“Izglābti no dusmībām”, 11.09.2022. (K.Zikmanis)

Teksti: 2Moz 32:7–14; Rm 5:1-9; Lk 15:1–10

“Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības.” (Rm 5:8-9)

Kā kristieši mēs daudz pieminām Dieva žēlastību un mīlestību. Piemēram, liturģijā mēs dziedam, “Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir laipnīgs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi” (Ps 107:1). Mēs pazīstam Viņu, kā žēlīgu un žēlsirdīgu, jo tāds Viņš ir. Kā ir rakstīts Otrajā laiku grāmatā, “jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir pilns žēlastības un ir žēlsirdīgs.” (2lk 30:9)

Dažreiz, kad mēs runājam par Dievu un Viņa žēlīgo dabu, vai jums nav iespaids, ka mēs aizmirstam Viņa taisnīgo un svēto dabu, bet runājam par Viņu kā par mīkstu un pūkainu kucēnu, ko var paņemt klēpī un samīļot, nevis par Dievu, kas ir “Visuvaldītājs, debess un zemes Radītājs”? Es esmu dzirdējis no kristiešiem, un pats esmu iekritis pārāk lielā familiaritātē ar savu Radītāju, kas aizmirst bijību Dieva priekšā, un gandrīz uzskata Viņu par čomu.

Tā ir taisnība, ka caur Svēto Garu mēs varam saukt, “Abba, Tēvs!” (Gal 4:6). Bet Viņš ir Dievs, mēs tikai pīšļi. Ja neviens neiedomātos ienākt laicīgās valdnieces karalienes Elizabetes, lai viņa dus mierā, klātbūtnē, neklanoties un nesakot “Jūsu Majestāte”, tad cik daudz vairāk, kad mēs nākam valdnieku Valdnieka klātbūtnē? Viņš ir Svētais un tikai tas, kas ir svēts, var nākt Viņa klātbūtnē. Vai mēs, sevi ieskaitot, esam tik svēti, ka ar vieglu prātu uzdrīkstamies nākt Viņa priekšā, nest Viņam pateicības upurus un dalīties Viņa galdā?

Šodien vēlos aplūkot visus trīs lasījumus un apskatīt vienu pusi no Dieva, ko bieži neminam (vismaz ne pret sevi), respektīvi, Viņa dusmas un taisnīgumu, un kādēļ mēs, nabaga grēcinieki varam pretendēt uz Viņa žēlastību un mīlestību un saukt Viņu par mīļo Tēvu.

Mēs dzirdējām pirmajā lasījumā, ka Dievs bija dusmīgs uz savu tautu. Šī nav vienīgā reize, kad Dievs bija dusmīgs uz savu tautu, bet šis ir labs piemērs. Kādēļ Dievs būtu dusmīgs uz savu tautu? Jo pēc visa tā, ko Viņš bija darījis tās labā – sūtot Mozu kā atbrīvotāju, tiesājot Ēģipti un faraonu ar desmit mocībām, izvedot viņus ārā no verdzības, pāršķirot Sarkano jūru, iznīcinot faraona karaspēku u.t.t, u.t.t. – viņi tagad zaudē ticību Dievam un sāk kalpot un pielūgt paštaisīto elku Sinaja pakājē. Vai jūs nebūtu dusmīgi un sāpināti, ja cilvēks, kuru jūs ļoti mīlat, aizietu ar kādu citu?

Vairākas reizes Vecajā Derībā ir teikts, “Es, Kungs, esmu greizsirdīgs Dievs” (2Moz 20:5), vai citur, “Jo Kungs, tavs Dievs, ir rijoša uguns, Viņš ir greizsirdīgs Dievs” (5Moz 4:24). Parasti mēs saistām greizsirdību ar ko negatīvu. Pats vārds greizsirdība satur sevī vārdu “greizs”. Bet tādēļ, ka Dievs ir bez grēka, Viņa greizsirdība arī ir bez grēka, bez vainas. Dievam ir taisnīga greizsirdība, kas vēlas mūs tik stipri, tik spēcīgi, ka mūsu cilvēciskā valodā trūkst vārdu, lai to raksturotu pareizi. Viņš zina, kas mūs sagaida, ja mēs no Viņa noklīstam. Viņš iedegās taisnīgā greizsirdībā par mums, kad mūsu sirdis sāk kārot pēc elkiem un grēka. Mūsu priekšā tiek likta “dzīvība vai nāve, svētība vai lāsts” (5Moz 30:19), kā Mozus teica. Bet mēs to tādā veidā neredzam.

Elki un grēki no mūsu perspektīvas izskatās labi, tīkami, kārojami, citādāk mēs pēc tiem neskrietu. Līdzīgi, kā vēcākiem ir jāmāca saviem bērniem, kas ir labs un kas ir ļauns, dažreiz caur paceltu balsi vai paceltu roku, tā Dievs disciplinē mūs tagad, lai mēs šajā dzīvē atrieztos, lai mums nav jāsaņem mūžīgais sods. Dievs pie Sinaja kalna iedvesa savā tautā bijību, lai viņi staigātu šauro ceļu, kas ved uz dzīvību.

