viņš auga. Jēzum pieaugot kā cilvēkam, viņam nebija nekādas atlaides vai īpašas privilēģijas. Viņš uzauga kā normāls bērns. Kāda bija Viņa bērnība, un ko Viņš darīja tajā laikā, tam nav nozīmes un tas nav svarīgi mūsu pestīšanai. Pietiek ar to, ka mēs zinām, ka Viņš bija paklausīgs Dieva gribai un bija paklausīgs saviem vecākiem.
Ir labi, ja mums ir slāpes pēc Dieva, un mēs gribam zināt vairāk par Viņu. Dievs Svētais Gars ir vadījis tos, kuri uzrakstīja Bībeli ar tieši to vēsti, kas mums nepieciešama pestīšanai. Nemeklēsim un neticēsim citai vēstij par Jēzu! Āmen.