Bet ir kaut kas vairāk, kas notiek šajā Rakstu vietā nekā tikai cilvēku iebiedēšana par Dieva valstību. Protams, parādās Dieva dusmas, bet arī parādās Dieva žēlastība. Kur? Mozus personā.

Dievs parāda savai tautai, kas notiek tad, kad Viņa tauta grēko, bet caur Mozu parāda, ko tas nozīmē, kad kāds iestājas par to tautu. Dievs aicināja Mozu, Viņš sūtīja Mozu un deva viņam uzdevumu. Dievs sūtīja Mozu, lai atbrīvotu un izglābtu savu tautu. Tas nav mazsvarīgi. Dievs ir viszinošs. Viņš zināja, kāds ir Mozus raksturs un kādas dāvanas Viņš viņam ir devis. Pirms Dievs viņu bija aicinājis, Mozus gribēja aizstāvēt un glābtu savu tautu. Mēs lasām, kā kāds ēģiptiešu pārraugs darīja pāri kādam ebrejam, viņš (Mozus) nosita ēģiptieti (2Moz 2:11-12). Varbūt tas nebija pareizais veids, kā atbrīvot ebrejus, jo par šo noziegumu viņam bija jābēg tuksnesī, bet tas parāda viņa degsmi.

Tagad Dievs saka, ka Viņš iznīcinās Izraēla bērnus par viņu noziegumiem, bet Mozus iestājas par viņiem. Viņš stāv starp Dievu un šiem cilvēkiem, kā vidutājs.

Ļaujiet man pateikt, ka Dievs zināja, ka Mozus pēc rakstura to darīs un tādējādi caur šo aktu parādīs mums svarīgu Dieva attēlu. Mozus daudzējādā ziņā atspoguļo Jēzu un Viņa misiju. Kā tad tā? Vienā pusē stāv grēcīgā tauta, otrā pusē Dieva dusmas, bet vidū – glābējs. Kā Dievs sūtīja Mozu, lai būtu par atbrīvotāju un glābēju Israēla bērniem, tā Viņš sūtīja savu Dēlu pasaulē, lai atbrīvotu un izglābtu ikvienu, kas uz Viņu tic.

Tāpēc Pāvils otrajā lasījumā raksta, “Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības.” Ja Mozus lūgšana varēja glābt Israēlu, tad jo vairāk mēs tiekam glābti caur Kristus asinīm. Glābti no kā? Protams, no grēka, velna un nāves, kā mēs tiekam mācīti Mazajā katehismā, bet beigu beigās no Dieva dusmām.

Dievs ir svēts un tikai tas, kas ir svēts drīkst nākt Viņa klātbūtnē. Kā Mozus bija vidutājs Israēla tautai, teikdams, ja Tu nonāvē tautu, nonāvē arī mani, tā Jēzus ir mūsu vidutājs, tas, kas nepazina grēku, kļuva par grēku (2Kor 5:21) un mira mūsu dēļ, lai Dieva dusmas pār mums pārietu un norimtos. Jēzus nāca, lai meklētu un glābtu pazudušos no dusmības.

Tas ir, ko mēs dzirdam Evaņģēlija lasījumā līdzībās par pazudušo avi, pazudušo drahmu (vai grasi), un vēlāk par pazudušo dēlu. Caur mūsu grēcīgo dabu, ko mantojām no Ādama, un caur grēkiem, ko paši esam darījuši, mēs tiekam pazudināti. To mēs zinām. Bet tas, par ko mēs daudz nedomājam, ka dēļ šiem grēkiem Dieva dusmas iedegas pret mums, jo nekas grēcīgs nevar būt Viņa svētajā klātbūtnē. Pastāv risks, ja kristietis paliek grēkā pietiekami ilgi, ka viņa sirds kļūst cieta, un līdzīgi Israēla tautai zaudē ticību Dievam. Bet Dievs ir parādījis savu žēlastību savā Dēlā, kas mūs meklē un tīra no visiem grēkiem savās asinīs. Jēzus mūs glābj no dusmām, kas mūs sagaida, ja mēs atkrītam no ticības.

Luters Mazajā katehismā skaidrojumus par katru bausli iesāk ar šiem nopietnajiem vārdiem, “Tev būs Dievu bīties un mīlēt…” Mīlēt, jo Viņš ir žēlsirdīgs Dievs, kas nevēlas neviena pazudināšanu, bet “kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1Tim 2:4). Bīties, jo kā Jēzus brīdina, “bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē” (Mt 10:28). Ja mēs esam kristīti Jēzus vārdā un ticam un apliecinām Viņu par Kungu un Pestītāju, tad mums ir droša cerība, ka Pastarā dienā Kristus uz mums teiks, “nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.” (Mt 25:34) Āmen.